Ģertrūde fon den Brinkena savās atmiņās (“Nogrimusī zeme”, 252. lpp.) piemin, kā 1941. gadā saņēmusi atļauju apciemot dzimteni:
To, ka es savus piederīgos vairs nesastapšu mūsu agrākajā dzīvoklī, es zināju. Jau drīz pēc vācbaltiešu izceļošanas, palicēji tika izraidīti no savas vecās mājas un dārza uz kādu baraku pilsētas nomalē. Pusstundas laikā viņām bija jāizvācas, un, tikai pateicoties ebreju tirgotāja Izakoviča izpalīdzībai, kas viņu rīcībā nodeva zirgu, ratus un savu fizisko spēku, viņām bija iespējams paņemt līdzi pašas nepieciešamākās mēbeles.