"(..) Novērojums, ka tieši pedagoģijas studenti ne tikai pieprasa "pietuvinātību praksei", bet arī vēlas, lai studijas tiktu reducētas uz šķietamajām vai īstenajām nākotnes profesijas prasībām, šo situāciju akcentē vēl vairāk. Hēgelis nekautrējoties lika 15 gadus veciem jauniešiem burtnīcās pierakstīt loģikas pamatprincipus. Mūsdienās šī loģika tiek iztirzāta, labākajā gadījumā, tikai maģistra studiju noslēguma semināros. Tāpēc topošie skolotāji par to neko nevēlas zināt. Viņi tāpat to nevarēs mācīt skolā. Tas, ka skolotāja paštēlam nāktu par labu, ja viņam būtu plašākas zināšanas un izpratne par konkrētās nozares jautājumiem, kas neaprobežojas ar to, ko var vai vajag mācīt nākamajā dienā, daudziem jau ir svešs priekšstats, jā, pat nepieņemama doma. Tas nozīmē: pati nozare ir nepamatota prasība, no kuras jāslēpjas praksei pietuvinātā patvaļā. (..)

- - - -
Via: #Līsmans Konrāds Pauls. #Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 50. lpp.

"(..) lai saglabātu kaut formālus akadēmiskas izglītības kritērijus, ir spiesta ģenerēt virkni zinātnes simulāciju un izlikties, ka grupu apmācības organizācijā vai pubertātes perioda izturēšanās īpatnību koriģēšanā runa ir par zinātni. Daudzviet veiktā terminoloģiskā pāreja no pedagoģijas pie "izglītības zinātnēm" ir tam liecība.

Filozofs Juliāns Nida-Rumelīns asi kritizējis šo "pedagoģijas pseidozinātniskošanu" un vērsies pret skolotāju profesionālās apmācības augstākajās mācību iestādēs un BA/MA studentu pielīdzināšanu, jo tādējādi tiek nodarīts kaitējums pedagoģijai kā uz praksi orientētai nozarei. Šai kritikai vajadzētu būt vēl asākai, ja sociālās kompetences vēl vairāk izvirzītos vairs tikai pro forma ar kādu nozari saistītu pedagoģisko studiju centrā. Protams, var iebilst, ka šīm sociālajām kompetencēm jātiek nodotām tālāk arī universitātē, taču tam traucē ne tikai to orientācija uz praksi, bet arī spēcīgā ideoloģiskā kontaminācija, kas padara šīs izglītības zinātnisku pamatojumu par ļoti apšaubāmu. (..) Galvenā problēma tomēr ir šāda: šis koncepts predz, ka "būšanu par skolotāju" var studēt tāpat kā matemātiku vai bioloģiju. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 48.-49. lpp.

"(..) nevienā [skolotāju] profesionalizācijas diskursā netiek runāts par jomu, par zinātni, par kaut kā mācīšanu, par priekšmetu. Runa ir par skolotāju un skolēnu noskaņu reflektēšanu un par procesu un klasvadības menedžmentu. (..) Tādējādi izglītības iestādes pārtop par sociālpedagoģiskām institūcijām, bet skolotāji - par pastāvīgās atgriezeniskās saitēs notvertiem, tukšai, ilgstošai refleksijai pakļautiem mācību mentoriem un sociālajiem darbiniekiem, kurus pašus jāuzrauga profesionāliem profesionalizācijas padomdevējiem un komunikācijas treneriem. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 44.-45. lpp.

"(..) tas, ka skolas, orientējoties tikai uz kompetencēm, nevis zināšanām, tikai uz pielietojamību, nevis saprašanu, pārvēršas par [pusaudžu] pieskatīšanas vietu, ir acīmredzami. Šai tendencei atbilst arī plaši pieprasītā skolotāja pārvērtība - no augstskolā izglītota eksperta viņš ir kļuvis par sociālpedagoģiski skolotu mentoru un pavadoni.

Ticību tam, ka individuālo talantu un dotumu attīstīšana ne tikai palīdz uzplaukt atsevišķam indivīdam, paverot iespējas darba tirgū, bet arī veicina ekonomikas konkurētspēju, aktuālo norišu gaismā parādās kā bīstama ilūzija arī cita iemesla dēļ. Digitalizācijas aizsāktais automatizācijas vilnis skar galvenokārt tieši tās profesijas, kurām šķita nepieciešama tikai augstākā kvalifikācija, un nu tās, izrādās, varēs racionalizācijas procesā likvidēt. "Viedie roboti" aizstāj nevis nekvalificētus strādniekus, mediķus, juristus, tulkus, matemātiķus, programmlīdzekļu inženierus, skolotājus, zinātniekus, žurnālistus, māksliniekus. Tāpēc cerības, ka labāka terciāra izglītība ilglaicīgi nodrošinās darba vietas, labklājību un sociālo stabilitāti, ir ja ne maldīgas, tad vismaz krietni pārspīlētas. Tikai tur, kur ir zemas akadēmiķu kvotas, - Šveicē, Austrijā un Vācijā, - arī akadēmiskā bezdarba līmenis ir zems. Visur, kur augstākās izglītības programmas pārgājušas uz īsāku studiju laiku, aug akadēmiskais prekariāts. Vienlaikus atkal pieaug pieprasījums pēc lēta darbaspēka rūpniecības un apkalpojošajā nozarē.
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 44.-45. lpp.

"(..) Izglītības diplomi, kas sākotnēji pavēra iespējas tiem, kuri tādus varēja uzrādīt, apliecinot ievērojamus panākumus, zaudē savu funkciju, ja tādus saņem visi vai ļoti daudzi un rodas šaubas par šādi apzīmogoto panākumu un kvalifikāciju izcilību. Universitātes un augstskolas jau sen ir pārgājušas pie tā, ka formulē savas prasības un pārbauda studētgribētājus pēc. saviem kritērijiem - tātad vidējās izglītības diploms ir zaudējis savu vērtību: tas vairs nav garants, ka tā ieguvējs ir derīgs augstskolai. Šāda attīstība rāda, ka agrīnas specializācijas dēļ cieš vispārējās izglītības ideja; vēl vairāk - reālas akadēmiskās un profesionālās karjeras iespējas paveras tikai tiem, kuri var atauties sagatavošanas kursus iestājeksāmeniem un studiju maksu elitārās universitātēs. Visi pārējie nonāk akadēmiskā prekariātā. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 43.-44. lpp.

P.S.
Man no Somijas izglītības sistēmas tuvām aprindām stāstīja, ka pēdējos gados ne tikai strauji krītas Somijas rādītāji PISA reitingā, bet arī tikpat strauji pieaug pieprasījums pēc privātskolotājiem. Jo aizvien mazāk vidusskolu absolventu spēj bez papildus sagatavotības iestāties augstskolā. Mums gan tas nedraud, jo Latvijā augstskolās uzņem visus, kas spēj maksāt, pat tos, kurus armijā neņemtu.

"(..) Tas, ka skolu uzdevums reiz bijis radīt sociālu selekciju, ideālā gadījumā orientētu uz atsevišķa indivīda kognitīvo veikumu, tiek uzlūkots par tumšā laikmeta reliktu. Izglītības iniciatīvām piešķirtie nosaukumu "Izglītība bez robežām" vai "Katrs bērns" nav tikai programmatiski, tā ir tieša kritika sistēmai, kurā joprojām pieeja izglītībai nav neierobežota un kurā ne katram bērnam paver pienācīgas iespējas. Un šo ainu tikai paspilgtina tas, ka šajā sakarībā aizvien no jauna tiek runāts par "izglītības revolūcijas" nepieciešamību (..)

Princips, "katrs (mācās) pēc savām spējām, katram (tiek piedāvātas iespējas) pēc vajadzībām (atbilstoši konkrētām prasībām)", šķiet, darbojas šo nostādņu fonā, jā, tas apraksta tieši to, kas tagad tiek prasīts no iekļaujošās skolas. Orientācija uz skolēna individuālajām spējām, viņa īpašo talantu un dotību atklāšana un kopšana, ņemot vērā viņa ierobežojumus un antipātijas, aizvieto priekšstatu, ka mācību stundās galvenais varētu būt noteiktas zināšanu formas un saturs kā obligāti sasniedzams mērķis, uz kuru jātiecas neatkarīgi no personiskajām nosliecēm. Tāpēc mācību programmai jātiek personalizētai, zināšanu un prasmju apguve vairs neorientējas uz kādu lietu, priekšmetu, jomu, tēmu, tekstu vai problēmu, bet gan uz atsevišķa indivīda izjūtām un iespējām. Saglabājot domas konsekvenci līdz galam, tas nozīmētu, ka diploms, piemēram, vidusskolas beigšanas atestāts, apliecinās ne vairs to, ka sasniegts vispāratzīts standarts, bet gan to, ka jaunietis savu iespēju un interešu ietvaros varējis sevi nedaudz attīstīt.

No katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām - šis sauklis, protams, nav parādījies tagadējās izglītības politikas diskusijās; tā autors ir Kārlis Markss (..) Šo iespēju Markss saskatīja tālā nākotnē, komunistiskās sabiedrības "augstākajā fāzē". (..) arī pēc 1989. gada vēl šis tas runā par labu komunismam, un atsevišķos reformpedagoģijas konceptos - apzināti, vai neapzināti - kreiso idejām vēl ir zināms svars, taču tas, ka šādu ideoloģiju [izglītības reformā] pārstāv arī liberālās partijas, (..), tas gan ir jaunums. Tāpēc vietā ir jautājums: kāpēc komunisma princips ir pasludināts par derīgu bērnudārzos, sākumskolās un pamatskolās un varbūt pat vēl vidusskolās, taču tad [pieaugušo dzīvē] to nomaina tirgus likumi un konkurence? (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 36.-38. lpp.

"(..) Ja runa vairs nav par sevis mainīšanu ar literatūras palīdzību, bet literatūru izmanto tikai kā aizbildinājumu, lai mācītu kompetences, tad humanitāri izglītots cilvēks ir kā dadzis acī. Viņš visu laiku mums atgādina, ko neesam lasījuši, un gribot negribot liek saprast, ka mēs ar savām kompetencēm nekur tālu netiksim. Tas, kurš par cilvēciskām kaislībām, par mīlestību, naidu un greizsirdību var runāt diferencētāk un niansētāk, jo ir lasījis Fontāni, Flobēru un Prustu, in actu atspēko uz kompetenci orientētās izglītības mantru. Ja cilvēks šos autorus nav lasījis, viņš neizlīdzēsies ar to vien, ka būs analizējis un situācijai atbilstīgi izmantojis problēmorientētus tekstus par greizsirdības tēmu, piemēram, kāda bulvārpreses izdevuma padomu sleju. Humanitārajā izglītībā provocē tieši tas, ka runa te nav par kaut kādu kompetenču apgūšanu no kura katra teksta, bet gan par to, vai ir lasīta kāda konkrēta grāmata un neviena cita. (..)

Nicīga piezīme, ka bez šādu darbu lasīšanas var iztikt, jo tas taču ir tikai tukšs, nedzīvs izglītības mantojums, pasaka vairāk par izglītības ideju, nekā tās nicinātājs uzdrīkstētos pieļaut. Laikam gan nepietiek ar nodošanos kādai lietai tikai šīs pašas lietas dēļ, tomēr bez tādas nodošanās un tādas spējas nebūtu nekādas izglītības. Neviena skola nevar piespiest aizrauties. Taču skola, kas šādu iespēju noliedz un nepiekāpīgi bloķē, pārbaudot ikviena mācību programmā palikušā literārā darba vērtību pēc tā atbilstības kompetenču stratēģijai, ir vienkārši barbariska. (..)

Literārā erudīcija tāpēc ir pretrunā arī ar laikmetīgo pedagoģiju, jo prasība šo erudīciju veidot mācību procesā vienmēr parāda vienu un to pašu: tādas mācības der tikai dažiem. Nevar piespiest lasīt un apgūt literatūru, var tikai tam sagatavot augsni. Jau grāmatu tirdzniecības rādītāji atklāj, ka lasīšana visās tās versijās ir palikusi tā, kas bijusi vienmēr - mazākuma nodarbe. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 16.-18. lpp.

"(..) Humanitārā jeb literārā izglītība, kas reiz bija ģimnāzijas pabeigšanas nosacījums, ir kļuvusi par svešvārdu - ne tikai šajās skolās vien. (..) Daiļliteratūrai, lai cik augstvērtīgai, dzīves gājumā šodien atvēlēta vieta vistālākajā stūrī; izglītības diskursos, kur kompetences mudžēt mudž, tai vairs nav nekādas teikšanas.

Tiesa, humanitārā izglītība klasiskajā nozīmē tika apšaubīta jau debatēs par mācību programmu reformām pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados. Seno valodu izslēgšana no mācību satura tika pamatota ar to, ka tās var būt individuālās bagātināšanās avots, taču vairs neveic vispārējās izglītības politikai atbilstošu funkciju: "Kurš gan noliegs, ka antīkā laikmeta garīgo avotu studijas un to valodas pamatstruktūru zināšanas var būt vērtīgas un kādu aplaimot? Tas attiecas ne tikai uz zinātniekiem, bet ikvienu, kurš tajās meklē iedvesmu. Taču tas nenozīmē, ka šīm zināšanām ierādāma centrālā vieta vispārizglītojošās skolās." To, ko mācību programmas reformators Sols Robinsons saka par sengrieķu un latīņu valodu, šobrīd var attiecināt uz literatūru vispār. (..) Un te runa nav par to, ka kādreizējais kanons jau vairākkārt ir demontēts un apšaubīts; runa ir par jauno kompetenču izglītību, kas principā atsakās no satikšanās ar mākslas un literatūras darbiem kā no izglītības mērķa.

Kompetence vienmēr tēmē uz varēšanu, noderīgumu, problēmas risinājumu. Lai arī kas tiktu prasīts un kādā saturā šī māka būtu iegūstama - virzībā uz prasmēm viss neizbēgami kļūst par līdzekli, ko var papildināt tikai tādi paši funkcionāli līdzekļi. Dzimtās valodas stundas kompetences, kas vērstas uz literatūru, piemēram, teksta izpratne, analīzes spējas, vēsturiski sistemātiska kontekstualizācija, atšķirīgu rakstīšanas stratēģiju salīdzināšana, parādās kā mērķi un prakses, kas sasniedzami un īstenojami, darbojoties ar jebkuru tekstu; tas vairs nav metodisks arsenāls, lai tekstu, kuru uzskatām par nepieciešamu, varētu lasīt un saprast. Jautājums, kāda loma šajos apstākļos vispār vēl ir humanitārajai izglītībai, rādās pavisam skarbs. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 13.-14. lpp.

"(..) Pārmetums, ka skola nemāca to, ko vajag dzīvē, ir pavadījis pedagoģiskās iestādes jau kopš antīkā laikmeta. (..) Nederīgas zināšanas. Jā, tās raksturo izglītotu cilvēku un nāk par ļaunu. Skolnieki prot interpretēt dzeju, taču nespēj aizpildīt nodokļu deklarāciju - tas tik tiešām ir katras mūsdienu izglītības ministres ļaunākais murgs. Tāpēc skola vairs nedrīkst nodarboties ar zināšanām, kurām nav dzīves konteksta, jēdziens "faktu zināšanas" ir kļuvis par - starp citu, nodevīgu, - nevārdu; it kā vajadzētu mācīt viedokļus un ideoloģiju. Atbilstīgi situācijai un nolūkiem ir pieprasīta uz kompetencēm orientēta jautājumu nostādne, savukārt zināšanas, kas nenoder kādas problēmas risināšanai, ir nelietderīgas un no tām jāatsakās. Ka šāda zināšanu vērtības pazemināšana ir saistīta ar jau kādu laiku tik labprāt apraudāto postpatiesības laikmetu, paliek nepamanīts tiem, kas līdz šīm visu uzskatījuši par sociālu konstrukciju un tagad no jauna atklājuši empīrisku patiesību. (..)"

Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 12.-13. lpp.

Izglītība kā sekularizēta reliģija

Tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam. Ne ar vienu dzīves jomu nesaistās tik daudz cerību kā ar izglītību, nav tādas instances, kurai tik ļoti uzticētos. Izglītību uzskata par neizsmeļamu resursu ar izejvielām trūcīgās valstīs, jo tā palīdz globālajā konkurencē. Izglītība ir veids, kā vajag emancipēt, atbalstīt, integrēt un iekļaut meitenes, migrantus, bēgļus, margināļus, zemākos slāņus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un apspiestās minoritātes. Izglītība pasargā jauniešus no narkotikām, no Islāma valsts, no AfD un Pegida kustības. Izglītība ir tas ceļš, kurā bērni iepazīst visas seksualitātes formas, lai pēcāk saprastu, vai ir orientēti homo-, inter-, trans- vai drīzāk tomēr heteroseksuāli. Izglītība ir līdzeklis, ar kuru iespējams novērst visdažādākos aizspriedumus un diskrimināciju, apgūt politiski korektu domas un runas veidu, novērst aptaukošanos un anoreksiju un nākotnē nodrošināt darbu. Un līdztekus tam visam izglītība dara jaunus cilvēkus laimīgākus un samazina fertilitātes rādītājus reproduktīvi stiprās sabiedrībās.

( ... )