Streikam jēga ir, ja tas ietekmē procesus tā, ka arī ārpus streika esošie (sabiedrība, darba devējs, ierēdniecība) atzīst problēmas pastāvēšanu, ir ieinteresēti tās atrisināšanā un kompromisa atrašanā. Piemēram, ja strādnieki rūpnīcā streiko, tad apstājas konveijers, īpašniekam finansiāli zaudējumi lielāki, nekā paaugstinot algas - īpašnieks spiests piekāpties prasībām.

Skolotāju streikam septembrī es neredzu jēgu, jo sabiedrības vairums to uztvers vien kā mazu neērtību un vasaras brīvlaika turpināšanos. Plus vēl skolotāji septembrī ir bada maizē - vasaras nauda iztērēta, par streika dienām alga nepienākas, tā kā pašiem streikotājiem tas sagādās lielākas neērtības, nekā valdīšanai. (Es nepiedalos streikā tieši šī iemesla dēļ, jo nu jau dzīvoju no kredīta, pārtiekot no makaroniem un gaidot algu.) Jāstreiko maijā: tikko kā būs draudi, ka pagarināsies mācību gads un aizkavēsies liecības un atestāti - satrakotās mātes pašas ies ar lāpām un dakšām uz IzM un MK, lai glābtu savas atvases un vasaras plānus no šādiem kreņķiem.
( ... )

Diskusija starp IZM padomnieku Tipānu (T) no „Jaunā Laika” un LU VFF profesoru Misānu (M) par Latvijas un pasaules vēstures kopīgu vai šķirtu mācīšanu skolā.
T - „Ja Latvijas vēsture netiks mācīta kā atsevišķs priekšmets, tās saturs pazudīs, izšķīdīs pārējā vēsturē.”
M – „Kur un ar ko sākas Latvijas vēsture? Kas ir „pārējā vēsture”, kurā Latvija „izšķīdīs”?”
T – „Latvijas vēsture ir vēstures notikumu kopums, kas risinājās teritorijā, ko mūsdienās iezīmē Latvijas valsts robeža. Vai tad tas jums kā profesoram nav skaidrs?”
M – „Ļoti atvainojos par savu nekompetenci! Bet sakiet, vai Valkas vēsture ir Latvijas vai pasaules vēsture?”
T – „Jūs ironizējat?! Protams, Latvijas!”
M – „Un Valgas?”
T – „Nevajag mani ķert uz muļķi! Valkas skolēni Valgas vēsturi var mācīties kā Latvijas vēsturi. Igauņi neapvainosies! Ha…ha!”
M – „… un Vidzemes?
T – „Tāpat!”
M – „Ņemot vērā, ka Vidzemē (Livonijas, Liivimaa) guberņā kopš 17. gadsimta ietilpa arī visa Dienvidigaunija, ieskaitot Tartu, Vilandi un Pērnavu, tā ir Latvijas vēsture? Bet, ja igauņi ies šādu ceļu un Igaunijas vēstures kursā, apskatot Liivimaa, par Rīgu runās kā par Igaunijas vēstures daļu? Krievijā tas jau notiek – viņu Dzimtes mācības kursā ne tikai Rīga vai Latvija, bet visas Baltijas vēsture tiek skatīta kā Krievijas vēstures daļa.”
T – „Izbeidziet šo demagoģiju! Politisks lēmums par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta ieviešanu drīz tiks pieņemts un jums visiem to nāksies pildīt!”

- 35% skolotāju to nepamana, jo nepievērš uzmanību LIZDA ņemtnēm;
- 60% skolotāju sāk pukstēt: aldziņu jau gribētos taisnīgāku, bet ja mēs nestrādāsim, tad bērni izmisumā salēks Daugavā un Latvija ies bojā /dodas ikdienas darbā/;
- 5% skolotāju paliek mājās, dzer sirdsdrapes un hipnotizē e-klases pastu (vai mācību pārzine nav pārāk dusmīga);
- 50% skolasbērnu ar sajūsmas spiedzieniem informē vecākus par negaidīto brīvlaiku, paķer futbola bumbu un dodas baudīt dzīvi pagalmā;
- 50% skolasbērnu dodas uz skolu, lādot vecākus un cerot, ka vismaz paredzēto stundu skolotāji būs tik mīļi un streikos;
- žurnālisti sajūsmā apskraidīs tuvākās skolas un intervēs visus satiktos, jo beidzot ir Aktualitāte, bet Vanaga vismaz dienu būs TV redzama biežāk, nekā sinoptiķi;
- pie Saeimas vai Ministru kabineta ēkas (vidusmēra skolotājs īsti šīs institūcijas neatšķir) sapulcēsies LIZDA vadītais kodols un žēlīgās balsīs katra savā meldiņā dziedās "bēdu manu lielu bēdu";
- iznākušie politiķi kopkorī un katra partija atsevišķi ar ābecēm rokās atbalstīs skolotāju streiku, stāstot, ka ja šos rudenī ievēlēs, tad gan pirmais darbiņš, kas tiks veikts, būs skolu balstīšana;
- LIZDA un politisko spēku pārstāvji vienosies, ka nu tik būs, bet skolotāji steigsies uz skolu, jo bērniņi tak bez šiem noteikti pavisam izmisuši.
/tad nāks citas aktualitātes, vēlēšanas klāt, bet pēc tām jaunais MK neizpratnē raustīs plecus: nauda ir tik, cik ir, laiks ir tik, cik ir, bet ko tur kāds pirms vēlēšanām solījis - tas jaunajai koalīcijai nav saistoši/
P.S.
Streikus jārīko maijā - hiperaktīvās mātes pašas nojauks valdībsmāju, ja būs draudi, ka viņu bērneļi var bez gada liecības palikt.

Vidusskolā nu ir 3 līmeņu kursi (pēc skolēnu izvēles): pamatlīmenis, optimālais līmenis un padziļinātais līmenis. Pirmajiem diviem ar vēsturi nekādas saistības - tie ir sociālo zinību jeb sabiedrības mācības kursi, kurus var ilustrēt, ja skolotājam tāda vēlme, ar piemēriem iz vēstures. Arī mācību priekšmets ir "Sociālās zinības un vēsture". Kas ir normāli - patriotisma iemācīšanai pietiek. Nu bet eksāmenus gan jāatceļ būs, jo tos, tāpat kā pamatskolā, nokārtot spēs retais. Vislīdzīgāko klasiskajam mācību priekšmetam "vēsture", apgūst tikai padziļinātajā līmenī "Vēsture un sociālās zinības". Tā kā visiem zināma pusaudžu vēlme izvēlēties grūtākos izaicinājumus un dziļākos līmeņus, turpmākajās desmitgadēs vairs nebūs jāsarkst par politiķu un līdztautiešu analfabētismu ne tikai pasaules, bet arī lokālās pagātnes notikumos.

No otras puses, vēstures mācīšana tādā klasiskā, priekšmeta pasniegšanas formātā ir gana lieka. Tā nav "dzīvē noderīga", tāpat kā jebkurš cits mācību priekšmets. 90% sabiedrības dzīvē lieliski iztiek ar pagastskolas 3 klašu kursu: lasīt, rakstīt, rēķināt.
P.S.
Laiku pa laikam, kad nolaižas rokas, sev saku: "No vēstures nezināšanas neviens nav nomiris". Kolēģe, to padzirdot, piebilda: "Bet kaunā kritis gan".

"(..) Kad 1749. gadā Dižonas akadēmija izsludināja konkursu jautājumu "Vai zinātņu un mākslu atjaunošana veicinājusi tikumu tīrību?", tolaik vēl jaunajam Žanam Žakam Ruso radās nerātna ideja uz to atbildēt ar skaidru "nē". Un - viņš ieguva balvu. Tas ir apmēram tāpat, ja šodien uz jautājumu, vai zinātnes un mākslas palielina kādas valsts konkurētspēju, kāds atbildētu ar tikpat skaidru "nē" un par to plūktu zinātņu un mākslu ministrijas laurus. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 97. lpp.

"(..) Pie modernitātes pašraksturojuma pieder izteikums, ka ši sabiedrība var eksistēt, tikai nemitīgi mainoties. Šo izmaiņu dinamika redzama gan sociālajā spriedzē un tās izraisītajās sociālajās revolūcijās, kuras varētu ierosināt vai motivēt arī izglītība kā apgaismība, gan tehnoloģiskajos izaicinājumos un to solītajās tehniskajās revolūcijās. Šajā tehnikas noteiktajā permanentajā sevis mainīšanas procesā izglītībai tiek piedēvēta visnotaļ ambivalenta loma: īpaši Vācijā izglītība un izglītības sistēma tiek uzlūkota kā traucēklis šajā procesā. Ne izglītības politiķi, ne skolas un pat ne skolotāji neesot pamanījuši laikmeta zīme, viņi ignorējuši tehnisko progresu, klašu digitalizācija ir vēl bērna autiņos, arī universitātes ir nogulējušas strauji augošo MOOV - atvērto tiešsaistes platformu un kursu - pasaules tirgu, tāpēc tādi apputējuši izglītības sistēmas ideāli kā pētniecība un studiju vienotība jāatmet un to vietā jānāk uz tehnoloģijām vērstai izcilībai pētniecībā un digitāli apbruņota efektīvai apmācībai - tā rakstīja nedēļas laikraksts "Die Zeit". Cerība, ka skolu un universitāšu problēmas tiks atrisinātas ar digitālu rīku palīdzību, spārno vismaz tirgu. Tas pats nedēļas laikraksts, kurš skaļi pasludināja diagnozi un pareģoja ar to saistīto pavērsienu, gandrīz vienlaikus entuziastiski uzdeva arī jautājumu: "Kur gan jūs esat, profesori?" - tā aizsākot plašu diskusiju par intelektuāļiem publiskajā telpā, tātad par institucionālo varas un refleksijas, izglītības un sabiedrības attiecību centru. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 59. lpp.

Līdzīgi kā jautājumā par pašvaldību vai privātajām ārstniecības iestādēm, sociālistiskajā paradigmā domājošiem ļaudīm visai aktuāla un netīkama šķiet privātskolu tīkla aizmetņu pastāvēšana. Uz tām raugās, kā Ļeņins savulaik mācīja, kā uz parazītkonkurentiem, kas "godīgām" skolām noņem to desas šķēlīti, kas tām pienākas uz misijā pelnītās maizītes, un veicina - kāda apgrēcība! -, pusaudžu segregāciju.
( ... )

Iedomājieties autobusa vadītāju, kuram par reisu Rīga-Ventspils apmaksā 1h pie stūres (taču pieprasa, lai viņš 2,5h laikā nonāk galapunktā), un nu ar lielu labvēlību informē, ka viņa alga nu pieaugs par 8,4%. Sanāk, ka ja līdz šim viņam maksāja tikai par ceļu līdz Tukumam, tad tagad apmaksās arī ceļu līdz Pūrei. Tālāko viņš ved pasažierus bez algas, jo tā esot viņa "misija". 😎
Manuprāt pati skolotāju īdēšanas sakne ir aplama, tb nevis algas jāpalielina, bet gan tikai jāapmaksā paveikto darbu, bez kura mācību process nav iespējams.
P.S.
Mazs piemērs: nākamo mācību gadu 9. klase uzsāk pēc jaunās pieejas. Mācību grāmatu vēsturē nav (un rudenī nebūs, jo skolas savu tēriņu budžetus sen jau kā apstiprinājušas un neko tajos mainīt nevar, bez tam nav zināms, vai maz kāda izdevniecība ko paspēs laist klajā), mācību materiālu nav. Attiecīgi, katrai stundai vienai klasei (vēsturē ~70 kontaktstundas) skolotājam bez pamatinformācijas sagatavošanas (t.i. savas individuālās mācību vielas izveidošanas) ir vēl jāatrod jaunajai paraugprogrammai atbilstošus avotu tekstus, jāizdomā, kā kuru analizēt, saplānot diskusijas, izdomāt uzdevumus, pārbaudes darbus utt. Taču tiek apmaksātas akurāt 5 minūtes (sic!) par 1 mācību stundas sagatavošanu...

"(..) Kaut arī romantiskā pedagoģija ar lielu patiku mēdz runāt par attīstību un katrā jaundzimušajā tiek saskatīta talantu buķete, kurai jāļauj uzplaukt, īstenībā šādi tiek nokauta jebkura izglītības ideja. (..) šo tendenci var just modernajā pedagoģijā. Tas, kurš nav iemācījies lasīt, [vairs] nebūt netiek uzskatīts par neizglītotu, jo savā dzīvē noteikti ir ieguvis citas kompetences, piemēram, pārvalda ar ikonām vadāma viedtālruņa pamatfunkcijas. Viss var kļūt par izglītības izpausmi, un līdz ar to šis jēdziens zaudē jebkādu nozīmi. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 53.-54. lpp.