"(..) Ja runa vairs nav par sevis mainīšanu ar literatūras palīdzību, bet literatūru izmanto tikai kā aizbildinājumu, lai mācītu kompetences, tad humanitāri izglītots cilvēks ir kā dadzis acī. Viņš visu laiku mums atgādina, ko neesam lasījuši, un gribot negribot liek saprast, ka mēs ar savām kompetencēm nekur tālu netiksim. Tas, kurš par cilvēciskām kaislībām, par mīlestību, naidu un greizsirdību var runāt diferencētāk un niansētāk, jo ir lasījis Fontāni, Flobēru un Prustu, in actu atspēko uz kompetenci orientētās izglītības mantru. Ja cilvēks šos autorus nav lasījis, viņš neizlīdzēsies ar to vien, ka būs analizējis un situācijai atbilstīgi izmantojis problēmorientētus tekstus par greizsirdības tēmu, piemēram, kāda bulvārpreses izdevuma padomu sleju. Humanitārajā izglītībā provocē tieši tas, ka runa te nav par kaut kādu kompetenču apgūšanu no kura katra teksta, bet gan par to, vai ir lasīta kāda konkrēta grāmata un neviena cita. (..)

Nicīga piezīme, ka bez šādu darbu lasīšanas var iztikt, jo tas taču ir tikai tukšs, nedzīvs izglītības mantojums, pasaka vairāk par izglītības ideju, nekā tās nicinātājs uzdrīkstētos pieļaut. Laikam gan nepietiek ar nodošanos kādai lietai tikai šīs pašas lietas dēļ, tomēr bez tādas nodošanās un tādas spējas nebūtu nekādas izglītības. Neviena skola nevar piespiest aizrauties. Taču skola, kas šādu iespēju noliedz un nepiekāpīgi bloķē, pārbaudot ikviena mācību programmā palikušā literārā darba vērtību pēc tā atbilstības kompetenču stratēģijai, ir vienkārši barbariska. (..)

Literārā erudīcija tāpēc ir pretrunā arī ar laikmetīgo pedagoģiju, jo prasība šo erudīciju veidot mācību procesā vienmēr parāda vienu un to pašu: tādas mācības der tikai dažiem. Nevar piespiest lasīt un apgūt literatūru, var tikai tam sagatavot augsni. Jau grāmatu tirdzniecības rādītāji atklāj, ka lasīšana visās tās versijās ir palikusi tā, kas bijusi vienmēr - mazākuma nodarbe. (..)"
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 16.-18. lpp.