Pēc minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu „atriebības eņģeļa“. Cik man zināms, „atriebības eņģeļi“ ir „mūsdienu svētie“, kā sevi dēvē mormoņi, kuriem viņu baznīca uzticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bargajiem „eņģeļiem“ un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet – ak vai! – mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi attaisnoja savu „atriebēja“ titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?
Tur bija arī citas nepieklājīgas personas – mūsu saimnieka ticības brāļi. Viņu vidū ar džentlmeņa ārieni un izturēšanos izcēlās tikai viens – Hibera K. Kimbela dēls, garš, slaids, gadu trīsdesmit vecs cilvēks. Pa istabu vienā laidā steidzīgi šaudījās krietns skaits nevīžīgi ģērbtu sieviešu, kas iznēsāja kafijkannas, sagrieztu maizi un citus vakariņu atribūtus. Mums sacīja, ka tās esot saimnieka sievas – ja arī ne visas, tad vismaz daļa no tām. Tā, protams, arī bija, jo, būdamas kalpones, viņas taču nepieļautu sevi apliet ar tādu lamu un rupjību straumi, kaut arī to plūdinātu pār savām lūpām pats debesu eņģelis, kur nu vēl šāds elles izdzimums.
Tāda bija mūsu pirmā sastapšanās ar šo „savdabīgo“ Rietumu „institūtu“, un, jāatzīstas, mums tas lāga nepatika. Necenzdamies pārāk sīki ar to iepazīties, mēs naski devāmies uz „mūsdienu svēto“ mājokli, praviešu citadeli, Amerikas vienīgās absolūtās monarhijas metropoli – Sāļā Ezera Pilsētu. Naktij satumstot, atradām patvērumu viesnīcā „Sāļais ezers“ un izsaiņojām lietas…
Uzturējāmies Soltleiksitijā tikai divas dienas un tāpēc nepaspējām pienācīgi izpētīt daudzsievības sistēmu un izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai pēc tam lieku reizi pievērstu šim jautājumam visas nācijas uzmanību. Man ļoti gribējās to izdarīt. Ar visu pašpārliecināta jaunekļa kvēli alku pa galvu pa kaklu mesties cīņā un gūt diženu uzvaru – alku līdz tam brīdim, kad ieraudzīju mormoņu sievietes. Tad es atmaigu. Sirds izrādījās gudrāka par prātu. Tā pildījās ar līdzjūtību pret šīm kroplajām, lācīgajām, nožēlojami neglītajām būtnēm, un, aizgriezās sānis, lai slēptu augstsirdīgās asaras, kas ieriesās man acīs, es sev teicu: „Nē! Vīrietis, kas ņem vienu no viņām par sievu, izrāda kristīgu žēlsirdību un pelnījis nevis bargu nosodījumu, bet visas cilvēces sirsnīgu uzslavu; tāpēc tas, kas ņem par sievām veselas sešdesmit, veic tik diženu, nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbu, ka pasaules tautām jāatsedz galva viņa priekšā un godbijīgā klusu ciešanā dziļi jāpaklanās.“
Kur vēl citur dzirdami tik saistoši stāsti par nepakļāvīgo pagānu nomaitāšanu? Grūti iztēloties kaut ko omulīgāku par jauko vakaru, kuru pavadījām Soltleiksitijā kādā pagāna nešķīstības perēklī, pīpes sūkdami un klausīdamies nostāstus, kā Bertons jāšus zirgā iedrāzies neaizsargātu ļautiņu pūlī, kuri lūguši žēlastību, un ar savu pistoli apšāvis sievietes un vīriešus gluži kā suņus. Un kā Bils Hikmens, „eņģelis atriebējs“, nokniebis Draunu un Arnoldu par to, ka tie ar tiesas starpniecību pieprasījuši, lai viņš atmaksā parādu. Un kā Porters Rokvels strādājis savus briesmu darbus. Un kā neapdomīgi cilvēki, ieradušies Jutā, dažkārt nosodoši izsakās vai nu par Brigemu Jungu, vai daudzsievību, vai arī par kādu citu tikpat svētu iestādījumu un jau nākamajā rītā top atrasti gļam zemē kādā nomaļā šķērsielā un pacietīgi gaidām, kad atbrauks līķrati. Ne mazāk interesanti ir klausīties pagānu pārrunas par daudzsievību; no tām var uzzināt, kā dažs labs resnvēderis vepris, draudzes vecākais vai bīskaps, apprecējis jaunu meiču – un bijis gluži apmierināts, tad apprecējis savas sievas māsu – un arī bijis apmierināts, apprecējis otru māsu – tāpat bijis apmierināts, apprecējis trešo ar to pašu rezultātu, pēc tam apprecējis visu četru māti – un arī bijis apmierināts, vispēcāk apņēmis sievastēvu, vectēvu un vecvectēvu un, kad viņam vēl nebijis gana, nācis par jaunu un prasījis vēl. Un kā nereti ņipra vienpadsmit gadu veca skuķe kļūst par mīļoto sievu, bet viņas pašas cienījamā vecmāmiņa abu kopējā laulātā drauga acīs galīgi zaudē savu vērtību un top aizsūtīta gulēt virtuvē. Uzzinājām arī iemeslu, kāpēc mormoņu sievietes cieš tādu nejēdzīgu stāvokli, kad māte un meitas kā tārpi ložņā pa vienu un to pašu puvekļu pilno netiklības migu, kur jauna skuķe var pacelties augstāk un kļūt noteicēja par pašas māti: saskaņā ar mormoņu ticību, jo vairāk cilvēkam sievu un jo vairāk bērnu viņš izaudzina, jo augstāka vieta viņiem visiem sagatavota nākamajā dzīvē; iespējams gan, ka šī vieta nebūs tik augsta, cik karsta, taču par to viņi nebilst ne pušplesta vārda.
Spriežot pēc mūsu draugu pagānu vārdiem, Brigema Junga harēmā ietilpst no divdesmit līdz trīsdesmit sievu. Vairākas no viņām esot sasniegušas sirmu vecumu un no aktīvā karadienesta atvaļinātas, taču dzīvojot savā vistu kūtī jeb „Lauvu namā“ (kā šo vietu nez kāpēc sauc), baudīdamas visas ērtības un lieliski apgādātas. Kopā ar katru sievu dzīvojot tās bērni, kuru pavisam sanākot piecdesmit gabalu. Kad bērni netrokšņojot, mājās valdot klusums un kārtība. Visi nama iemītnieki ēdot vienā istabā, un šāds mielasts spilgti ilustrējot, cik mierīgu laimi var baudīt ģimenes klēpī. (..)

Visi ir dzirdējuši par mormoņu bībeli, taču bez „izredzētajiem“ tikai retais to redzējis un, ja arī redzējis, tad diez vai papūlējies izlasīt. Es vienu eksemplāru izvedu no Soltleiksitijas. Manuprāt, šī bībele ir tikpat reta, cik dīvaina: tā sola rādīt mez kādus brīnumus, bet patiesībā ir bezgala šļaugana un miegaina! Grūti iedomāties vēl pliekanāku mistrojumu – tā ir hloroforms, ne grāmata. Ja to sarakstījis Džozefs Smits, tad viņš izdarījis tieši brīnumu – kaut vai tanī ziņā, ka, to sacerēdams, nav aizmidzis. Ja turpretī, kā teika stāsta, viņš tikai to pārtulkojis no noslēpumainu rakstu zīmju klātām, senām vara plāksnītēm, kuras viņš saskaņā ar savu apgalvojumu atradis zem akmens kādā vientuļā nostūrī, tad šis tulkojums tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ arī ir brīnums.
Cik varu spriest, mormoņu bībele nav nekas cits kā vienīgi sājš izdomājums, sabrūvēts pēc Vecās derības parauga un papildināts ar garlaicīgu evanģēlija pārstāstījumu. Autors pūlējies piešķirt saviem vārdiem un izteicieniem to neparasto, senatnīgo skanējumu, kas raksturo bībeles tekstu, kurš pārtulkots angļu valodā pēc karaļa Jēkaba pavēles; rezultātā iznācis jauktenis – te mūslaiku spriganā valoda, te senā vienkāršība un svinīgums. Otrais paveids skan smagi un māksloti, pirmais šķiet dabisks, taču blakus arhaiskajai runai – aplams un smieklīgs. Kad autors jūt, ka nupat sācis izteikties pārāk moderni (un tas notiek uz katra soļa), viņš iesprauž kādu bībeles izteicienu, piemēram, „un notikās, ka“, „viņa dusmība iedegās“, kā arī citus šiem līdzīgus, un tālāk viss iet atkal kā smērēts. Viņa iemīļotais izteiciens ir „un notikās, ka“. Ja tā nebūtu, visa bībele neiznāktu biezāka par mazu brošūriņu.
Priekšējā lapā rakstīts:
Mormoņu grāmata: atskaite, kas ar Mormoņa roku rakstīta uz bauslības galdiņiem. No Nefija cilts bauslības galdiņiem. Tālabad šī iraid saīsināta Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu vēsture; rakstīta dēļ lamanitāniešiem, kuri Izraēļa nama atliekas iraid; kā arīdzan dēļ jūdiem un pagāniem; uzrakstīta baušļu veidā, kā arīdzan pravietojumu un atklāsmju garā. Uzrakstīta un aizzieģelēta, un apslēpta pie Dieva, lai neietu zudībā un lai ar Dieva spēku un žēlastību atklātos tagadējā tulkojumā; aizzieģelēta ar Moronija roku apslēpta pie Dieva, lai pienācīgā laikā caur pagāniem atklātos tagadējā tulkojumā ar tā Kunga žēlastību. Kā arīdzan īss Evera grāmatas pārstāstījums, kas iraid tā pati hronika par Jareda cilti, kura izkaisījās pa visu zemes vaigu, kad Dievs samaisīja valodas, tāpēc ka ļaudis cēla torni, tīkodami uzrāpties debesīs.
„Ar žēlastību“ ir glīts izteiciens Jauks ir arī „tālabad“, lai gan kāpēc īsteni „tālabad“? Varētu izteikties vienkāršāk – tiesa, tad nebūtu tā kā bībelē.
Pirmajā lappusē lasām:
Triju aculiecinieku liecība
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka mēs ar Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību esam skatījuši bauslības galdiņus ar šo atskaiti, kura ir tā pati Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu – viņu brāļu vēsture, kā arīdzan stāsts par Jareda cilti, kas nākusi no torņa, par kuru jau bija runa; un mēs arīdzan zinām, ka bauslības galdiņos iegrieztais pārtulkots ar tā Kunga spēķu un žēlastību, jebšu viņa balss atskanēja līdz mums; tālabad mēs patiesi zinām, ka šī nav nekāda melkulība. Un mēs arīdzan liecinām, ka redzējām to, kas iegriests bauslības galdiņos, un ka tas mums parādījās ar Dieva spēķu, nevis ar cilvēka. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka Dieva eņģelis nokāpa no debesīm un atnesa un nolika mūsu acu priekšā, lai mēs taptu redzīgi un skatītu bauslības galdiņus un to, kas tajos iegriezts; un mēs zinām, ka ar Dieva tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tos skatījām un apliecinām, ka tā ir svē†a patiesība; un mēs brīnojamies; bet, par cik Dieva balss mums lika šo sludināt, mēs, būdami paklausīgi Dieva vēlējumam, šo arī liecinām. Un mēs zinām, ka, būdami uzticīgi iekš Kristus, mēs šķīstīsim savas drānas no visu ļaužu asinīm un nevainīgi stāsimies Kristus troņa priekšā un mūžīgi paliksim pie viņa debesīs. Lai slava Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, mūsu vienīgajam Dievam. Amen.
Olivers Kauderijs, Deivids Vitmers, Martins Hariss
Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs nez cik pierādījumu, kamēr tie rod sevī spēkus kaut drusku kam noticēt; es turpretī, kad cilvēks man apgalvo, ka „skatījis rakstu zīmes uz bauslības galdiņiem“ un skatījis nevis tāpat vien, bet eņģeļa klātbūtnē, kurš bijis šī fakta liecinieks un droši vien paņēmis no skatītāja attiecīgu parakstu, - es tūlīt jūtu, ka esmu jau gandrīz noticējis bez vārda runas, kaut arī nebūtu šo cilvēku ne acīs redzējis, ne dzirdējis un tāpat nezinātu, ne kā sauc eņģeli, ne pie kādas tautības tas pieder.
Tālāk lasām:
Kā arīdzan astoņu aculiecinieku liecības
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka Džozefs Smits, Jaunākais, šī darba tulkotājs, ir parādījis mums bauslības galdiņus, par kuriem bija runa un kuri izskatās pēc zelta; un visas lappuses – no pat pirmās līdz pēdējai, kuras pārtulkojis nupat pieminētais Smits, esam aptaustījuši ar savām rokām; un esam redzējuši arīdzan izgrieztās rakstu zīmes, un tās visas izskatās pēc sena un reti mākslīga roku darba. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka augšminētais Smits tos mums parādījis, jebšu mēs tos redzējām un pārspriedām, cik tie varētu svērt, un patiesi zinām, ka iepriekš minētais Smits nule aprādītos bauslības galdiņus pie sevis tur. Un mēs pasludinām atklātībā mūsu vārdus, apliecinot pasaules priekšā, ko esam skatījuši; un, Dievs – mūsu liecinieks, mēs nemelojam.
Kristians Vitmers, Džeikobs Vitmers, Pīters Vitmers, jaunākais
Džons Vitmers, Hairems Peidžs, Džozefs Smits, vecākais
Hairems Smits, Semjuels G. Smits
Un, kad es, jau gandrīz noticējis bez vārda runas, uzduros astoņiem aculieciniekiem, kuri man pavēsta (kaut arī ne sevišķi pareizā valodā), ka viņi lappuses ir ne vien redzējuši, bet pat „aptaustījuši“, tad man ar to pietiek. Zem šās liecības varētu parakstīties kaut vai visa Vitmeru cilts, arī tad mana ticība nespētu kļūt vēl dziļāka un nesatricināmāka.
Mormoņu bībelē ietilpst piecpadsmit „grāmatas“, proti: Jēkaba, Enosa, Arama, Omnija, Mosijas, Zeniva, Almas, Helamana, Evera, Moronija grāmata, divas Mormoņa un trīs Nefija grāmatas.
Pirmā Nefija grāmata satur plaģiātu – no Vecās derības norakstītu stāstu par Lehija bērnu iziešanu no Jeruzalemes; tālāk aprakstīts, kā viņi astoņus gadus klaiņojuši pa tuksnesi kāda nepazīstama, ar pārdabisku spēku apveltīta cilvēka – Nefija vadībā. Galu galā viņi sasnieguši „labklājības valstību“ un apmetušies pie jūras. „Kad nu pagāja daudzas dienas“ – teikts, tiesa gan, bībeles stilā, taču visai nenoteikti, - Nefijs saņēmis pavēli no augšas uzbūvēt kuģi un „pārvest ļaudis pār jūru“. Viņš uztaisījis Noasa šķirsta parodiju, rīkodamies tomēr saskaņā ar priekšrakstiem. Kuģi viņš uzcēlis vienā dienā, un viņa brāļi stāvējuši turpat netālu un, smiedamies ir par viņa darbu, ir par viņu pašu, sacījuši: „Mūsu brālis ir muļķis, jebšu domā, ka varēs uzbūvēt kuģi“. Nenogaidījuši koku izžūstam, visa cilts – vai tauta – otrā rītā devusies jūras braucienā. Un tad nu tapis atsegts mazs stūrītis no cilvēka īstās dabas (Nefijs par to no tīras sirds, ar bībelisku atklātību pavēsta) – viņi taču sarīkojuši dzīres! Viņi, kā arīdzan viņu sievas ļāvās jautrībai, uzsāka dejas, dziedāja un gauži palaidās mutē; patiesi, kā es saku, palaidās mutē kā pēdējie nešķīsteņi. Nefijs mēģinājis šīs nejēdzības apturēt, bet dzīrotāji viņu sasējuši, un izlaidīgā līksmība turpinājusies. Taču palūkojiet, kā pravietis Nefijs ar neredzamu spēku palīdzību viņus apmuļķojis:
Un, raugi, kad nu viņi mani sasēja, ka es pat locekļus kustināt nevarēju, tad kompass, ko man bija devis tas Kungs, pārstāja darboties, kālabad viņi nezināja, kurp kuģi stūrēt; un sacēlās vētra, un jūra briesmīgi viļņojās, un mūs aiznesa pa ūdeņiem atpakaļ – un tā trīs dienas; un viņi varen nobijās, baiļodamies, ka būs jānoslīkst jūrā; taču manas saites viņi neatraisīja. Un ceturtajā dienā vējš, kas dzina mūs atpakaļ, tapa varen spēcīgs. Un notikās, ka mus par matu gandrīz aprija jūras dzelme.
Tad viņi Nefiju atraisījuši.
Un notikās, ka tad, kad viņi atraisīja manas saites, es paņēmu kompasu, un tas sāka strādāt, kā biju vēlējies. Un es raidīju lūgšanas Dievam; un, kad es tās raidīju, vētra tūdaļ norima un iestājās dziļš klusums.
Kompass, acīm redzot, nostādījis šos senos jūras braucējus daudz izdevīgākā stāvoklī par Noasu.
Viņi stūrējuši uz „Apsolīto zemi“ (cita vārda viņi tai nav izgudrojuši) un laimīgi to arī sasnieguši.

Daudzsievība ir mormoņu reliģijas dogmats, kas radies jaunākos laikos: to ievedis Brigems Jungs jau pēc Džozefa Smita nāves. Līdz tam daudzsievība skaitījusies „nelietība“. Palasieties mormoņu bībelē rindkopu no kādas nodaļas otrajā Jēkaba grāmatā:
Un tā saka tas Kungs: šī tauta ir nelikumībās iestigusi; tā nesaprot svētos rakstus, jebšu meklē attaisnojumu saviem maldu ceļiem, atsaukdamās uz ķēniņu Dāvidu un viņa dēlu Zālamanu; patiesi, Dāvidam un Zālamanam bija daudz sievu un lieko sievu, un tā bija nešķīstība manā priekšā – saka tas Kungs; tālabad – saka tas Kungs – es ar spēcīgu roku izvedu šo tautu no Jeruzalemes zemes, lai izaudzētu taisnīgu zaru no Jāzepa gurna augļiem. Tālabad es, Dievs tas Kungs, necietīšu, ka šī tauta darītu tāpat kā agrāk.
Tomēr plāns neizdevās – vismaz attiecībā uz mūslaiku mormoņiem ne, - jebšu Brigems to „cieš“. Palasiet vēl rindkopu no tās pašas nodaļas.
Un es jums, lamanitānieši, saku: jūsu brāļi, kurus jūs nīstat par viņu netiklību un par vātīm, ar ko klāta viņu miesa, ir taisnāki par jums – jebšu viņi nav aizmirsuši Dieva vēlējumu, kas vēstīts viņu tēviem, lai viņiem nebūtu vairāk sievu par vienu un lai viņiem nebūtu arīdzan lieko sievu.
Sekojošais fragments (no devītās Nefija grāmatas) sniedz ziņas, kas nez vai daudziem ir pazīstamas.
Un notikās, ka Jēzus uzbrauca debesīs un pūlis izklīda, un ikviens ņēma savu sievu un bērnus un gāja mājās. Un notikās, ka no rīta, kad pūlis salasījās atkal kopā, parādījās Nefijs un viņa brālis, kuru viņš bija uzcēlis no miroņiem un kura vārds ir Timotejs, kā arīdzan tā dēls, kura vārds ir Jona, un Matonijs, un Matonija, tā brālis, un Kumens, un Kumenonhi, un Jeremija, un Semnons, un Jona, un Cedeķija un Esaija; šie ir to mācekļu vārdi, kurus Jēzus bija izraudzījis.
Lai lasītājs varētu pārliecināties, cik efektīgi un gleznaini (pēc mormoņu apustuļa apgalvojuma) noritējis viens no aizkustinošākajiem notikumiem Pestītāja mūžā (acīm redzot, neviens cits, izņemot viņus, to nav pamanījis), citēšu fragmentu no tās pašas Nefija grāmatas:
Un notikās, ka Jēzus tos uzrunāja un pavēlēja tiem piecelties. Un tie piecēās no zemes, un viņš tiem sacīja: svētīti lai jūs esat jūsu ticības labad. Un, rau, es esmu prieka pārpilns. Un, sacījis tiem šos vārdus, viņš nobirdināja asaras, un viss pūlis liecina, ka viņš ņēmis bērnus un citu pēc cita svētījis, un raidījis par tiem lūgšanas Tē√am. Un, brīdi lūdzies, viņš atkal nobirdinājis asaras un uzrunājis pūli, tam teikdams: raugiet šos bērniņus. Un ļaudis uz tiem raudzījušies un pacēluši skatienus uz debesīm un redzējuši, ka debesis ir vaļā un eņģeļi itin kā caur liesmām kāpj no tām taisni zemē; un eņģeļi nokāpa zemē un nostājās ap bērniem, un tiem riņķī bija liesmas; un eņģeļi tiem kalpoja, un ļaužu pūlis to dzirdēja un redzēja, un liecināja; un tie zina, ka šī liecība ir patiesa, jebšu tie visi dzirdēja un redzēja, darīdami to katrs par sevi; un skaitā to bija ap divi tūkstoši pieci simti; un bija tur kā vīri un sievas, tā arīdzan bērni.
Un kas cits tad tur īsteni vēl varēja būt?
Evera grāmata ir grūti izprotama putra ar „vēsturisku“ saturu; lielāko tiesu tajā stāstīts par aplenkumiem un kaujām starp tautām, par kurām lasītājs droši vien nekad nav dzirdējis un kuras apdzīvojušas zemes, ko ģeogrāfija nemaz nepiemin. (..)
Mormoņu bībele ir muļķīga grāmata un to lasīt – apnicīga nodarbošanās, tomēr tās pamācībās neslēpjas nekas kaitīgs. Pret tajā izklāstīto morāles kodeksu nav ko iebilst: tas „nošpikots“ no Jaunās derības – pat neatsaucoties uz šo avotu.

Tvens M. Vēstules no Zemes. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964. - 220.-233. lpp.