Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
fon Blankenhagens - Baltijas landesvēra dzimšana 
18.-Aug-2019 02:26 pm
(..) Kopš 9. novembra mēs lēnām tuvojāmies katastrofai. Vācu vienībās pēc krievu parauga bija izveidotas kareivju padomes.
Viņi ar varu pārņēma vadību un sāka rīkoties. Mani tas neizsakāmi aizskāra. Mēs jau bijām to visu izjutuši, bet tagad to pašu piedzīvot ar vācu karaspēka karavīriem – ar tiem pašiem zilpelēkajiem, kuru neaizmirstamo ienākšanu bijām pieredzējuši tikai pirms dažiem mēnešiem un par kuru uzvarām Francijā jūsmojām, – tas sagrāva manas cerības un ticību, un šķita, ka pamats zem kājām zūd.
Jau sen bijām pamanījuši, ka frontes aizmugure, kas atradās zemē, un vienības, kas pirms astoņiem mēnešiem bija okupējušas Tērbatu, atšķiras kā diena pret nakti. Karaspēka vienība drīz pēc ienākšanas Tērbatā tika pārsūtīta un tagad lēnām noasiņoja Rietumos. Vienīgi pie krievu robežas vēl stāvēja vairāki labi pulki, tomēr tagad tie jau lēnām vilkās atpakaļ. Aizgājušo vācu kareivju vietā boļševiki atnāca bez kaujas. Sarkanie plūdi lēnām, bet neatturami vēlās pāri zemei.
Frontes aizmugures kareivju padomes varoņus tas skāra maz. Viņiem karš bija beidzies un prātā tikai viena doma – pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Kas notiks ar mums, nevienu neinteresēja. Bet mēs bijām sevi apliecinājuši par vācu lietu, tāpēc, nenoliedzami, tiksim pakļauti sarkano atriebībai...
Disciplīna frontes aizmugures nodaļās kļuva arvien vaļīgāka. Kareivju rupjā pašdarbība un zagšana īsti pat netika sodīta. Ne visi virsnieki spēja nodrošināt disciplīnu komandā. Bija ļoti rūgti noraudzīties šajā sabrukumā, vēl sāpīgāk – pēc tik īsa laika tikt atbrīvotāju nodotiem.
(..)
Kādu vakaru es petrolejas lampas gaismā sēdēju birojā. Pārrunas ar latviešu pārvaldnieku, uzticamu vīru, bija beigušās. Kampenhauzens ar viņu ilgi bija spriedis par latviešu politisko noskaņojumu, tad devās pie savas ģimenes kamīna istabā. Es vēl kādu stundu kavējos pie saimniecības grāmatām. Pēkšņi pie ārdurvīm klauvēja. Lai gan bija stipri vēls, es aicināju ienākt. Istabā ieslāja bārdainis garā mētelī, ar cepuri galvā, un nostājās man pretī pie rakstāmgalda. Zellis likās pazīstams, bet, pirms vēl biju viņu atpazinis, negaidītais viesis ar ņirdzīgu smīnu stādījās priekšā. Tas bija viens no tiem, ko pavasarī biju apcietinājis – pagājušās vasaras strādnieku un zaldātu padomes musinātājs. Ar naida dzirkstelēm acīs viņš pāri rakstāmgaldam šņāca uz mani: “Esmu atgriezies no nometnes, esmu brīvs, mans laiks atkal ir atnācis!” Redzēju, kā mēteļa kabatās viņš vīsta dūres, raudzīdamies uz mani ar ļaunu prieku. Ievēroju, ka viņam kabatā ir revolveris. Nekavējoties no atvilktnes izņēmu savu pistoli, noliku uz galda un ledaini noskaldīju: “Tūlīt ārā!” Vīrs nobālēja un pazuda. No tā laika mēs, vakaram iestājoties, aizbultējām visas mājas durvis un aizvērām slēģus, jo no tumsas galva pie gaišas lampas ir ērts mērķis.
(..)
Vācu kareivji nebija ļāvuši sevi aizturēt un pameta zemi. Pa pēdām bez kaujām viņiem sekoja boļševiki. Bija zināmi gadījumi, kad vācu karavīri šur un tur, steigā evakuējoties, bija pametuši mūsu tautiešus briesmās. Sapratu, ka pie tādiem apstākļiem ir bīstami palikt uz laukiem, jo sarkanā straume jau ir ielauzusies Vidzemē daudz dziļāk, nekā domājām.
Šajā kritiskajā situācijā Reģentu padome bija nolēmusi izveidot baltiešu brīvprātīgo vienību. Jā, vasarā tāda rīcība būtu bijusi pareiza, bet tagad jau bija par vēlu, un vācu vienības mūs pameta likteņa varā. Bet arī daži valstsvācieši pieteicās Baltijas landesvērā. (..)
Topošo landesvēru mēs augstu nevērtējām. Es prātoju, ka veidosies kaut kas līdzīgs pašaizsardzībai 1905. gadā. Arī manas atmiņas par Tērbatas pašaizsardzību nebija iepriecinošas. Pret nopietnu pretinieku tā bija īslaicīga organizācija. Turklāt atšķirībā no Tērbatas mēs vairs nevarējām cerēt ne uz vienu atbrīvotāju. Kā gan saujiņa baltiešu varētu noturēties pretī padomju Krievijai, kas lauzās iekšā? Un tomēr. Mums nebija citas izvēles, kā vien iestāties šajā baltiešu vienībā. (..)
Boļševiki jau bija izlauzušies līdz Valmieras apkārtnei. Viņi atradās tikai divu dienu gājiena attālumā no Ungurmuižas. Tieši šajā laikā atkāpjoties šeit ieradās pēdējās vācu vienības, kas bija atradušās starp mums un sarkanajiem. Tas bija 17. Mēklenburgas dragūnu pulks, kam arī pēc apvērsuma bija laba slava. Virsnieki apmetās mazajā mājā. Tie visi bija kungi no Mēklenburgas lauku aristokrātijas. Arī komanda atstāja labu iespaidu. Tomēr tas viņus netraucēja nozagt tikko nokauto trīs centnerus smago cūku! Mums tas bija ļoti kaitinoši, bet nebūtu pieminēšanas vērts, ja mēs visi toreiz nebūtu tik augstās domās par vācu kareivjiem. Jo īpaši mēs bijām sašutuši par to, ka ritmeistars incidentā negribēja iejaukties, turklāt zagšanu piesedza pats. Dragūni bija mūsu pēdējie zilpelēkie viesi. Nu bija pēdējais laiks domāt par aizbraukšanu, ja negribējām ļaut, ka sarkanais vilnis pārveļas mums pāri.
(..)
Vācu zaldāti laupīdami atgriezās vecajā impērijā. Stāvoklis Rīgā ar katru dienu kļuva nopietnāks. Baltijas landesvērs vēl bija savas veidošanās sākumā. Lēnām uz priekšu ejošajiem sarkanajiem pretī uz Daugavpils un Cēsu dzelzceļa līnijām bija nosūtītas nelielas landesvēra vienības, bet apstādināt boļševikus tās, protams, nespēja. Viņi atgriezās Rīgā ar nelieliem zaudējumiem un svarīgiem ziņojumiem. Par iedzīvotāju aiztransportēšanu ne tikai nebija domāts, bet likās, ka tas vispār nav paredzēts. Valdīja juceklis. Arī Bruņniecības namā neko neizdevās uzzināt. Ne landmaršals, e rezidējošais landrāts nedeva nekādu mājienu, ko lai dara ģimenes, kas ir saplūdušas Rīgā.
Tikai 25. decembrī 8. armijas virspavēlniecība nodeva iedzīvotāju rīcībā astoņus vilcienus, kuros bija paredzēts aizvest piecus tūkstošus cilvēku, kaut gan ar tiem būtu varējuši aizbraukt 35 tūkstoši (pēc pēdējā bruņniecības sekretāra Frīdriha fon Samsona piezīmēm). Trūka operatīvas informācijas un konkrēta evakuācijas plāna.
Virspavēlniecības nodomi neizdevās, un tā vairs nespēja saturēt kopā savas – citu no citas prom skrejošās vienības. Mūsu aizmugurē – lielajā tēvzemē Vācijā – valdīja ielu likumi, viss notika juku jukām. Katru pretestību pret uzvarētāju varu un pavēlēm sociāldemokrātu valdība Berlīnē uzskatīja par tēvzemes nodevību. Ar palīdzību no turienes mēs vairs nevarējām rēķināties, un sarkanie plūdi draudoši tuvojās Rīgai. Šajā raganu katlā bija situsi Baltijas landesvēra dzimšanas stunda.
Tas, kas šajās decembra dienās radās un ko varbūt varēja apzīmēt ar nosaukumu karaspēks, bija vienīgi Rīgas 1. rota. Tā bija apbruņota un iemitināta kazarmās. Katru dienu brīvprātīgie plūda uz pulcēšanās vietām, baltiešu kara brīvprātīgie atgriezās no garnizoniem Vācijā, un arvien lielākā skaitā iestājās kādreizējās cara armijas baltiešu oficieri. Jāuzsver, ka vācbaltieši šajā bezizredžu situācijā neļāvās vispārējai panikai, bet gan nodibināja pulku, kas spēja savākt cienījamus un krietnus cilvēkus, lai pretotos slepkavībām, zemiskumam un visiem zemajiem instinktiem. Jāatgādina – un to nedrīkst aizmirst –, ka, sākot ar pirmo dienu, labākie vācu oficieri un unteroficieri pievienojās šai izmisīgajai pretestībai un vislielākajā nelaimes stundā nolēma nākt pie mums.
(..)
Brīvprātīgajos pieteicās gan sešpadsmitgadīgs skolnieks un students, gan ģimenes tēvs ar saviem pusaugu dēliem, gan tirgotāja māceklis un bankas ierēdnis, gan kara brīvprātīgais no vācu karaspēka un baltiešu oficieri no kādreizējās cara armijas. Diemžēl bija arī daži izņēmumi, kas deva priekšroku dzimteni un kārtas biedrus atstāt nelaimē un savu vērtīgo dzīvību steigšus nogādāt drošībā Vācijā. (..) Lielākā daļa cilvēku tomēr palika Rīgā. Arī mana otra mamma – tante Bella – un daudzi citi radinieki.
Šajās nemierīgajās dienās māsa Benita salaulājās ar savu līgavaini. Tā kā māte, brālis un jaunākā māsa gatavojās izceļošanai, svinības notika šaurā lokā pie jaunā vīra mātes. Jaunlaulātie uz pāris dienām palika kādā neomulīgā pansijā. Pēc tam mans svainis pieteicās landesvērā. Benita pievienojās vienībai kā medmāsa, izturēja līdz beigām un drosmīgi pārcieta daudzas bīstamas situācijas.
(..)
Kamēr saiņoju savas lietas, no ielas atskanēja dziesma marša taktī. Piegāju pie loga. Garām soļoja grupa landesvēra brīvprātīgo. Vācu uniformas, zemesbrūnie krievu mēteļi, medību kažoki, divi trīs korporācijas Livonia zaļie deķeļi. Visi vēl bez ieročiem. Dzirdēju sniega slāpēto balsu skaņas: “Kas zina, vai atkal redzēsimies zaļās Baltijas jūras krastā…”
(..)
Šautuvē Strēlnieku dārzā tarkšķēja ložmetēji. Landesvēra brīvprātīgie mācījās – jauni kareivji no vācu garnizoniem, vecāki kungi civilā, cara armijas baltiešu oficieri, sešpadsmitgadīgi zēni īsos medību kažokos. Bija izveidots arī latviešu brīvprātīgo bataljons, kas rekrutējās galvenokārt no bijušajiem cara armijas latviešu oficieriem, studentiem un inteliģences. Pieredzējušu rezerves virsnieku vadībā tika izveidoti nelieli baltiešu jātnieku eskadroni ar pašu zirgiem. “Engelharda jātnieki”, “Drahenfelsa eskadrons” – tie bija nosaukti savu vadītāju, Kurzemes aristokrātu, vārdā.
Visa Baltijas landesvēra kodols bija triecienvienība. Es pieteicos tur. Tas atradās krievu priesteru seminārā, Elizabetes ielas galā, Daugavas tuvumā. Īsi un bez respekta mēs institūtu saucām par popu fabriku.
Kad krēslainā ziemas pievakarē es ienācu popu fabrikā, tur valdīja darbīgs nemiers. Puiši civilā un daži zilpelēkās uniformās vilka ieroču un munīcijas kastes. Jauns unteroficieris stāvēja blakus un skubināja ar sirsnīgu lamāšanos. Šeit, šķiet, atļāvās vaļības! Kāds jaunulis civilā un lauku cepurē laiku pa laikam uzbļāva pārbiedētajiem zirgiem, kas saspiedušies stāvēja atvērtajā šķūnī, un uzšāva ar pātagu. Skaidri bija redzams, ka viņš to uzskatīja par staļļa dienestu. Es bez vārda runas izrāvu pīcku apstulbušajam karotājam no rokām un iemetu kaktā. Pagalmā bariņš vīriešu burkšķēdami ņēmās ap lielgabalu – grozīja, bīdīja un kurbulēja. Pavēles tika uzrūktas te vācu, te krievu valodā.
Pustumsā atpazinis divus livoņus, piegāju tuvāk. Viņi uzreiz mani aicināja palīgā, sūkstoties, ka bez pātagas jaunuļa viņiem kā braucējs esot tikai vēl viens vēsturnieks. Man vajadzēja pārņemt priekšējos zirgus, lai pie lielgabala ir vismaz kāds, kurš prot apieties ar zirgiem. Man bija vienalga, un es piekritu. Patiesībā staļļa smaka mani vilināja. Pēc tam devos uz kanceleju pieteikties. Tur valdīja īsta jezga, cilvēki nāca un gāja, un pavēles tika izkliegtas. Pie ļodzīga galda sēdēja mans Tērbatas tautietis un nervozā steigā izrakstīja caurlaides. Arī man. Ar to es biju uzņemts landesvērā. Pārbaudei par piemērotību dienestam, man par laimi, nebija laika. Vispār neviens netika atraidīts.
Nometu mantu saini uz lažas un atgriezos pagalmā. Zirgus vajadzēja aizjūgt lielgabalu ratos. Ne pātagas jaunulis, ne arī vēstures students (tas izrādījās mans studiju biedrs livonis Fogels) to neprata izdarīt. Izmeklēju sev vislabākos zirgus – divus vidēji smagus brūņus – un palīdzēju abiem biedriem. Tad sekoja nākamā ķibele – neviens no mums netika galā ar garajām artilērijas sešjūga streņģēm. Pēc pamatīgām pūlēm beidzot tas izdevās. Pēc tam tika pavēlēts zirgus drošības dēļ vairs nenoširot. Es tomēr to izdarīju un devos uz kanceleju noskaidrot par barību. Neviens neko nezināja un sūtīja mani uz lauka virtuvi, tad uz bateriju, no turienes atkal uz kanceleju. Beidzot noskaidrojās, ka barības nemaz nav. Sameklēju divus vecus salmu krēslus, noplēsu sēdekļus un paroces un noliku priekšā saviem zirgiem. Viņi kārīgi plēsa cietos salmus un ēda. Es pēc šī ne sevišķi iedrošinošā sākuma likos uz cietās lāvas un iegrimu svina smagā miegā.
Nākamajā rītā pamodos no nepierastā kazarmu trokšņa. Gaiteņos klabēja naglotie zābaki, klaudzēdamas virinājās durvis, spalgi skanēja svilpieni. Mēs gājām pie saviem zirgiem, pārbaudījām viņu trūcīgo apkalumu un jājām pie attāla priekšpilsētas kalēja, lai liktu atjaunot pakavus. Pēc bezgalīgām stundām atgriezāmies ar zirgiem popu fabrikā. Tikmēr jau bija atvesta barība – siens un auzas. Pēc pabarošanas zirgus aizjūdza abos lielgabalu ratos. Bija pavēlēts izdarīt izmēģinājuma braucienu. Mēs ar visiem sešiem zirgiem tikām cauri vārtiem, neizgāžot nevienu ceļa stabu, neapskādējot māju stūrus, un tādējādi pierādījām sevi kā gatavus ceļam. Nākamajā dienā baterijai vajadzēja doties ceļā.
(..)
Tomēr Baltijas landesvēra apzīmējums karaspēks 1918. gada pēdējās dienās bija nedaudz par augstu tēmēts. Tam vēl bija jāparāda, ko tas ir vērts. Bet viens bija skaidrs – katru brīvprātīgo apgaroja apziņa, par ko viņš cīnās. Un kara vēsturē frontes reti ir bijušas tik skaidri nodalītas. Nekur pāri nebija nekādu tiltu – ne politiskā, ne cilvēciskā nozīmē. Savā iekšējā tikumiskajā uzvedībā katrs brīvprātīgais bija absolūti neievainojams. Ja tiktu atrasti īstie vadoņi, tad varētu rasties vērā ņemama vienība, kaut arī skaitliski maza.
Un vadītāji atradās – starp bijušās cara armijas baltiešu oficieriem un kara brīvprātīgajiem no vācu ķeizariskā karapulka. Viņu izglītība un kara pieredze bija atšķirīga. Vācu impērijas oficieri, kas pirmajās dienās mums pievienojās, bija ļoti dažādi. Viens otrs, kas karu bija iepazinis tikai frontes aizmugurē, cerēja uz lētiem lauriem vai burvīgiem piedzīvojumiem. Bet drīz pie mums ieradās vācu oficieru korpusa elite – vīri, kas zināja, par ko šeit, ziemeļos pie Vācijas robežas, ir runa.
Decembra pēdējās dienās Baltijas landesvēra organizēšana vēl bija tikai savos sākumos. Triecienvienība sastāvēja no divām kājnieku grupām, jātnieku pulka, dažiem jātniekiem ziņnešiem un artilērijas baterijas ar diviem lielgabaliem. Ložmetēji vēl nebija gatavi maršam. Nezinu, kāpēc vienības tika sauktas par eskadroniem, jo pēc tam no jātnieku pulka radās 3. eskadrons – vienīgais, kas bija sagatavots jāšanai un kuram es vēlāk piederēju. Bet nosaukumi 1., 2., 3. eskadrons palika visiem trim un ar laiku kļuva par nemainīgu apzīmējumu, ar ko tie arī ir iegājuši vēsturē.


Via: Herberts fon Blankenhagens
Pasaules vēstures malā : Atmiņas no vecās Vidzemes 1913-1923 – Madris, 2018. 256. lpp.
ISBN 9984310884
13. nodaļa - Baltijas landesvēra dzimšana (135.-145. lpp.)
Comments 
19.-Aug-2019 02:47 pm
interesanti. raksti vēl...
This page was loaded Nov 18. 2024, 3:46 am GMT.