|
|
|
19. 04. 24, Fri
black_data
|
8:20a
Pēdējā laikā es to daru reti, bet reizēm es mēdzu gulēt drēbēs. Tur ir kaut kāda īpatnēja drošības sajūta. Šķiet, ka pēdējo reizi drēbēs es gulēju tad, kad biju pamodies naktī, un nevarēju vairs aizmigt. Tad es aizgāju pasēdēt uz dīvāna, pabakstīt datoru, un tad aizmigu vēl uz dažām stundām. Bet šī gulēšana drēbēs saistās arī ar depresīvām epizodēm, kad tu vienkārši gribi izslēgt sevi no pasaules. Drēbes tad kļūst kā drošs skafandrs, kad tu bezmērķīgi dreifē cauri stindzinošajam un bezgalīgajam vakumam.
Kāpēc es to atcerējos? Jo reizēm ir jāuzvelk drēbes, ja pie mums kāds paliek pa nakti. Kaut kā laikam ir pieņemts tomēr nestaigāt apkārt plikam. Un šonakt, pamostoties no sapņa, un ejot uz tualeti, cerot, ka tas palīdzēs atkal aizmigt, nācās apģērbties, un un sekundi apsvērt domu neģērbties nost. Tā bija ļoti racionāla doma, kurai emocionāli gribējās pretoties. Tas otrs ķermenis gultā ir ļoti mierinošs un pievelkošs, un drēbes ir diezgan kaitinošs šķērslis. Ar gulēšanu drēbēs gan būs jāsamierinās telšu sezonā, jo... mērenā klimata vasaras, bet tas būs drusku citādāk.
Bet tātad, cilvēks ir tāds dzīvnieks, kam patīk gulēt čupiņās, un tas viņam sniedz mieru. Es zinu visus stāstus par to, ka dažiem cilvēkiem ir grūtības pagulēt, ja gultā ir kāds cits. So many people, so many times. Bet tad kad šie vientuļie gulētāji tevi sāk grūst ārā no gultas, jo tu visu laiku mūc, jo tev ir karsti, vai aizmieg tev uz pleca, kamēr tu vēl baksti telefonu, nākas secināt, ka mēs visi esam tādi dzīvnieki, kam patīk būt čupiņās. Mēs visi piedzīvojam dzīves posmus, kad mēs ejam gulēt drēbēs, iespējams pat guļam belnžot griestos, vai kā citādi esam neirotiski nervu kamoliņi, bet arī tad mums tomēr gribās apkampt to pūkaino un silto lāci vai spilvenu, lai sajustu mieru.
Bet tad vēl no trešās puses, ja reiz cilvēkiem patīk gulēt čupiņās, kāpēc mēs aprobežojamies ar to vienu ķermeni sev blakus? Drošvien daudzi kādreiz ir dalījuši istabu ar brāli vai māsu. Izjutuši diskomfortu, paliekot hostelī ar citiem svešiniekiem. Izjutuši aizraujošu uztraukumu, guļot vienā kolektīvā teltī ar draugiem kādā ceļojumā vai festivālā. Scenāriji ir dažādi, bet es tā ar grūtībām spēju iztēloties scenāriju, kur guļot gultā, piemēram, vēl ar diviem cilvēkiem, varētu piedzīvot casual mieru un labu miegu. Lai gan es zinu dažus cilvēkus, kas jau gadiem sevi pozicionē kā poliamorus, es tiešām nesaprotu šos psihes mehānismus. To be honest - es ar viņiem par šo arī neesmu runājis. Un jā, es te no attiecībām ar otra cilvēka ķermeni veidoju priekšstatus par emocionālo tuvību. Un es pieņemu aizraušanos, iekāri, interesi par citiem cilvēkiem, esot attiecībās, bet es neuzskatu, ka tas obligāti nozīmē spēju veidot partnerattiecības ar vairākiem cilvēkiem. Tai pat laikā mani arī kretinē laukā, ka monogāmija a.k.a. ekskluzīvas attiecības ir jāuztver kā pašsaprotama lieta. Ir tomēr jāpasaka un jāvienojas, ka mēs te tagad būsim monogāmās attiecībās. Un ne tikai tāpēc, lai pēc tam nebūtu nevajadzīgu pārmetumu un pārpratumu, bet arī lai signalizētu otram - I think this shit is for real. Es joprojām atļaušos neticēt tradicionālai laulības institūcijai, pat ja kādreiz es izmantošu partnerattiecību tiesisko regulējumu, bet šīs vienošanās ir vajadzīgas - bez lieciniekiem, bez maģiskiem rituāliem, bez nolemtības sajūtas, ka tu nedrīksti kādreiz domāt un just citādāk. Bet akal jau, citi cilvēki un citi ķermeņi ir kaut kas cits. Tas var būt kaut kas mirklīgs, varbūt pat neaizmirstams, varbūt aizmirstams, varbūt kāds, ar kuru tu pēc tam uzturi ilgas un draudzīgas attiecības. Bet tad kad tu zaudē to vienu ķermeni sev blakus, pret kuru tu iespējams jau kādu laiku pat neesi izjutis iekāri, tas ir iespaidīgs pārdzīvojums. Es nezinu, kā ir citiem, bet man ir sajūta, ka cilvēkam emocionāli ir tikai viens bijušais. Jā, tur apkārt var dreifēt vairāki citi bijušie, varbūt tu pat ar viņiem vari uzturēt draudzības attiecības, vai varbūt pat neciest un necienīt viņus, bet ir tikai viens bijušais who matters. Un tajā es balstu savu pārliecību, ka var būt tikai viens esošais. The rest is just people you like or don't.
In unrelated news - according to Wikipedia, susurus mēdz saukt arī par miega pelēm. Ir grūti par to nedomāt, ziemā guļot zem segas. It makes total sense.
|
pasacījienāt 18. 04. 24, Thu
black_data
|
7:14p
Starp citu, pirms dažām dienām noskatījos Vaildera cīņu Emirātos uz Ziemassvētkiem. The tall skinny guy who shittalks a lot. Kādreizējais neuzveicamais čempions zaudēja, nepieliekot pārāk lielas pūles tam, lai uzvarētu. Daļēji tas ir viņa stils, bet nu grandiozi zaudēja pēc punktiem. Un ja citādi viņš būtu stāstījis, ka viņam kurpes spieda, vai kādi citādi ārēji apstākļi traucēja gūt visu gaidīto un prognozēto uzvaru, tad viņš bija diezgan zen par šo zaudējumu. Tad sekoja too much information par to, ka viņam viss ir labi, naudiņa iekrāta, pats ar sevi mierā, un viss ko viņš tagad vēlas ir doties mājās svinēt meitas dzimšanas dienu. Un tā starp citu pieminēja, ka viņš ir bijis uz Ajevaskas ceremoniju, un tagad pasaule ir mīlestība. Kaut kas tiem bokseriem ir ar to psihedēliju. Taisons arī bīda kaut kādu adžendu par citām brīnumzālēm. Jūtjūbē ir kaut kāds Vice sižets par to vielu, kas Amsterdamā, šķiet, šobrīd ir legāla, vismaz jaunākā tās versija.
Anyway, es neesmu drošs, ka es baigi iespringtu braukt uz kaut kādiem džungļiem pie šamaņiem, bet konceptuāli es labprāt izmēģinātu Ajavasku. Tie stāsti par jocīgajām dzirām, dīvainajiem rituāliem un vemšanu ir pabriesmīgi, bet visi stāsti no cilvēkiem, kas šo ir izgājuši, ir diezgan pozitīvi, ja neteikt sajūsmas pilni. Es nedomāju, ka šī pieredze mainītu visu manu dzīvi, tā jau tāpat ir gana mainījusies, bet man kļūst interesanti. Ir, protams, tā īsā DMT versija, kuras nosaukumu es neatceros. Reporti par to arī ir jūsmīgi, lai cik biedējoši tas no malas neizskatītos. Tur vismaz nav jābrauc akurāt uz otru pasaules malu.
|
pasacījienāt
black_data
|
12:10p
Cepties par sūdu laikam ir kaut kāda cilvēka psihes pamatvajadzība. Es biju dzirdējis šo apzīmējumu, bet beidzot iegūglēju, kas īsti ir "baltā galdauta svētki", jo apparently par to ir kipiš. Ja kādam ir tik daudz laika uz rokām, mums šobrīd aktualitātēs, piemēram, ir Lucavsala ar savu stadionu. Absolūti legit un neizsmeļams resurss priekš righteous anger. Pieslēdzas kādai Rīgas domes sēdes tiešraidei. It's fun, I promise.
|
3kvā |_| pasacījienāt
pasacījienāt 17. 04. 24, Wed
kra
|
10:11a
let me get back to you asap - as slow as possible, I hate rush
|
pasacījienāt
vilibaldis
|
9:44a
Man ir pilnīgi tups jautājums.
Vai tad apse un papele ir viens un tas pats? Ja meklēju papeles latīnisko nosaukumu man google met ārā apsi parasto....
|
29kvā |_| pasacījienāt 16. 04. 24, Tue
black_data
|
10:54p
Kino: Anatomy of a Fall
Ok, es zināju, ka es eju uz filmu, kur "viss ir slikti", bet šis negaidīti trāpīja pārāk daudzās vietās vienlaicīgi. Tā ka bez piecām minūtēm varētu šo pieredzi apspriest ar terapeitu.
|
4kvā |_| pasacījienāt
kra
|
2:39p
Jau kādu laiku nedzeru kafiju un, kas par brīnumu, jūtos labāk. Guļu labāk, rokas netrīc, vispār tāda iekšējā tricekļa sajūta ir ļoti samazinājusies. Un šoreiz iztiku bez kaut kādām lomkainām galvassāpēm.
Kāpēc izvēlējos tagad kādu laiku nedzert kafiju (bezkofeīna es dzeru, tā no illy ir pat ļoti okay)? Liekas, ka tā kaut kā būs (un ir!) labāk manai trauksmei.
Es vispār ļoti godīgs palicis, katru dienu eju pastaigās, nedzeru, nepīpēju, kafiju arī tagad esmu samazinājis, čipšus arī cenšos negrābstīt. Varbūt to sauc par agru pusmūža krīzi (ap 35 tādas taču var sākties, ne?).
|
pasacījienāt
black_data
|
2:54p
Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.
* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.
** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.
|
1kvā |_| pasacījienāt
black_data
|
10:45a
Kad tikko parādījās iniciatīva taisīt kvalitatīvus latviešu seriālus, pieņemot, ka ir zināma korelācija starp kvalitāti un finansējumu, man tā šķita lieliska doma. Tagad šķirstot IR, kas ir medijs, kas ir pelnījis atsevišķu stāstu, pamanīju recenziju par kārtējo seriālu. Es ar mainīgām sekmēm spēju izsekot Spriņģes "seriāliem", bet ar latviešu kultūra patērēšanu man iet diezgan slikti, un seriāli noteikti ir pirmie, kas nonāk saraksta lejasdaļā.
Mana pirmā problēma būtu platforma, kurā viņus skatīties. Es varbūt neesmu tipisks vidējais latvietis, bet iespējams arī esmu, bet es pat par Netfliksu nemaksāju, par kaut kādiem vietējiem strīminga servisiem nemaz nerunāsim. Seriāli ķinī? You must be joking, right? Es te knapi spēju noskatīties visas pilnmetrāžas filmas, ko ķinī rāda, un es mūsu mājsaimniecībā vēl esmu tas, kurš iet uz kino. Es nestaigāju pa krogiem, es neeju uz visiem koncertiem pēc kārtas, un teorētiski man ir gana daudz brīvu vakaru, bet kaut kā ar visu to divas filmas nedēļā ir teju maksimums ko es no sevis varu izspiest, ja vien tas nav kaut kāds Riga IFF.
Par seriālu saturu laikam būtu pat lieki runāt, ja es neko no tā neesmu redzējis. Un šis arī nav tāds twitter hot take, tikai mani individuālo novērojumi un preferences. Gan jau globāli viss ir labi un pareizi, un es noteikti priecājos par jaunajiem likumprojektiem, kas ļaus piesaistīt papildus finansējumu no strīmingu platformām.
|
pasacījienāt 14. 04. 24, Sun
pasacījienāt
black_data
|
11:55a
cold-blooded slaughter
Lasot Rīgas Laiku, es grasījos rakstīt par vajadzību "redzēt" kara šausmas. Meanwhile es šonakt sapnī nošāvu cilvēku. Viņš mēģiāja ielauzties pa dzīvokļa durvīm, sure, bet tas bija diezgan cold-blooded. Man vienkārši bija pistole, viņš lauzās iekšā pa durvīm, un pēc ne pārāk sarežģītiem aprēķiniem es vienkārši pieņēmu lēmumu. Es nedomāju, ka tur ir liela disonance starp spēju kādu nogalināt un spēju parūpēties, bet kaut kā pēdējā laikā šīs abas puses tiek demonstrētas lieliem, trekniem, spilgtiem triepieniem. Tā arī nav pārāk jauna īpašība, jo es vēl no pusaudžu gadiem atceros apkārtējo reakcijas, ka man nebūtu principiāla tabū apēst cilvēka gaļu. A slaughter is a slaughter, un dzīvnieka sugai nav lielas nozīmes.
|
pasacījienāt
vilibaldis
|
10:14a
Pamosties īsi pēc četriem ar līdz sāpēm tukšu tukšuma sajūtu...
|
pasacījienāt 13. 04. 24, Sat
2kvā |_| pasacījienāt 11. 04. 24, Thu
pasacījienāt
begemots
|
5:28p
Interesting take
Es te šobrīd vairāk citātus, vnk ir šis tas uzradies pēdējā laikā, jāpieraksta, lai nepazūd.But many people say they have tried meditation and failed. Here are some common complaints about meditation:
I can’t do it. My mind wanders. I can’t sit still. I can’t concentrate that long. I fall asleep. I have too many noisy thoughts.
If your first attempt or first several attempts at meditation resulted in any of these thoughts, then congratulations — you’ve meditated!
Many people perceive meditation as a magical moment of transformation. But meditation isn’t about perfection. It’s about awareness. Being aware that your mind wanders, that you’re tired, that you can’t sit still, that your mind is racing — that’s the point of meditation.
// https://www.washingtonpost.com/wellness/2022/09/29/meditation-tips-awareness/
No šī viedokļa:Notice the five senses.
Start by taking a few calming breaths.
Now, see five things around you. It can be items on your desk such as a lamp, a notepad and a pen, or trees and rocks as you take a walk.
Touch four things — the fabric of your clothes, a book, a leaf, the cat.
Hear three things. Notice a dog barking, the click of a keyboard, laughter in the break room.
Smell two things. Sniff the air, the detergent smell that lingers on your clothes.
Taste one thing. End your meditation with a bite of chocolate, a piece of fruit or a treat from the office candy dish.
P.S. WP izrādās viens no tiem websaitiem, kurus var lieliski izlasīt vienkārši nobloķējot skriptus (piemēram, ar Brave browserī iebūvēto funkciju vai [citos browseros] aizejot uz Site settings un nobloķējot javaskriptu.
|
2kvā |_| pasacījienāt
black_data
|
12:13p
Savukārt sapņu pasaulē mana zemapziņa pēdējās dienas nolēmusi paārdīties. Šonakt bijusi vesela virkne badshit crazy sapņu, kur lielākajai daļai no tiem es vairs neatceros detaļas. Bet viena tēma kādu laiku nav bijusi.
Vienā sapnī mana māte bija kaut kāda demoniska tiesneša lomā. Es nezinu, kas tieši demonisks tur bija, bet noritēja kaut kāda tiesas prāva ar lielu nolemtības sajūtu, kur vēl bez manis bija vairāki citi cilvēki, kas bija iesprostoti šinī procesā. Nezinu tieši kā, bet laikam es palīdzēju tikt ārā no turienes. Tam laikam bija kaut kāds sakars ar to, ka šis bija man pazīstams "ļaunums". Lai vai kā, interesantākais noritēja pēc tam. Es jau tās tiesas procesa laikā sāku zaudēt kaut kādas maņas. Laikam dzirdi un balsi. Un tad bija kaut kāda izmeklēšana jau civilizētajā īstajā pasaulē, kurā es pēdējiem spēkiem vēl spēju parunāt, bet es jutu, ka mana balss pazūd. Es sapratu, ka pēc izmeklēšanas ir jādodas pie ārsta, lai noskaidrotu iemeslus. Bet es arī sapratu, ka es tūlīt saskaršos ar mūsu medicīnas sistēmu bez iespējas komunicēt mutiski, un man viss būs jāspēj komunicēt rakstiskā veidā. Tas kaut kā radīja sajūtu, ka man šis viss būs ļoti dārgi, jo visa sistēma ir ļoti novecojusi, un visi digitālie kanāli ir lēni un neefektīvi. Un tad man radās arī bažas, ka es nevaru nevērīgi šķiest naudu šajā sistēmā, jo no otras puses mani jaunie ierobežojumi varētu arī mazināt manus ienākumus. Un tad es sapratu, ka es riskēju vienmēr palikt šinī stāvoklī, jo man nebūs bezgalīgi daudz resursu šo operatīvi risināt. Bija sajūta, ka netrūkst cilvēku, kas tiešām ko šādu piedzīvo.
|
pasacījienāt
black_data
|
11:21a
Par šī brīža mūzikas horizontiem
Man ļoti interesē Hanzas Perona pasākumi. Idejas līmenī. Tur tiešām uzstājas mūziķi, kurus mani algoritmi reti piedāvā. Tidal gan šobrīd domā, ka mana dzīve ir reivs, lai gan es tur klausos arī kaut kādus Idles un The Black Keys, bet Tidal algoritmam par to reizēm ir jāatgādina. Bet uz Moderat peronā es tiešām gāju tāpēc, ka es šo to zināju par Moderat, nevis dēļ haipa.
Savukārt runājot par haipu, es laikam vairāk būšu Monkey3 tipa instrumentālās mūzikas cienītājs, mazāk tās, kas būs dzirdama rīt. Vēl mazāk... vai citādāk... tās instrumentālās mūzikas, kas skanēs aprīļa beigās. Laikam tā līdz galam ir jāpieņem doma, ka man nepatīk džezs. Es tagad māku neheitot kantrī, lai gan taisnības labad jāsaka, ka Orvills Peks ir kaut kāda performatīvā kantrī subžanrs, kurā ir ļoti daudz kvīr kantī dīvu. Or less queer, but then more botox. Lai vai kā, džezam ir mazāks potenciāls izraisīt krindžu kā kantrī, bet tik pat lielā mērā arī interesi.
Un tad vēl būs Bens Frosts. Jā, bet nē. Es pat varētu piekrist par blekmetāla iezīmēm, bet es laikam palikšu Svartediket un Livelover dīvaini līmenī. Bet kas mani vairāk kaitina par nespēju saprast eksperimentālo mūziku, ir Reznora vārda piesaukšana kur vajag un nevajag. Reznors taisa filmu skorus tāpēc, ka viņš ir Reznors, nevis viņš ir Reznors, jo ir bijis skoru autors vairākām filmām. Atstāsim viņu uz speciālā Reznora podestiņa, un nejauksim iekšā kopājā laikmetīgās mākslas kokteilī. Līdzīgu statusu ir pelnījusi Dollija Pārtone, Džonijs Kešs, Kobeins, Česters un vēl daži citi. Bet tātad - fine, Bens Frosts ir bijis autors vairākiem skoriem, neesmu pazīstams ar viņa daiļradi, neskatot šādu kino, bet izklausās fine. Savukārt jaunākais albums - way too weird to my taste.
|
pasacījienāt 10. 04. 24, Wed
black_data
|
4:57p
Mainstream metal of 2000's
Nolēmu mazliet eksplorēt metāla žanru, kas varētu būt pārstāvēts Melomanjakos. Tajās reizēs, kad es aizstāju kādu robu komandā, manas ļoti obscure zināšanas šajā žanrā ir maz nodrīgas šim konkursam. Trū storī - es drīzāk biju noderīgs atpazīt kaut ko tik frīkainu kā Yungblud, nevis kādu no korveidīgajiem meinstrīma metālistiem. Sāku ar Mastodon, un, oh boy, cik smagi iet. Es atceros, ka es viņu snobēju Roskildē, bet tagad saprotu, ka ne velti. Mēģināšu tagad Avenged Sevenfold. Man ir viena plate, un tā man tīri labi patika. Ceru, ka ies labāk.
|
4kvā |_| pasacījienāt
vilibaldis
|
9:14a
Rīta prieks, bērniņš uzdāvināja grāmatu... uz brīdi samulsu pie tulkojuma kvalitātes, bet tur, bet tur pievienota glīta burtnīciņa ar tekstu orģinālvalodā!! Biežāk lūdzu tā!
|
8kvā |_| pasacījienāt 09. 04. 24, Tue
begemots
|
9:07p
Atkarībā no tā, vai to ir viegli uztaisīt un vadīt, šis varētu būt the next big thing un riktīgi pamainīt, kā un kas notiek pasaulē pēc, teiksim, kādiem 15-20 gadiem:
Scientists at the Harvard John A. Paulson School of Engineering and Applied Sciences (SEAS) have developed a programmable metafluid with tunable springiness, optical properties, viscosity and even the ability to transition between a Newtonian and non-Newtonian fluid.
The first-of-its-kind metafluid uses a suspension of small, elastomer spheres — between 50 to 500 microns — that buckle under pressure, radically changing the characteristics of the fluid. The metafluid could be used in everything from hydraulic actuators to program robots, to intelligent shock absorbers that can dissipate energy depending on the intensity of the impact, to optical devices that can transition from clear to opaque.
https://scitechdaily.com/not-science-fiction-harvard-scientists-have-developed-an-intelligent-liquid/
|
1kvā |_| pasacījienāt
kra
|
2:04p
es tik ļoti vairs negribu visādus projektus, čakarus un nebeidzamu e-pastu kalnus. bija jau lasāms starp ridiņām, ka laiks kaut ko mainīt, iekšējie un ārējie signāli mirgo sarkani, laiks pārmaiņām. tas tā varonīgi skan, lai gan aste man iespiesta starp kājām.
prokrastinēju ar darājamiem darbiem.
gribas uz LV uzlādēties pie draudziņiem, bet kad tas būs, kad tas notiks, nav ne jausmas. varbūt jūlijs? jūnija beigas - ātrākais.
nevajadzētu dzīvot ar šo "vēl tikai šito izvilkt" sajūtu, kas nekad tā īsti nepāriet, jo uzrodas jaunas lietas, kuras "izvilkt"
ko citu? ko citu? nezinu, ko citu. bet ne šo vairs.
|
pasacījienāt 07. 04. 24, Sun
pasacījienāt
black_data
|
2:58p
Izskatās, ka šis ceļojums (pun was not intended, but it makes sense) liks pārskatīt attiecības ar manu treneri. Tā kā šī boksa/kikboksa lieta sāk kļūt par couple thing, man būs savi treniņi pie sava trenera, un kopīgie treniņi pie otra trenera. Un es arī nepretojos šim uzstādījumam, jo tie ir diezgan dažādi treniņi pat tad, kad viņos ir jādara tās pašas lietas, un man jau sen gribējies diversicēt šo pieredzi, bet tam drusku traucēja lojalitātes jautājums. Šinī situācijā mans treneris diezan pavirši iztērēja savu uzticības kredītu, kas bija aizlienēts no manis. He had his chance, he fukced up it a little bit.
|
3kvā |_| pasacījienāt
pasacījienāt 06. 04. 24, Sat
begemots
|
11:08p
* * *
At this point I'd figured out what you need to put in grant proposal to get the money. And that's what I did.
I applied for grants on research projects, because it was a way to make money, not because I thought it would leave an impact in the history of science.
It's not that what I did was somehow wrong. It was and still is, totally state of the art.
I did what I said I'd do in the proposal, I did the calculation, I wrote the papers, I wrote the reports, and the reports were approved. Normal academic procedure.
But I knew it was bullshit, just as most of the work in that area is currently bullshit and just as most of academic research that your taxes pay for is almost certainly bullshit.
The real problem I had, I think, is that I was bad at lying to myself.
Sabīne Hossenfeldere
|
12kvā |_| pasacījienāt
black_data
|
2:41p
My god, kā man besī tas militārais kinks. Es pilnīgi atvērtu sirdi varu pieņemt to visu dienēšanu zemessardzē, un drošvien man arī kaut ko vajadzētu darīt, un skaidrs, ka mežā nieres atsaldēt nav nekāds pačots, un ir labi, ka mums ir visādas krutas hi-tech drēbītes šim visam, bet var šo visu bez tā nevajadzīgā patosa? Tik pat labi es varētu bildēt un sajūsmināties par savām Curaprox zobbirstes šķiedrām.
|
5kvā |_| pasacījienāt
black_data
|
10:27a
Mana zemapziņa nolēma demonstrēt savu humora izjūtu.
Šodien sapnī es biju uz kaut kādas peldošas salas - es un vēl vairāki cilvēki, kuru starpā bija mūsu ceļojuma organizators. Nebija nekāda paskaidrojuma par to, kā mēs tur nonācām, ko mēs tur īsti darījām, bet tur bija dažādas tādas kā paciņas stīmpanka estētikā - viss brūnā ādā, dabīgas krāsas papīrā, utt. Vienā no paciņām bija rieksti (sveiciens vakardienas lielajai riekstu bļodai) ar kaut kādām garšvielām. Es uzgrauzdēju tos riekstus, sataisot tos garšvielu glazūrā, paralēli uzrakstīju kaut kādu zīmīti, un grasījos to visu sapakot. Man izskatījās, ka iepakojamais papīrs varētu kādu laiku nelaist cauri ūdeni, un sameklējot vēl kaut kādas papildus lietas, šo saini varētu uztaisīt tā, lai tas varētu turēties uz ūdens virsmas, un doties peldošā ceļojumā.
Meklējot papildus iepakojamo materiālu, vairāki ceļabiedri interesējās par manu plānu, un ar interesi to noklausoties, atbalstoši māja ar galvu. Šo visu padzirdēja mūsu pasākuma organizētājs, kas, šķiet, bija autors tai situācijai, ka mēs atradāmies uz šīs peldošās salas, un viņš arī bija tas, kas bija sagatavojis šīs uzdevumu paciņas. Viņa komentārs uz manu plānu palaist riekstu iepakojumu ceļojumā bija sekojošs: "Es pārgriezīšu to paciņu!" Uz manu - the fuck? - viņš atbildēja, ka viņš nevēlas, lai ēdiens ietu bojā. Tanī brīdī man ieslēdzās rage mode, un es sāku kliegt: "Nē, mēs iesim bojā! Rieksti neies bijā, rieksti būs fine! Mēs iesim bojā!"
(Will check spelling later.)
|
pasacījienāt 05. 04. 24, Fri
begemots
|
10:48p
another way to exist
Varbūt tiešām ir cilvēki, kuru bērnība ir bijusi tik piespiesti pareiza, pārkontrolēta un nolaizīta, ka vienīgais, kā viņi var sajusties kaut cik kā patstāvīgas būtnes, ir ar pašdestruktīvām darbībām.
|
5kvā |_| pasacījienāt
|
|
|