Kopš mormoņu draudzes dibināšanas pagājis ne vairāk par četrdesmit gadiem, taču tās vēsture bijusi vētraina, sākot no pašiem pirmajiem soļiem, un arī turpmāk solās būt ne mazāk satraucoša. Mormoņi dzenāti un trenkāti visās mūsu zemes malās un stūros, tāpēc jau ilgus gadus ar sirdi un dvēseli nīst it visus „pagānus“ bez atšķirības. Džozefs Smits, kas atradis izdaudzināto Mormoņa Grāmatu un skaitās šīs reliģijas pamatlicējs, bija spiests vazāt no viena štata uz otru gan savas noslēpumainās vara plāksnītes, gan brīnumdarītājus akmeņus, ar kuru palīdzību burtoja metālā ieskrāpētās rakstu zīmes. Galu galā viņš Ohaio štatā nodibināja „baznīcu“, par kuras locekli kļuva arī kāds Grigems Jungs. Sākās vajāšanas un līdz ar tām arī atkrišana no ticības. Brigems stingri turējās pie izvēlētās pārliecības un rāvās vaiga sviedros. Viņam izdevās dezertēšanu apstādināt. Vēl vairāk – pašos grūtākajos laikos viņš izmanījās daudzus pievērst savai ticībai. Pamazām viņš ieguva brāļu vidū arvien lielāku ietekmi un cieņu, drīz kļuva par vienu no divpadsmit „baznīcas apustuļiem“, bet pēc tam iekaroja arvien svarīgāku un augstāku stāvokli, beidzot apsēzdamies Divpadsmitu prezidenta krēslā.
Kad Ohaio iedzīvotāji sacēlās un mormoņus no sava štata padzina, tie apmetās Misuri apgabalā. Brigems devās tiem līdzi. Misurieši viņus tāpat padzina, un viņi atkāpās uz Nauvu Ilinoisās štatā. Tur viņu dzīve sāka plaukt un zelt un viņi uzcēla templi, kura arhitektūrai teorētiski vajadzēja būt visai elegantai; katrā ziņā nav noliedzams, ka, stāvēdams blakus kupola vainagotajai, skārdu apjumtajai, no ķieģeļiem celtajai tiesas ēkai, kas ikvienā izraisīja godbijīgas trīsas, šis templis pievērsa vispārēju uzmanību. Taču arī še mormoņus nebeidza apspiest un vajāt. Nelīdzēja proklamācijas, kurās Džozefs Smits šaustīja un nosodīja daudzsievību, teikdams, ka tā nesaderoties ar mormoņu likumiem; ļaudis, kuri dzīvoja abos Misisipi krastos, apgalvoja, ka mormoņu vidū krāšņi zeļot daudzsievība un laba tiesa citu apgrēcīgu paražu. Brigems atgriezās no ceļojuma pa Angliju, kur bija licis pamatus mormoņu avīzei un no kurienes atvāca uz Ameriku vairākus simtus atgrieztu dvēseļu. Ar katru soli viņa ietekme brāļu vidū pieauga. Šinī laikā Nauvā pēkšņi ielauzās Misuri un Ilinoisas „pagāni“ un nosita Džozefu Smitu. Kāds mormonis, vārdā Rigdons, pasludināja sevi par nelaiķa Smita pēcteci un mormoņu baznīcas un draudzes galveu; viņš pat izmēģināja savus spēkus pravieša amatā. Taču cilvēks, kas stāvēja aiz viņa, izrādījās spēcīgāks. Notrāpījis īsto brīdi, Brigems, kura vienīgā priekšrocība bija asais prāts un stiprā griba, izgrūda Rigdonu no augstās vietas un apsēdās tajā pats. Viņš gāja vēl tālāk un apkrāva Rigdonu un tā piekritējus ar visai izsmalcinātiem lāstiem, pavēstīdams, ka pareģojumus tam iečukstējis pats elles lielskungs, un beigu beigās nosodīdams „viltus pravieti ar tūkstoš gadiem Sātana valstībā“, - tik bargs spriedums Ilinoisā vēl nekad nebija dzirdēts! Tauta atzina savu valdnieku. Ar lielu balsu vairākumu tā tūlīt izvēlēja Jungu par savu prezidentu un līdz šai baltai dienai dāvā viņam bezgalīgu uzticību. Brigems prata redzēt tālāk par savu degungalu, ko neviens cits no mormoņu vadoņiem, acīm redzot, nemācēja. Viņš saprata, ka labāk aiziet tuksnesī no brīva prāta nekā gaidīt, kamēr tevi tur aizdzīs.
Tā nu pēc viņa pavēles padotie savāca savu trūcīgo mantību, pagriezās ar muguru pret mājām, ar seju pret tuksnesi un saltā februāra naktī, ugunssārtam blāzmojot (viņi pašrocīgi bija pielaiduši sarkano gaili kā templim, tā visiem svētajiem baznīcas piederumiem), nožēlojami un nelaimīgi devās pāri Misisipi. Pēc dažām dienām viņi apmetās uz Aiovas štata rietumu robežas, un nu nabadzība, trūkums, bads, aukstums, slimības, ilgas pēc mājām un bailes no vajāšanām ievāca bagātu ražu: daudzi, nespēdami paciest šīs likstas, gāja bojā. Lai sacītu ko sacīdams, viņi bija īsti mocekļi! Tie, kas nenomira, nodzīvoja vēl divus gadus šai apvidū, kamēr Brigems ar nelielu vīru pulciņu pārgāja pāri tuksnesim un lika pamatus Greitsoltleiksitijai (Lielā Sāļā Ezera pilsētai), tīšām izmeklējis vietu, kas nepiederēja ienīstajai amerikāņu valdībai un atradās ārpus tās jurisdikcijas. Šo faktu nedrīkst aizmirst. Aprakstītie notikumi attiecas uz 1847. gadu. Nepaspēja vēl Brigems ar saviem ļaudīm apmesties nupat nodibinātajā pilsētā uz dzīvi, kad viņus piemeklēja jauna nelaime – beidzās karš, un Meksika atdeva Brigema patvērumu ienaidniekam – Amerikas Savienotajām Valstīm. 1849. gadā mormoņi sastādīja „brīvu un neatkarīgu“ valdību un pasludināja sevi par „Dezeretas štatu“, bet Brigemu Jungu par savu prezidentu. Taču nākamajā gadā Savienoto Valstu kongress iegrieza viņu patmīlībai pamatīgu robu, pārdēvēdams šo pašu kalnu, vībotņu, sālaudžu un vispārējas pamestības konglomerātu par „Jutas apgabalu“. Gubernatora amatā tomēr iecēla Brigemu Jungu. Nākamajos gados pārceļotāji vilni pēc viļņa plūda pāri tuksnesim un mormoņu zemēm uz Kaliforniju, taču baznīca visam par spīti palika nesatricināma un uzticīga savam kungam un pavēlniekam. Mormoņu pārliecību un ticību vadonim nespēja iedragāt ne bads, ne slāpes, ne nabadzība, ne bēdas, ne apkārtējo iedzīvotāju naids, nicināšana un vajāšanas. Viņi neļāvās pat zelta vilinājumam – bet zelts taču neskaitāmām tautām pazudinājis pašus labākos jauniešus, izsūcis pēdējos dzīvības spēkus! No visiem iespējamiem pārbaudījumiem šis ir pats briesmīgākais, un tautā, kas to izturējusi, neapšaubāmi jābūt apslēptam kādam vērtīgam kodolam.
Jutas apgabals un Greitsoltleiksitija zēla un plauka. Pirms Aiovas štata atstāšanas Brigems Jungs pēdējā mirklī bija ieradies baznīcā, tērpies visu apraudātā pravieša Smita drānās un viņa vārdā svinīgi svētījis amatā „prezidentu Brigemu Jungu“! Sajūsminātā tauta bija izdzērusi arī šo svēto melu biķeri un Brigema vara nostiprinājusies uz visiem laikiem. Nepagāja ne pieci gadi, kad viņš pasludināja daudzsievību par vienu no baznīcas galvenajām dogmām, pamatodamies uz „atklāsmi“, kas it kā jau pirms deviņiem gadiem nākusi pār Džozefu Smitu, kaut gan visi zināja, ka Džozefs Smits līdz pat savai nāves stundai bija cīnījies pret daudzsievību.
Brigema karjeras pieticīgo sākumu un viņa pamazitējo kāpšanu diženības un slavas kalnā varētu pielīdzināt paša Endrjū Džonsona biogrāfijai. Viņš vienpakaļ otrai izgāja visas pakāpes: bija ierindas mormonis, misionārs vispirms dzimtenē, tad ārzemēs, izdevējs un redaktors, apustulis, apustuļu departamenta prezidents, mormoņu draudzes galva ar visu tam piemītošo laicīgo un garīgo varu, bet pēc tam saskaņā ar debesu gribu – Smita pēctecis, „pareģonis“, „pravietis“, „gaišreģis“. Atlika tikai viena pakāpe, un viņš pazemīgi tika galā arī ar to, proti, pasludināja sevi par pašu dievu to kungu!
Viņš apgalvo, ka pēc nāves viņam būšot sataisīta pašam sava paradīze, kur viņš būšot dievs, viņa sievas – dievietes, bet bērni – debesu prinči un princeses. Visi ticīgie mormoņi līdz ar savām ģimenēm tikšot ielaisti šajā paradīzē un ieņemšot tur zināmu stāvokli atkarībā no sievu un bērnu skaita, ar kuru būšot paspējuši apgādāties. Ja kāds no ticīgajiem nomiršot, nepaspējis apņemt tik daudz sievu un saražot tik daudz bērnu, cik nepieciešams, lai baudītu cieņu aizkapa dzīvē, tad kāds no draugiem varot apprecēt pāris sievu nelaiķa vārdā un izaudzināt trūkstošos pēcnācējus; tos visus ierakstīšot nelaiķa kontā, attiecīgi paceļot viņu augstākā dienesta pakāpē.
Nav jāaizmirst, ka mormoņus lielāko tiesu vervē neizglītotu, naivu, maz attīstītu, aprobežotu ļautiņu vidū; nav arī jāaizmirst, ka mormoņu sievas stāv uz tā paša līmeņa un ka bērni, kas piedzimuši no šādas savienības, diez vai stipri atšķirsies no vecākiem; tāpat nav jāizlaiž no acīm, ka četrdesmit gadus šie nelaimīgie vajāti – nenogurstoši un nežēlīgi vajāti! Pūlis viņus apsaukāja, sita un šāva, apkrāva ar lāstiem, nicināja un raidīja trimdā; jau tā slimību un bada izmocīti, viņi bēga uz biezokņiem un tuksnesi, ar saviem vaidiem iztraucēdami mūžseno klusumu un atstādami garā ceļa malās kapu rindas. Un visas šīs mokas viņiem bija jāizcieš tāpēc, ka viņi gribēja dzīvot un ticēt saskaņā ar savas sirdsapziņas likumu. Tas jāatceras, un tad kļūs saprotams nedziestošais naids, kuru mormoņi jūt pret mūsu tatu un valdību.
Kad mormoņu apgabals sāka zelt un plaukt un baznīca kļuva arvien bagātāka un spēcīgāka, no seno aizvainojumu iejava uzrūga naida mīkla. Ticis gubernatora amatā, Brigems skaidri un gaiši lika visiem noprast, ka Mormonija domāta vienīgi mormoņiem. Savienotās Valstis mēģināja stāvokli uzlabot, ieceļot valsts ierēdņus no Jaunās Anglijas un citiem pretmormoņu apgabaliem, taču Brigems krietni vien sarežģīja to iebraukšanas iespējas. Savienotajām Valstīm vajadzēja nogādāt pāri tuksnesim trīs tūkstošus karavīru, lai nosēdinātu savus ierēdņus tiem paredzētajās vietās. Taču, kad šie džentlmeņi laimīgi apsēdās, jēgas no viņiem nebija vairāk kā no koka dieviem. Viņi izdeva likumus, kuriem neviens nepievērsa uzmanību un kurus nebija iespējams īstenot. Zemē, kur uz katra soļa varēja uzdurties noziegumam vai varas darbam, federālā tiesa sanāca tikai par uzjautrinājumu nekaunīgajam pūlim, kas brīvajā laikā salasījās pablenzt uz tiesnešiem, jo ko tiesāt tiem nebija, ko darīt arī ne, un nekādas tiesas lietas netika vestas. Ja prasītājs bija „pagāns“, mormoņu zvērinātie izlēma, kā iepatikās, turpretī ar federālās tiesas spriedumu neviens nerēķinājās un izpildīt to nebija ne mazākās iespējas. Mūsu prezidenti sūtīja uz Jutu vienu ierēdņu baru pēc otra, taču iznākums allaž bija viens un tas pats – kādu laiku viņi tur rāmi nokvernēja, diendienā rīdami apvainojumus, visapkārt redzēdami skarbas sejas un ikvienā mēģinājumā pildīt pienākumu sastapdamies ar greiziem skatieniem un tiešiem draudiem, - un beidzot vai nu padevās un kļuva par nožēlojamiem ieročiem mormoņu rokās, vai arī, iebaidīti līdz pēdējam, neizturēja un aizbrauca. Ja kāds no ierēdņiem negadījās zaķpastala un sekmīgi apliecināja savu drošsirdību, tūlīt kāds piekāpīgs prezidents, piemēram, Bikinens vai Pīrss, atcēla viņu no amata un viņa vietā nosēdināja kārtējo aitasgalvu. 1857. gadā, kad par tiesnesi bija Kredlbo, Jutas gubernatora amatā tik tikko neiecēla ģenerāli Harniju; vārdam „bailes“ šo abu vīru apziņā piemita visai abstraktajēga. Atliek tikai nožēlot, ka viņiem nebija lemts kalpot Jutas teritorijā vienlaicīgi – viņi vismaz būtu viesuši dažādību diezgan vienmuļajā federālo varas orgānu iztapības un bezspēcības politikā.
Tāds bija stāvoklis, kad mums radās izdevība apmeklēt Jutu. Apgabala pārvalde klaji apliecināja savu kaunpilno bezspēku, un vienīgā reālā vara tur bija Brigems Jungs. Viņš bija absolūts valdnieks – valdnieks, kas nerēķinājās ar mūsu prezidentu, smējās par mūsu armiju, kad tā ielenca viņa galvaspilsē†u, un, bez mazākā apjukuma uzklausīdams vēsti, ka Savienoto Valstu Visaugstais kongress svinīgi pasludinājis daudzsievību par pretlikumīgu, vienā mierā apgādājās ar vēl divdesmit piecām vai trīsdesmit sievām.

Marks Tvens. Vēstules no Zemes. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964. - 233.-236. lpp.