Tālā 1627. gada 28. novembrī Anglijas kroņa konsuls Dancigā, slepenpadomnieks sers Frānsiss Gordons (sir Francis Gordon of Braco) izgāja pastaigā uz pilsētas pludmali kopā ar savu laulāto draudzeni un abām atvasēm, guvernantes mis Dūdlijas un sekretāra mistera Hantlija pavadībā. Diena solījās būt jauka – jau izejot no nama Lielajā Tirgus ielā 39 (Langer Markt 39), sastapa savu bijušo kursa biedru no Rostokas universitātes studiju laikiem fon Brīmeru, kas nu bija visai ievērojams vīrs Saksijas kūrfirsta galmā. Labi sakari nevienam neskādē.

- Raugies vērīgi, Džordž, jo šādu ainu nezin vai mūsu pēcteči kaut reizi piedzīvos! Visa Polijas karaļa kara flote izgājusi jūrā, visi 10 kuģi! Un nosaukumi tādi, ka kārtīgs skots bez puslitra viskija ne tikai izrunāt, bet pat izlasīt nespēj: “Święty Jerzy”, “Latający Jeleń”, “Płomień”, “Arka Noego”… Pierakstījāt? Un nu viņi saņēmušies, lai jūrā pie Olivas ciema stātos pretī 6 Zviedrijas kuģiem!

Gordoni, mis Dūdlija un Hantlijs rimti vēroja Dancigas līcī izvērsušos jūras kauju, dzerot siltu tēju un uzkožot sendvičus. Kad kauja gāja uz beigām – viena zviedru galeona nogrimusi, otra sagrābta abordāžā, konsuls rezumēja:
- Vajadzēs admiralitātei nosūtīt sīku šī notikuma atskaiti. Ja poļi šitā turpinās, tad pēc gadiem vēl var sākt pretendēt uz kundzību Baltijas jūrā.
- Nu, ser, tas diezin vai notiks, - flegmatiski iebilda Hantlijs, - Kā pie mums, Aberdīnšīrā saka, ar vienu reizi vēl par sodomītu nekļūst.