Ne sāls, ne cukurs, bet tieši gurķi ir cilvēces lielākais lāsts, kas ar katru dienu tuvina jūs nāvei!
Jau senie viedie evenku aksakali to saprata un centās ja ne neitralizēt, tad vismaz ierobežot Damokla Gurķi pār cilvēci, pielietojot apgrieztās maģijas formulu "spirgts kā gurķītis" (cerot, ka zaļpumpainais ar izkapti paies garām potenciālajam upurim, dzirdot, ka tas jau nolemts). Un neraugoties uz to, ļaunuma spēku iespaidā pilni veikalu plaukti marinētiem un skābētu gurķu burciņām, bet sievišķi savos slēgtajos forumos apspriež to marinēšanas un skābēšanas receptes (pie tam duras brīnās, kā tad tā, ka līdz 30 gadu vecumam uz 100 meitiešiem ir 111 bikšaiņu, bet kad šos sabaro ar gurķiem, proporcija mainās strauji uz pretējo...). Pat gurķu forma ir tāda... nu lai sievietēm šķistu vilinoša kā tas auglis (varbūt gurķis?) no laba un ļauna atzīšanas koka, ko pirmmāte Ieva nočiepa (un noslēpa Paši Zināt Kur, kad Tas Kungs pieķēra iztrūkumu noliktavā), bet vēlāk vainu vēla uz Ādamu - gribējusi lai arī šim tāds resns, garš un ciets. CIETI!
Bet ko nu par mītisko, ja realitāte, kurai ielūkoties acīs nevēlaties, ir daudz traģiskāka... Gurķu radītais efekts ir izteikti kumulatīvs - praktiski visi cilvēki, kas cieš no hroniskām saslimšanām, ir ēduši gurķus. 99% no vēža mirušo ir dzīves laikā ēduši gurķus. 99,7% automobiļu un aviokatastrofu upuru ir ēduši gurķus vismaz divas nedēļu laikā pirms fatālā rezultāta. 90% mazgadīgo noziedznieku, narkomānu un īmō nāk no ģimenēm, kurās gurķi lietoti pārtikā regulāri. 1860. gadā dzimušo gurķu ēdāju vidū mirstība ir 100%. 1920.-1930. gados dzimušo gurķēdāju paaudzes uzreiz var atpazīt pēc krunkainās ādas, nedrošās gaitas, sirmajiem matiem, sakumpušajām mugurām. Liela daļa pusakli, mākslīgajiem zobiem mutē (ja vien gurķu izraisītās slimības tos jau nav novedušas kapā). Bet mediķi iesaka "ēdiet zaļumus" - un dod nabaga slimniekam gurķi. Protams, ka dod, jo medicīna ir tāds pat naudas pelnīšanas veids kā spekulācija ar akcijām biržā, un ārsts ir vitāli ieinteresēts, lai gurķus ēstu pēc iespējas vairāk un viņam neaptrūktos pacientu (t.i. ienākumu). Rezultātā cilvēce gurķizējas - ja gurķī 90% ir ūdens, tad cilvēkā jau 70%! Lai gan jau XX gs. 60. gados britu zinātnieki konstatēja uzskatāmu gurķu kaitīguma pazīmi: ja jūras cūciņai piespiedu kārtā ik dienu jāapēd 20 mārciņas gurķu, tā vai nu pilnībā zaudē apetīti, vai pat mirst! Tātad jūrascūciņas jūt gurķu kaitīgumu kā suņi jūt zemestrīces tuvošanos. Vienīgā iespēja no tā visa izvairīties, ir pāriet uz Brahmaputras deltas purvāju lotosa zupu diētu - no tās neviens vēl nav nomiris, bet H.Blavatska vēsta, ka dižie Himalaju mahatmas (kas, kā zinām, ir nemirstīgi) to ēd rītā un vakarā. Nost ar pūristiem (tb Pūres gurķaudzētājiem), lai dzīvo dievišķais lotoss, gaišo spēku un dzīvības simbols!