***
Mēnescerīte

Jāja Antiņš pēc Princeses
Stikla kalnā.
Un palika kaunā.
Bronza ir vāja, jāiet ar kājām.

Jāja Antiņš otru reizi
Stikla kalnā.
Un palika kaunā.
No sudraba birst rubuļi,
Tie pārāk lieli bubuļi.

Trešo reizi Antiņš uzreizi
Uzskrēja kalnā kā dimanta zibens
Iespēra zārkā stiklotajā
Saspēra princesei sirdi
Tā neatdzīvojās, jo sāka smirdēt
elektriski dūmi nav nekādi kūmi.

Trīs lietas labas lietas,
Bet ceturtā no sirds.
Saspertā princese kļuva par parastu meitiņu
Kas uzvilka pelēku, mazu kleitiņu
Apsēdās pie kamīna
Un gaida dzintara bruņinieku
Kas nāk un smīna,
Jo laikam patīk mīnas.