XX X

Sun, 20. 05. 18
20:28 - Citu sieviešu dzīves IV
Ariadna Lindgren (Sakss) (deceased).
Dzimšanas datums: 00.00.1919
Tēvs: Pauls Sakss
----------------
Izsūtījumā Ariadna apprecējās un viņai piedzima meita un divi dēli. Kad sākās reabilitācijas, Ariadna Lindgrena bija viena no pirmajām, kas atgriezās. Tiesa gan – invalīda ratiņos, jo kājas bija bezcerīgi sakropļotas. Un notika kaut kas padomju okupācijas iekārtai pārsteidzošs – viņai atdeva Ķempju muižu, kurā brīvvalsts laikā kopā ar tēvu un māsu bija dzīvojusi. Bet tā kā bez naudas ar to graustu neko nevarēja iesākt, tika panākta vienošanās, ka muižu atdeva sovhozam, bet Ariadnai Lindgrenai Rīgā piešķīra nelielu dzīvoklīti Sarkandaugavā un saremontēja muižas dārznieka mājiņu, kur vasarās viņa dzīvoja pati un varēja arī īrniekus izmitināt. Pati Ariadna tur sēdēja saulē ratiņkrēslā pie galda, klabinādama rakstāmmašīnu. Viņa tulkoja dažādas grāmatas un rak­stus no spāņu valodas. Pieprasījums viņai bija no daudzām izdevniecībām.

Par to raksta arī "Latvju mūzika" 1988.gadā: "Ir jāpiemin baigā gada jūnija naktis, kad čekisti meklēja arī Paulu Saksu un viņa ģimenes locekļus. Liktenīgā brīdī viņam ar otro sievu Irmu laimējās iebēgt Līgatnes gravā, turpat pie mājas, un sagaidīt vāciešus. Bet abas Saksa meitas no viņa pirmās laulības ar Mēriju čekisti izveda. Jaunākā — 19 gadu vecā Jogita - konservatorijas audzēkne arfas klasē pirmā izsūtījuma gadā ziemā Krasnojarskā mirusi. Otra Ariadna — 22 gadus veca, mākslas akadēmijas audzēkne, pēc 16 smaga darba gadiem Vorkutā, ar Saksu palīdzības saiņu sūtījumiem ceļa naudas sagādei, Hruščova laikā atbrīvota un ar sabojātu veselību atgriezusies Rīgā, kur pēc dažiem gadiem mirusi.
----------------
Pirms nedēļas manās rokās pilnībā nejauši - pat pārsteidzoši nejauši - nonāca grāmata "Nāve - tās nav beigas", ko-autors Nils Sakss, kaut nu tie būtu kādi jauni apvāršņi, par šo rakstnieku neko agrāk nebiju dzirdējusi. Grāmatu pašu gan nelasīju, nebija ne garīgā, ne fiziskā spēka. Visu laiku tā nāve. Kaut ko par dzīvi, lūdzu. Šodien braucu cauri Līgatnes ciemam. Saule un egļu meži. Kaut kur ēnā smaida sieviete ar rakstāmmašīnu.

Write 4 all. Permanent. Laime, Prieks, Weiksme.

1kvā |_| pasacījienāt

Wed, 16. 05. 18
14:00 - Par raganu prāvām un ctulhu
Uzmanīgi ar vilkačiem. Ar vilkačiem apieties prot tikai raganas. Vilkačiem ir divējāda daba. Dažreiz viņi kļūst neuzmanīgi un bīstami. Viņus jāprot valdīt.
- Jāaizvāc prom tie stikli! - viņš dusmīgi teica. - Stikli ir bīstami priekš bērniem!
Es atviegloti izelpoju. Vai es esmu līdzīga Bellai? "Tātad man nekas nedraud. Sikspārņi ir tikai sikspārņi, nekas vairāk. Es vairs neesmu bērns. Stikli man nav bīstami. Man tikai trūkst mazliet praktisko iemaņu. Esmu jauna šajā mošķu pasaulē. Bet viņš iemācīs."
- Vai tev nav sāpīgi sagriezties ar stikliem? - es prasīju. Viņam visa plauksta bija noplūdusi ar asinīm, kamēr viņš ar skoču laboja caurumus stikla siltumnīcā.
-Nē, - viņš dusmīgi atcirta. -Es vienkārši redzu sarkanu krāsu.

pasacījienāt

Fri, 11. 05. 18
14:02 - No pārmaiņām nav jābaidās?
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās
No pārmaiņām nav jābaidās

Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas
Par pārmaiņām ir jāpriecājas

pasacījienāt

Mon, 07. 05. 18
13:54 - Jociņi rociņās
Īsumā par mani. Ko es biju nogrēkojusies? Vai tas nav par skarbu? Tādos gadījumos cilvēki ne vienmēr izķepurojas! #PsihoterapeituJociņi Ja kas, biheivorisma metode man izrādījās antikvāra, derēja eksistenciālisms. No sirds iesaku visām jaunajām mātēm: ja jūtaties slikti, tad nenāks par ļaunu pārspīlētā veidā izrādīt savas emocijas, citādi var gadīties, ka tuvinieki nereaģē vispār. Tas nav aiz ļauna prāta, viņi vienkārši varbūt ir akli! Ja pat tad nereaģē, es ieteiktu tomēr nespiest sarkano pogu, bet pamēģināt nomainīt ģimeni. Man tas likās par daudz :(

pasacījienāt

Thu, 19. 10. 17
12:49 - Fragmentiņš. 1929.g. Anglija
Olive was reading a book about the future, when babies
would be bred in bottles, and women would be ‘immu-
nized’.
’Jolly good thing too!’ she said. ‘Then a woman can live
her own life.’ Strangeways wanted children, and she didn’t.
’How’d you like to be immunized?’ Winterslow asked
her, with an ugly smile.
’I hope I am; naturally,’ she said. ‘Anyhow the future’s
going to have more sense, and a woman needn’t be dragged
down by her FUNCTIONS.
’Perhaps she’ll float off into space altogether,’ said Dukes.
'I do think sufficient civilization ought to eliminate a lot
of the physical disabilities,’ said Clifford. ‘All the love-business
for example, it might just as well go.
I suppose it would if we could breed babies in bottles.’
’No!’ cried Olive. ‘That might leave all the more room for
fun.’
’I suppose,’ said Lady Bennerley, contemplatively, ‘if the
love-business went, something else would take its place.
Morphia, perhaps. A little morphine in all the air. It would
be wonderfully refreshing for everybody.’
’The government releasing ether into the air on Satur-
days, for a cheerful weekend!’ said Jack. ‘Sounds all right,
but where should we be by Wednesday?’
’So long as you can forget your body you are happy,’ said
Lady Bennerley. ‘And the moment you begin to be aware of
your body, you are wretched. So, if civilization is any good,
it has to help us to forget our bodies, and then time passes
happily without our knowing it.’
’Help us to get rid of our bodies altogether,’ said Win-
terslow. ‘It’s quite time man began to improve on his own
nature, especially the physical side of it.’

pasacījienāt

Tue, 10. 11. 15
17:17 - Piedzērušies ļautiņi bez žēlastības nospārda kaiju
Meditatīva dziesmiņa pa rādionabu, kamēr es braucu mašīnā pie zobārsta

Llega ya la noche roen los huesos del festejo
Roban la piñata y se revuelcan en el suelo
Saco mi pistola y disparo hacia el cielo
Cae una gaviota y la pateamos sin consuelo

Todo el mundo cae, las muchachas se han dormido
Huele a trapiche y a cangrejo podrido
¡Cerdos comensales han comido en exceso!
Yo descontrolado los pateo y los condeno

Los borrachos se ponen a actuar
Manosean muchachas, beben más
Una llama crece en mi interior
Con el whisky falso del folclor

Ya no veo nada, me voy a matar
Me duele el estómago y me voy a vomitar

pasacījienāt

Sat, 03. 10. 15
23:27 - Spānija
Izbraucām noguruši, atbraucām noguruši. Lidmašīna, izīrēta mašīna, patapināts dzīvoklis, daudz šoseju, lidmašīna. Kalnu takas un tūrisma vietas, kurās es jau biju bijusi kopā ar dažādiem cilvēkiem, pilnīgi redzēju viņu ēnas ejam mums blakus, vietējās šosejas, pa kurām es biju kādreiz vadījusi mašīnu, vilciena pieturas, kurās biju iekāpusi un izkāpusi, tirdzniecības centri, kuros biju iepirkusies, birojs, kurā biju strādājusi, suma y sigue. Liekas, es savam vīram liku 3 nedēļās izdzīvot vismaz 4 gadus no manas iepriekšējās dzīves. Tas ir kā grauzt citronu, tā vietā, lai lēnām sūktu divus litrus citronu limonādes. Pirms braukšanas ilgi apdomāju, ka it kā būtu pareizi sazināties ar savu ex un satikties uz kafiju, jo mēs taču it kā esam (?) draugi (vai ievilkt pilnvērtīgu ķeksi savā biogrāfijā, kā vēl vienu apskates objektu?), vai vismaz pateikt, ka es braucu turp, lai viņš to zinātu, bet tad es sapratu, ka pašlaik mēs esam tik ļoti atšķirīgi, ka mani nemaz neinteresē, kā viņam iet, ka es īstenībā nevēlos veltīt viņam pat ne piecas minūtes, lai sarakstītu ziņojumu, kur nu vēl, apžēliņ, veselu stundu kafejnīcā tēlotā interesē pieklājīgi māt ar galvu.

Un turiene bija gandrīz tāda pati, kādu es to atstāju pirms 3 gadiem. Atšķiras tikai nianses. Nikanors vairs nav vecpuisis, viņš pametis šķirnes suņu audzēšanas nodarbi un apjozies ar sievieti un bērnu, darbu finanses uzlabojušās, un viņš izremontējis mājiņu pakalnā. Bet viss cits ir tik ļoti līdzīgs, žesti, manieres, dzīvesveids, neticamā braukāšana ar mašīnu turpu šurpu desmitreiz dienā, viena darbība pēc otras, braukāšana uz Madridi, wassapošana, pusdienošana ar kolēģiem, izredzētie kolēģi ir tie paši, kas bija, runā tāpat kā toreiz, manu iesākto darbu turpina Ana, viņa izmanto to pašu manis izveidoto ekseli, tikai nomainījusi krāsas, nav nākusi klāt neviena pati kolonna!, Anai vairs nav melni mati, bet blondi, Vikijai savukārt, vairs nav blondi mati, bet melni. Bārs blakus manai kādreizējai dzīvesvietai ir mainījis nosaukumu, samazinājis ēdienu piedāvājumu un paaugstinājis cenas. Šosejas saucas tāpat, krustojas cita ar citu tāpat, tikai vienai no tām, AS-17, ir pabeigts remonts un paaugstināts ātruma limits. Galvaspilsētā joprojām septembrī ir pilsētas svētki, un sestdienas vakara skatuve uzstādīta tajā pašā vietā. Maksas stāvvieta, kur joprojām pielec klāt izveicīgs puisis, kuram es vienkārši atstāju auto atslēgas. Mazs skatlogs, uz kura ir joprojām tas pats uzraksts, ka bikses tiks atšūtas par 5 eur stundas laikā. Bet kafejnīcā netālu no biroja gaišmatainā viesmīle mani atpazina un pasveicināja, cuanto tiempo por aquí!

Kad bijām izstaigājuši lielāko daļu no man man zināmajām pastaigu takām (Arrudos, Pista de Wamba, Lagos de Covadonga, Sta. Maria del Mar, Bayas), ietērpāmies hidrotērpos un nošļūcām pa kalnu strauta akmeņiem (barranquismo), ar gidu no piedzīvojumu atrakciju firmas "Jaire Aventuras", sanāca maz iet, bet daudz salt un daudz lēkt ūdenī no lieliem augstumiem. Un tajā pēcpusdienā aizgājām līdz "Olla de San Vicente", pie Dobras upes, vieta, kuras eksistence man likās neiespējama. Es pat varētu ticēt, ka tādas vietas eksistē tikai fotošopa fantāzijās vai Avatar tipa filmās, un man mazliet bija jāmaina savas domas par spāņiem.

Turpceļā nakšņojām Sorijā, atpakaļceļā Logronjo. Bijām pie Gugenheima muzeja, un tur es visspēcīgāk apzinājos, ka mani vairs neinteresē ēkas, celtnes, pieminekļi, baznīcas, ja vien tam nav kāda sakara ar mani pašu. Logronjo mazā baznīca man patika, jo tur visās malās pa skatienam bija atstāti uz apceri uzvedinoši teksti, un tas bija tik mīļi un jauki, jo, kad Dievs ir miris, tad ir tā pliki un vientuļi, un ir labi, ka kāds pasaka - bet var arī nebūt pliki un vientuļi, un vari arī neskriet no vienas baznīcas uz citu, no viena Gugenheima uz citu.

Atbraucu atpakaļ, bet joprojām redzu to pašu, ko pirms izbraukšanas, miljons darbiņu, kurus darīt.

1kvā |_| pasacījienāt

Mon, 07. 09. 15
17:39 - Gājputni ar Lielajām Cerībām
"Rudens nāk kā kuilis rūkdams." Un mēs kā gājputniņi ceram izbēgt no Dzīves Prōzas, dodoties lielā un episkā Ceļojumā, kura laikā noteikti iemācīsimies, kā citu gadu vislabāk izlavierēt un izdejot cauri sapuvušām plūmēm, pielāčotām grīdām, sliktam krāna ūdenim, ātraudzīgiem zālājiem, kurmjiem, malkas grēdām, malkas katliem, skursteņiem, spītīgām lēkājošām veļasmašīnām, aizkrautām garāžām, sarūsējušiem jumtiem, milzu kļavām, radiem, kaimiņiem, negulētām naktīm, VID atskaitēm, ikdienišķām ķermeņa atkarībām no ēdiena un pieskatāmām piecgadīgām meitenēm, kuras jautā, kāpēc es nenomazgāju virtuvē logus. Jo tam visam vajadzētu varēt izlavierēt un izdejot cauri. Lai kā pierādījums kalpo tā sega, kura ārā uz veļas šņores nupat salija, kamēr es apdomāju dzīves dzejiskuma trūkumu.

pasacījienāt

Fri, 04. 09. 15
09:41 - 3
Tagad dzeru pa trim baldriāņu tabletēm. Tad nakts vidū kāds ar cirvja trulo galu iebelž pa galvu, un es samiegojos. Cenšos domāt, ka tā ir tikai spēle, nav par ko uztraukties, nav par ko raizēties, un vispār - kāda tam nozīme, vai es šoreiz izgulēšos vai nē? kāda tam nozīme, vai mana dzīve būs perfekta vai nē?, un tomēr sajūtas ir tik nožēlojami īstas.

pasacījienāt

Thu, 13. 08. 15
13:03 - Bērni pūces pārvērš par cīruļiem
Nemaz neatceros, vai šodien ir trešdiena vai ceturtdiena. Mans jaunais es ceļas 05.00 no rīta, katru rītu, pēc pirmās modinātāja iepīkstināšanās (nekādu vairs modinātāju 05.02, 05.06 un 05.32), uzreiz eju ārā ātrā gaitā apsoļot apkārt tuvējam kvartālam vai mazliet paskriet nepārģēbjoties sporta kostīmā, krūze kafijas vai vienkārši krūze auksta piena, ar jebko ēdamu, kas pagadījies pa rokai jau gatavs, pie datora strādāt un ik pa laikam ausīties, pēc vajadzības šūpināt bērnu vai iemānīt viņam kaut ko mutē tā, lai nepamostas, lai neapmetas riņķī apkārt uz vēdera, kad pienāk īstais celšanās laiks, tad sākas diena, kurā es nekad neapstājos, neapstājos, jo tas būtu mans gals, neapstājos, līdz vakarā 22.00 eju gulēt. Naktīs esmu ļoti tramīga, dažreiz ir drausmīgi, citreiz skumji vai dusmīgi, galvā visu laiku skan "no 22.00 līdz 05.00 ir 7 stundas, bet no 02.00 līdz 05.00 ir tikai 3 stundas", bet tad 05.00 iepīkstas modinātājs, un nakts paliek pagātnē - sākam visu no jauna.
Jo es gribu būt priecīga un varoša, un nekad neskatīties uz citu cilvēku nagu melnumiem. Kā All Bran reklāmās.

1kvā |_| pasacījienāt

06:52 - Zāģi
Ja es vēlos nozāģēt padsmit augļu kokus, kas katru gadu ražo vairākas tonnas sapuvušu ābolu un plūmju, man vispirms ir jāzāģē savu mammu - ja vien es negribu, ka viņa visu atlikušo mūžu zāģētu mani. Un zāģēt viņa prot.

4kvā |_| pasacījienāt

Sun, 19. 04. 15
22:42 - Tā ir tikai spēle!
Nu kā lai nesajūsminās par Imantu Ziedoni atkal, atkal un atkal?

"Pa virsu, pa virsu.
Pa virsu galdiem. (Mēs nezinām, kas ir atvilktnēs, mēs nezinām.)
Pa virsu vizma (cik dziļa ir upe, mēs nezinām), un putas pa virsu (mēs nezinām, cik krūzē ir alus).
Pa virsu es mīlēju tevi, pa virsu, un bērni dzimst un aug, smeļ bļodā pa virsu un aiziet skolā - pa virsu.
Pa virsu pilieni lēkā, aug peļķes un aizsalst, un atkūst, mēs sējam pa virsu, un uzdīgst pa virsu un uzaug.
Bet aiziet - pa kurieni aiziet?
Ak, aiziet arī pa virsu! Tie divi metri dziļumā neko nenozīmē. Pa virsu."

2kvā |_| pasacījienāt

Thu, 06. 11. 14
13:08 - Sapnis
Šorīt sapnī redzēju, ka bērns bija uz brītiņu izlīdis ārā no manis, lai paskatītos apkārt, tā, it kā tas būtu normāli - ik pa brītiņam izlīst un pačekot, kas jauns, pagrozīt galviņu, pabrīnīties un tad ielīst atpakaļ, jo vēl nav pienācis laiks, un nabas saite vēl pulsē dzīva. Kad pamodos, sapratu, ka this is for real, tiešām pēdējais laiks sākt iepirkt bērnu mantas. Būs jāspēlē māmiņa.

pasacījienāt

12:43 - Spēlītes
"Spēlēt māju" ir burvīgs izteiciens.
Man nepāriet sajūta, ka es šad tad spēlēju pieaugušajos, spēlēju māju, dažreiz - spēlēju sievieti. Spēlējos tad, kad uznāk enerģija. Pārējā laikā eksistēju kā Cilvēks (nekatrā dzimtē un nenoteiktā vecumā).
Kad taisu ēst, tad spēlēju mājās un spēlēju sievieti, kad uzvelku kleitu un zeķubikses, tad spēlēju sievieti un "pieaugušajos". Kad braucu mašīnā pie stūres vai samaksāju kādu rēķinu, tad spēlēju "pieaugušajos". un tā tālāk :) Nekad nepāriet šī neīstuma un neparastuma sajūta, kas rodas spēlēs.

pasacījienāt

Tue, 21. 10. 14
09:44 - Citu sieviešu dzīves III - Sievietēm vārdā Leonora nekad nevajadzētu pīties ar literātiem
1845: Edgaras Alans Po publicē "Kraukli". Par mirušo Leonoru, ja atceramies.
1909: Antonio Mačado apprecas ar 16-gadīgu meiteni Leonora.
Kas ar viņu notika? Protams! Pēc trim gadiem bija mirusi no tuberkulozes.

pasacījienāt

Tue, 22. 07. 14
15:10 - Citas būtnes un es
Cik bezgala neparasta ir apziņa, ka es tagad esmu divi vienā, prātam un apziņai ir iespējas piedzīvot vientulību, bet ķermenim vairs ne. Un vēl neparastāk ir tas, ka teorētiski tas nav nekas neparasts, tā sievietes ir ierīkojusi daba, viss notiek. Bet vai tomēr tas nav kaut kā creepy? Kaut kas tev aug iekšpusē?
Vispār oksitocīns ir vēl viens brīnišķīgs dabas izgudrojums, tagad man tā ir daudz, bet pēc kādiem mēnešiem pēc visiem dabas likumiem būtu jānotiek oksitocīna eksplozijai.

2kvā |_| pasacījienāt

Wed, 04. 06. 14
09:44 - Citas sievietes un es
Vārgajās, bālajās, nerunājošajās berenikās sevi es neredzu. Nodomāju, ka es evolūcijas ceļā drīzāk gribētu evolucionēt hmm, vairāk uz kaut ko tādu kā Lara Krofta vai Čārlija eņģēļi-neģēļi, bet nē - arī nē. Skaistas un izveicīgas, un tomēr - prastas algotnes.
Šķirstīju atmiņu vācelīti, šķirstīju.. nu neatcerējos, ka vispār jebkad būtu lasījusi/skatījusies filmas par tādām citu sieviešu dzīvēm, uz kādām es gribētu tiekties, ne reālajā pasaulē, ne romānos. Kaut kā skumji pat, nav pat ko apbrīnot un uz ko iet.
Vai tik diskriminācija vēl joprojām nerit pilnā sparā, vīriešu tēli ir daudz nostrādātāki un interesantāki nekā sieviešu.
Tad atcerējos tomēr vienu sievieti, tiesa gan, viņa bija tikai romāna varone. Leopoldosa Alasa Klarina romāns "Reģente", Ana Ozores. Viņa lasīja grāmatas un uztvēra mežus. Viņa mētājas starp kaislīgi šķīstu reliģisku misticismu (savienoties ar Dievu/Visumu) un romantisku miesaskāri (kas dziļākajā būtībā ir viens un tas pats), 19. gs. šīs noslieces bija grūti savienot, un tāpēc viņa briesmīgi mocījās. Un protams, viņa morāli izolējās no vietējās sabiedrības, kas vai nu domāja tikai par seklām un jēlām izklaidēm vai arī bija dievticīgi vissausākajā paveidā. Viņa bija vientuļa, jo viss, ar ko parasti nodarbojas sabiedrība un viss tās diskurss ir irrelevant un vai nu melīgs, vai garlaicīgs.(un manuprāt, mūsdienās tas pa lielam nav mainijies, viss ir tāpat kā 19. gs. vai pat vēl bēdīgāk). Ā, un viņa piekrāpa savu vīru - viņš bija jauks cilvēks, bet cigāru izsmēķēja tikai līdz pusei, un sievieti izmīlēja tikai līdz pusei. Uz mežu viņš gāja, nevis lai būtu Visuma antena, bet lai pamedītu dzīvnieciņus. Bet tā kā viņa mētājās starp garu un miesu, tad arī savā krāpšanā viņa mētājās starp garīdznieku un donžuānu.
Izdomāts romāna tēls? Bet psiholoģiski tik smalki autors viņu izstrādājis, ka šķiet aptaustāma.
Jā, es varētu paņemt Anu Ozores, plus drusciņ liktu viņai paskraidīt, papeldēt, pabraukāties ar velo, palēkāt vai paņemt pistoli.
P.S. atcerējos, ka vēl man patika Meitene ar pērļu auskaru. Varbūt vaina nav sieviešdiskriminācijā, bet drizāk tajā, ka par maz uzzinu un par daudz aizmirstu.

1kvā |_| pasacījienāt

Mon, 02. 06. 14
19:51 - Citu sieviešu dzīves II - It was many and many a year ago, In a kingdom by the sea
Šis portrets esot uzgleznots pēc viņas līķa.
Daiļas sievietes nāve - poētiskākā tēma, kas vien var būt, tā esot teicis Edgars Alans Po.
Virginia Eliza Clemm Poe. Viņa sieva un īsts viņa stāstu un dzejoļu iemiesojums dzīvē (un nāvē). Jau sākot ar to, ka viņa bija skaista un bāla sieviete, kas saslima un nomira jauna. Viņa bija viņa māsīca. Viņas vīrs ļoti sēroja par viņas nāvi un pēc tam nodzīvoja tikai dažus gadus. Viņa apprecējās 13 gadu vecumā, bet viņš viņu jau bija nolūkojis krietni, krietni agrāk un bija gaidījis, kamēr nedaudz paaugsies. Daži apgalvo, ka viņa pēc tam tā arī palikusi jaunava, Virginia virgin. Daži apgalvo, ka E. A. Po viņu iedzinis kapā, lai varētu uzrakstīt Kraukli un Annabel Lee, bet man liekas, ka tā nav taisnība.
Es iztēlojos šo jauno sievieti līdzīgu vārgajai Berenikai, kas "patiesībā ir apspiesta un visā stāstā nepasaka ne vārda. viņas vienīgais mērķis, tāpat kā citiem šī autora sieviešu tēliem, ir būt skaistai un nomirt."

2kvā |_| pasacījienāt

Tue, 20. 05. 14
09:10 - Citu sieviešu dzīves
Piedzimusi kādā nomaļā Salvadoras pilsētiņā (jā, tur, nezināmajā Centrālamerikas daļā), sieviete vārdā Consuelo de Saint-Exupéry 25 gadu vecumā bija jau divu vīru atraitne, no kuriem pēdējais bija slavens un bagāts (un tobrīd jau pavecs) Gvatemalas izcelsmes rakstnieks Enrique Gomez Carrillo. Pa 25 gadiem viņa bija paspējusi studēt Kalifornijā, Mehiko un Parīzē, un tad pārvācās uz Argentīnu, kur apprecējās ar Antoine de Saint-Exupéry.
Laulība ar Antuānu bija vētraina, jo viņš bija neuzticīgs bohēmietis, kas lidinājās apkārt pa pasauli riskantās lidmašīnās. Tomēr viņa esot bijusi viņa pieradinātā roze, kas nelīdzinājās citām rozēm.
Arī Antuānu viņa pārdzīvoja. (3x atraitne)

pasacījienāt

Tue, 22. 04. 14
12:24 - mežā bija lapiņa

3kvā |_| pasacījienāt



uz augšu
Sviesta Ciba
hackers counter system
(c)hekate