Līdzīgi kā jautājumā par pašvaldību vai privātajām ārstniecības iestādēm, sociālistiskajā paradigmā domājošiem ļaudīm visai aktuāla un netīkama šķiet privātskolu tīkla aizmetņu pastāvēšana. Uz tām raugās, kā Ļeņins savulaik mācīja, kā uz parazītkonkurentiem, kas "godīgām" skolām noņem to desas šķēlīti, kas tām pienākas uz misijā pelnītās maizītes, un veicina - kāda apgrēcība! -, pusaudžu segregāciju.

T.s. "valsts skolas" uztur no valsts un pašvaldību budžeta. Pašvaldība apmaksā ēku uzturēšanu, skolas tehnisko aprīkojumu utt., savukārt algas skolotājiem tiek maksātas no valsts "mērķdotācijas" (sākumskolā 94 eur, pamatskolā 121 eur, bet vidusskolā 130 eur par vienu skolēnu mēnesī). Līdz šim darbojās princips "nauda seko skolēnam" - skola saņēma mērķdotāciju atbilstoši skolēnu skaitam (iztrūkumu mazajās skolās, ja tāds veidojās, sedza dibinātājs, t.i. pašvaldība).

T.s. "privātskolas" uztur dibinātājs no skolēnu mācību maksas (tas sedz 3/4 no kopējās skolas maksas). Valsts mērķdotācija pedagogu algām (nekam citam) ir mazāka, nekā pašvaldību skolās: pamatskolā 85-87 eur, vidusskolā 107 eur. Vēl no valsts privātskolu bērni saņem vēl 14 eur mācību līdzekļiem, tāpat kā pašvaldību skolu bērni jo, galu galā, viņu vecāki tāpat maksā nodokļus. Tas arī viss. Skolas telpu noma un materiāli tehniskais nodrošinājums ir paša dibinātāja ziņā.

Pašvaldībai vairs nav pienākums apmaksāt privātskolu uzturēšanas izdevumus, bet tā to var darīt, ja tur mācās šīs pašvaldības bērni. Piemēram, manis aptaujāta privātskola Rīgā mēnesī saņem 12 eur par bērnu no Rīgas domes skolas saimnieciskajai uzturēšanai. Līdz ar to arī privātskolai pašai pie maza skolēnu skaita jāpiemaksā algām, ja ar valsts mērķdotāciju nepietiek.

Tā kā valsts, jeb IzM uzdevums ir finansiāli nodrošināt visiem bērniem iespējas apmeklēt skolu, tad ir vienalga, vai pienākošos naudu par bērna izglītošanu saņem pašvaldība vai SIA - galvenais, ka bērnam ir vieta skolā un nodrošinātas izglītošanās iespējas. Valsts pat ietaupa. Savukārt izslavētajā Skandināvijas izglītības modelī privātskolām maksā tieši to pašu, ko valsts skolām, līdz ar to mācību maksa izpaliek, bieži vien vecāki pat nenojauš, ka viņu bērni mācās nevis pašvaldības, bet privātskolā.

P.S.
Pāris vārdi par gaisotnes un sekmju līmeņa atšķirībām valsts un citās skolās. Tā kā "nauda seko skolēnam", skolas maksimāli ieinteresētas panākt lielāku izglītojamo skaitu un nākas ignorēt to, vai skolēns maz spējīgs un vēlas mācīties (tas vairāk uz vidusskolām attiecas, jo pamatskola ir obligāta). Attiecīgi, "parastajās" pašvaldību skolās daudz mazāks motivētu skolēnu īpatsvars, kas ietekmē kopējo izglītošanās gaisotni - pārāk daudz tādu jauniešu, kas skolu arī vidusskolā apmeklē kā bērnudārzu, proti, kā vietu, kur pavadīt dienu. Jāatzīst, ka privātskolās valda bērniem daudz labvēlīgāka gaisotne, attiecīgi ir labāki rezultāti izglītošanās procesā. Taču, manuprāt, tas nebūt nav "privatizācijas" nopelns. Gluži vienkārši privātajās skolās (tāpat kā Kultūras ministrijas paspārnē esošajās specializētajās skolās un valsts ģimnāzijās) nav "sasietas rokas" ar lieku birokrātiju. Atšķirībā no tipveida pašvaldības skolas, tām ir daudz brīvākas iespējas komplektēt skolotāju komandu, kā arī atskaitīt nesekmīgos skolēnus, lai tie netraucē mācīties sekmīgajiem. Pašvaldību skolās tas nav iespējams - nesekmīgu skolēnu var atstāt uz otru gadu tajā pašā klasē, taču nākamajā gadā pārceļ augstāk pat tad, ja viņš arī otrajā gadā nav vielu apguvis. Skolēnu nevar no skolas "izmest" pat tad, kad viņš ne tikai nemācās, bet pat piekauj skolotāju (akurāt šīs vasaras sākuma gadījums, kad fiziskas vardarbības rezultātā Rīgā mira vēstures skolotājs). Šāda bērnu tiesību interpretācija neizbēgami ved pie izglītības līmeņa pazemināšanās.