Izglītība kā sekularizēta reliģija
Tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam. Ne ar vienu dzīves jomu nesaistās tik daudz cerību kā ar izglītību, nav tādas instances, kurai tik ļoti uzticētos. Izglītību uzskata par neizsmeļamu resursu ar izejvielām trūcīgās valstīs, jo tā palīdz globālajā konkurencē. Izglītība ir veids, kā vajag emancipēt, atbalstīt, integrēt un iekļaut meitenes, migrantus, bēgļus, margināļus, zemākos slāņus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām un apspiestās minoritātes. Izglītība pasargā jauniešus no narkotikām, no Islāma valsts, no AfD un Pegida kustības. Izglītība ir tas ceļš, kurā bērni iepazīst visas seksualitātes formas, lai pēcāk saprastu, vai ir orientēti homo-, inter-, trans- vai drīzāk tomēr heteroseksuāli. Izglītība ir līdzeklis, ar kuru iespējams novērst visdažādākos aizspriedumus un diskrimināciju, apgūt politiski korektu domas un runas veidu, novērst aptaukošanos un anoreksiju un nākotnē nodrošināt darbu. Un līdztekus tam visam izglītība dara jaunus cilvēkus laimīgākus un samazina fertilitātes rādītājus reproduktīvi stiprās sabiedrībās.
Tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam. No skolas tiek sagaidīts pilnīgi viss. Vienādas iespējas visiem un elites izveide, atbalsts apdāvinātajiem un neapdāvināto integrācija, sociālā solidaritāte un konkurences priekšrocības visiem, kreativitātes atraisīšana un domāšanas normēšana, kritiskās domāšanas apguve un māka pieņemt, lasīšanas, rakstīšanas u.c. kultūrtehniku iemantošana, vienlaikus no tām atvadoties, orientācija uz kompetenci kā visu iedomājamo nekompetenču jūsmīga pieņemšana, individualizācija kā standartizācija, labākās atzīmes pat sliktākajiem. Tā kā īstenība regulāri liek vilties šajā ticībā un tās prasībās, vienai skolu reformai strauji seko nākamā, no katras gaidot visu solījumu piepildīšanu, vispretrunīgāko vēlmju apmierināšanu un atpestīšanu no ļauna. Skola visiem, kopienas skola, projektu metode, pašvadītā mācīšanās, "flipped clasroom", mācību mentors, centralizētie eksāmeni,, reformēti mācību plāni un inovatīvas organizācijas formas nomaina cita citu gadskārtu ritmā kā reformu auku "dernier cri", un, ja vairs nekas nelīdz, atskan sauciens pēc jaunu mediju nepieciešamības mācību stundās. Jā, tas, kurš šodien runā par izglītību, tic brīnumam.
Tam, ka brīnumu nav, tic tikai neticīgie. Izglītība, iespējams, ir kļuvusi par varenāko reliģijas aizstājēju sekularizētā sabiedrībā. (..) Izglītības jautājumi izraisa ticības karus, diskursos dominē dogmatiskas patiesības, kuras nedrīkst apšaubīt. OECD, novērtējuma konsorciji un Bertelsmana fonds izrādās esam izglītības baznīcas, kuru pārstāvji un adepti ceļo no zemes uz zemi kā misionāri un pravieši, lai sludinātu savu labo vēsti. Jo reāli eksistējošā izglītības telpā dzīvo un strādā vēl daudz grēcinieku, kas jānovērš no maldu ceļa. Vēl arvien atrodas cilvēki, kuri diferencētu skolu sistēmu uzskata par jēgpilnu un garīgu, kulturālu izglītības saturu un zināšanas - par nepieciešamību, kompetences - par himēru, rezultātus - par svarīgiem, iekļaušanu - par problemātisku, izglītības individualizāciju - tikai par triku, bet planšetes - par nesvarīgām. Sprediķotāji viņiem ieskaidro, ka šāds pedagoģiskais ceļš nevedīs pie dvēseles pestīšanas, vārdā PISA. Vajag ieskatīties laicīgajā pedagoģiskajā bēdu lejā, jānožēlo savs grēcīgums, plaši jāatver sirdis, lai tajās ienāk svētais reformu gars. Tas, kurš pret to nocietinās, nonāk mediju ellē - tur, kur jau iegrūsti nelabojamie, reakcionāri. Humbolta piekritēji, senie humānisti, reformu apšaubītāji, ortogrāfijas fetišisti, grāmatu cilvēki, īsāk sakot, izglītības herētiķi.
Izglītības ticības baušļi ir stingri, lai gan ar katru reformu vilni to saturs nedaudz mainās. Pašlaik aktuālākais izglītības ticības apliecinājums skan šādi: "Es ticu, ka visi bērni ir vienādi, tomēr vienreizēji, apdāvināti un pārpilni talantiem, kas jāatklāj un jāatbalsta; es ticu, ka ikviens bērns ir radošs un inovatīvs un tikai sliktā skolu sistēma tam traucē atklāt visu, kas jāatklāj; es ticu, ka ikviens bērns pats zina vislabāk, ko un kā viņš vēlas mācīties; es ticu digitalizācijas svētībai, kas ļauj ikvienam jebkurā laikā mācīties visu un zināt visu; tāpēc es ticu, ka jauniešu atmiņu noslogot ar zināšanām ir lieki, ka estētiski kanoni ir ļaunums, bet saturs - nosodāms un frontālā mācīšana ir sātana darbs; es ticu skolotājam kā mentoram, kā pavadonim, kā padomdevējam, kurš sociāli kompetenti nobēdzis pašvadītā mācību procesa maliņā un kuram ir aizliegts tikai viens - mācīt. Es ticu komandas darbam, projektiem, komunikācijai. Es ticu orientācijai uz kompetenci, individualizācijai un standartizācijai - šai svētajai trīsvienībai. Es ticu iekļaujošai skolai un iekļaujošai sabiedrībai; es ticu abitūrijai, kas visiem paver iespēju studēt augstskolā."
Tāpat kā visi ticīgie, arī izglītības adepti, ja uzmācas šaubas par ticību, smeļas pārliecību un spēku svētceļojumā. Izglītības svētceļnieki pastāvīgi ir ceļā, tie bariem vien dodas uz PISA svēto zemi, proti, uz Somiju; un tad, stiprināti ticībā, labu prātu dodas uz izglītības tempļiem, paraugskolām, kuras šobrīd var atrast arī Berlīnē. Šādi svētceļojumi stiprina ticību; neviens nav atgriezies no Somijas un apšaubījis PISA jēgpilnumu, neviens nav apmeklējis kādu paraugskolu un izglītības sargtorni un pēc tam uzdrīkstējies uzdot kritiskus jautājumus. Gluži pretēji: dalība svētceļojumā piešķir neskaitāmas priekšrocības disputos par īsteno izglītības reliģiju. Tas, kurš sāk runu ar teikumu: "Sava pēdējā Helsinku apmeklējuma laikā...", parasti jau ir uzvarējis.
Tomēr, kopš Somijas vieta PISA reitingā sāk kristies un sāk izplatīties baumas, ka sākotnējie spožie panākumi bijuši saistīti nevis ar moderno izglītības kārtību, bet gan ar veco, konservatīvo iepriekšējo gadu sistēmu, plašumā vēršas neapmierinātība. Vai tiešām jāseko Somijai, jāatsakās no rakstīšanas ar roku un jāiznīcina tradicionālie mācību priekšmeti - tas vairs nešķiet tik droši. Tāpēc jaunais svētceļojumu mērķis nu ir Silīcija ieleja, jo tur nākotne jau ir iestājusies, arī izglītības nākotne. (..) Un līdzīgi kā senāk sprediķotāji pārdeva dziesmu grāmatas un rosīgi darbojās indulgenču tirgū, tagad jaunie glābšanās sludinātāji piešķir pēc izglītības alkstošajiem bērniem planšetdatorus. Lai kur šīs sliedes vestu, viens ir skaidrs: svētceļnieki kļūst par misionāriem, kas savas reliģijas vārdā grib aicināt kurlos un iecirtīgos uz patiesā ceļa. (..)
Neviena reliģija neiztiek bez svētās transsubstanciācijas. Kaut kas profāns līdz ar priestera pieskārienu pārtop par sakrālu notikumu, par dievišķā ielaušanos ikdienas pasaulē. Izglītības reliģijā šo funkciju veic reformas. Ikviena izglītības reforma pārvērš sociālpedagoģisku banalitāti par trancendentu notikumu un pietuvina atpestīšanu. Tādējādi kompetenču pieeja ved pie jauno cilvēku spēju pavairošanas brīnuma. Pamatskolas absolventi pārvalda vairāk nekā piecus tūkstošus kompetenču - salīdzinājumā ar to ūdens pārvēršana vīnā kāzās Kānā bija tikai parasta pirkstu veiklība. (..)
Politkorekta un dzimumneitrāla valoda un tieksme rast vēl korektākus, vēl pozitīvākus, vēl dzimumneitrālākus formulējumus galvenokārt barojas no šīs ticības pārmaiņām, kuras nodrošina dedzīgi paustās apzīmējumu kaskādes, kas ļauj nošķir avis no āžiem. Un, tāpat kā reliģisku pārvērtību gadījumā, tikai ticība izšķir, ko tas viss nozīmē. Neticīgajiem šīs valodiskās mežģīnes šķiet vienkārši muļķības, turpretī ticīgajiem - pirmais un svarīgākais solis uz atpestīšanu no visa ļauna.
Protams, viss iepriekš sacītais bija pārspīlēts, saasināts, polemisks un nedaudz zaimojošs. Taču, lietišķi raugoties, tomēr nevar noliegt, ka sekulārās sabiedrībās izglītībai nākas piedēvēt kvazireliģiskas funkcijas. (..) Ja cilvēka laime - runājot teoloģiski, viņa svētlaime - ir atkarīga no izglītības, tad šīs pasaules ļaunumu izraisa vienīgi izglītības trūkums vai tās nepareizība, vai arī tas, ka daudziem cilvēkiem tā paliek nesasniedzama. Ja vien izdotos šos šķēršļus pārvarēt, tad izredzēm uz laimīgu dzīvi un taisnīgu sabiedrību nekas vairs nestāvētu ceļā. Aiz aktuālā izglītības diskursa skaidri manāmas ilgas pēc Paradīzes stāvokļa, kur visi dzīvo bērnišķīgā nevainībā un atbilstoši komunistiskajam principam: no katra pēc spējām, katram pēc vajadzībām. Un tāpat kā pret citiem ar Paradīzi saistītiem priekšstatiem te nu nav nekas iebilstams - vienīgi tas, ka mēs nedzīvojam Paradīzē.
- - - -
Via: Līsmans Konrāds Pauls. Izglītība kā provokācija. / tulk. Raivis Bicevskis - Jāņa Rozes apgāds: Rīga, 2022., 29.-35. lpp.