Pēc minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu „atriebības eņģeļa“. Cik man zināms, „atriebības eņģeļi“ ir „mūsdienu svētie“, kā sevi dēvē mormoņi, kuriem viņu baznīca uzticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bargajiem „eņģeļiem“ un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet – ak vai! – mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi attaisnoja savu „atriebēja“ titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?
( ... tālāk ... )

Lasot Ivara Ijāba blogā ierakstu Vēlreiz: postkomunistiskās baznīcas un demokrātija, aizdomājos.

Tā vulgarizējot, kristietībā katoliskās un protestantiskās (t.sk. luteriskās) Baznīcas fundamentāli atšķiras 1 pamataspektā (pārējie ir teoloģiski, kurus nemācītam cilvēkam nesaprast): katoļi pakārto sadzīvi ticībai, bet luterāņi - ticību sadzīvei. Līdz ar to luterāņu (protestantu) sašutums par mēģinājumu pakārtot kaut ko ticībai* ir saprotams.

--------------
* Romas Katoliskajā Baznīcā pastāvošajām celibāta un sieviešu neordinēšanas tradīcijai, manuprāt, ir ļoti praktisks pamats: garīdznieka vienīgā misija šai dzīvē ir kalpot Dievam. Nekā cita. Izspiežot sevi kā citronu, veltot sevi tikai tam. Bet precēts garīdznieks vienmēr ievērojamu savas dzīves daļu veltīs ģimenei (kas, attiecīgi, mazinās tā kalpošanas Dievam intensitāti, līdzīgi kā psihoterapeita darba kvalitāte krītas, uzklausot pacientu, taču paralēli pie sevis prātuļojot: "tā... pienu jānopērk, miltus un olas, bet sestdien bērnus pie vecmāmiņas jāved..."). Ar sieviešu ordināciju ir tāpat - sievietes no dabas ir emocionālākas (ne tik daudz emociju dziļuma, cik amplitūdas plašuma un variablitātes ziņā), daudz vairāk pieķeras šīs zemes dzīvei, cilvēkiem, apkārtnei, līdz ar to ja kāda patiesi spēj savu dzīvi veltīt tikai un vienīgi kalpošanai Dievam, tad tā jau ir novirze no normas, tb sieviete nevar būt pilnvērtīgs garīdznieks - tādu nu viņu daba radījusi. Un tas nenozīmē neko sliktu. Vismaz es nejūtos kā apdalīts, kaut labi apzinos, ka, piemēram, talanta uz svešvalodām man nav, līdz ar to nekad nekļūt par Ītonas svešvalodu fakultātes mācību spēku.
Lai būtu garīdznieks, nepieciešamas zināmas kvalitātes, kā jebkurā citā šauras nozares elitē: basketbolistam jābūt garam, veiklam un ar cīņassparu, matemātiķim jābūt ar izteiktu analītisko un loģisko domāšanu utt., un diemžēl nevaram cilvēkmīlestības dēļ vien paģērēt, ka nu basketbola komandās jāordinē arī liliputus, vai Zinātņu Akadēmijā jāuzņem ļaudis bez augstākās izglītības. Protams, ja uz garīdznieka misiju raugās kā uz hobiju (tipa, mūsu pagalma basketbola komanda, par uzbrucēju liksim Janku, jo viņš ļoti grib tas būt) vai amatu darbam ar cilvēkiem (kā skolotājs, ārsts, pārdevējs utt.), tad jautājums nebūtu aktuāls. Taču ir tā, ka katolicismā kalpošana nozīmē nebeidzamu un bezkompromisa tiekšanos uz Augstāko (gluži kā sportistam - vai nu ej uz olimpiskajām medaļām, vai nodarbojies ar sportu brīvajā laikā un nepretendē būt valsts izlasē tāpat vien, jo labs cilvēks un neslikti skrien) un viss. Bet luterānismā tā vienkārši ir nodarbe, tipa draudzes psihoterapeits, ierēdnis sistēmā, ko par LELB dēvē (kuram nudien netraucē darbā ne ģimene, ne hobiji, nedz kāds privāts biznesiņš - visu var apvienot). Katram savs. Ko var ļaudis par tik pašsaprotamām lietām cepties un tiem meitiešiem neļaut staigāt ar baltu krādziņu, nudien nesaprotu.

Interesanti, cik lieli panākumi krišnaītu misionāriem ir eskimosu, aleutu, čukšu, jukagiru u.c. aiz Polārā loka dzīvojošo ļaužu vidū? Laikam, velc cik bumbierenes un džemperus gribi, tik un tā ja sniegs kur metru biezumā, tad mātei nočieptajā oranžajā paladziņā stilbi salst. Aber bez paladziņa un izskūta paurīša jau Kungam Krišnam kalpot nevar, arī fakts. Man šķiet, ka tā procesēt, draiski dziedot dziesmiņas, grabinot cimbalas, bundziņas un pūšot taurītes kādu -40°C salā sniegputenī pa līdz šekumam pieputinātas pilsētas ielām būtu garīgās uzupurēšanās augstākā pilotāža, par ko vien automātiski pienāktos tiešais pieslēgums Visuaugstākajam un paraušana debesīs, ziemeļblāzmai spīguļojot. Brrr... pirksti stingst, šitās muļķības prātuļojot.

Pietiek uz pāris stundām atstāt pilsētu, lai visvisādi cunduri tur notiktos, un atgriežoties lasu: Šobrīd starp Latvijas Luterisko baznīcu un Romas Katoļu baznīcu norisinās sarunas, kuru iznākumā Latvijas Luteriskā baznīca varētu pievienoties Romas Katoļu baznīcai, svētdien vēstīja LTV raidījums „De facto”. Man jau šķiet, ka tā kārtējā mediju pīle. Этого не может быть никогда, потому, что не может быть никогда - pārāk atšķirīgi uzskati uz pašām pamatvērtībām. No vienas puses, 2000 gadus uzturēta vairāk vai mazāk nemainīga tradīcija, no otras puses - Rakstu traktējuma un rituālu nemitīga maiņa, pakārtojot tos ikdienas dzīves laicīgās modes tendencēm (dažkārt pat šķiet, ka luterāņu gadījumā grūti runāt par Baznīcu kā garīgu un laicīgu sistēmu, bet drīzāk par visai haotisku ļaužu ticējumu un uzskatu kopumu, kur katram viedoklis "kā labāk"). Maksimālais, kas var notikt, manuprāt ir augstāko hierarhu kopīga kafijas iemalkošana un šādas tādas sadarbības laicīgā plānā saskaņošana. Protams, arī šāda kafijas iedzeršana vēl necik sen nebija iedomājama, taču pasniegt to aš kā "apvienošanos", šķiet, būtu pārspīlēti. Visnotaļ šaubos, vai maz iespējama vietējās Baznīcas likvidēšana un uniātiem vai anglikāņiem līdzīga veidojuma izveidošana. Jebšu Pujāts sācis jukt prātā (cilvēks jau vien ir, pie tam laicīgā ziņā ne visai intelektuāls)? Vismaz man bija interesanti aizvakar Kurzemes pusē misē piefiksēt mazu niansi, ka aizlūgumā piemin "mūsu bīskapu" un uzreiz "mūsu pāvestu", nepieminot starp abiem šiem hierarhiem esošo "mūsu kardinālu"...