1920. gadā likvidēja bruņniecības organizācijas [atņemot to īpašumus] un atcēla dižciltīgo titulus. Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu par pirmskara parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. - 8. lpp.

1920. gada 16. Septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu atsavināšanu (..) rezultātā vācietība Latvijā zaudēja 2 700 000 ha zemes. – 8. lpp.

Nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu un viņa nopratināšanas protokolu (..) No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. – 16. lpp.( ... )

Kambodžu izsenis apdzīvo khmeri, čami, vairāki desmiti mazāku tautiņu un cilšu, kā arī ķīniešu un vjetnamiešu migrantu pēcteči. Skaidrs, ka kā vajadzēja saprasties un, tā kā no 1867. līdz 1953. gadam tā bija Francijas kolonija, par šādu starpetnisko saziņas valodu kļuva franču valoda. Attiecīgi, izglītība, medicīna, tehniskā modernizācija nāca caur franču valodu, tā bija mājas un saziņas valoda izglītoto iedzīvotāju slānī, neatkarīgi no etniskās izcelsmes – izveidojās franciski runājošs un franču kultūrā vesternizēts iedzīvotāju slānis, kuru varētu dēvēt par kambodžiešiem.
1975. gadā pilsoņu karā uzvarēja komunisti, t.s. sarkanie khmeri, kas, balstoties maoismā, nolēma atgriezt zemi pie tradicionālajām vērtībām, kur “zemniecība un dzīve laukos ir mūsu viss”. Taču lai tas izdotos, vajag atbrīvoties no visiem tautai svešajiem liberastiem un kaitīgās Gejropas ietekmes. Te nu labums bija tas, ka liberastus varēja viegli atpazīt pēc valodas. Proti, ja citās zemēs viņus var atpazīt pēc tā, ka šie lieto saliktus sakārtotus teikumus, tad Kambodžā bija vieglāk – viņi visi runāja franciski.
Tā kā komunisti vienmēr ar mežonību izcēlušies, sarkanie khmeri tautas atgriešanu pie zemes, pie tēvutēvu zeltainajām druvām, gunskuriem, tautasdziesmām un etnogrāfiski pareiziem tērpiem trisināja vienkārši: nosita visus, kas runāja franciski. Kambodža zaudēja vairāk nekā ceturto daļu no visiem saviem iedzīvotājiem. Barbari. Būtu mazliet civilizētāki, noslēgtu līgumu ar Franciju un visi frankofonie kambodžieši varētu “repatriēties”, kā to izdarījām mēs 1939. gadā ar vācbaltiešiem.
Man šķiet, princips abos gadījos vienāds – tikt vaļā no tautai “svešā” elementa. Tikai metodes atšķīrās.

Film "Der Fangschuss" (1976): 1919 kämpft der preußische Offizier Erich von Lhomond im Baltikum gegen die Bolschewiken. Die hübsche Sophie von Reval, in deren Schloss er sich mit seinen Soldaten einquartiert hat, verliebt sich Hals über Kopf in den jungen Mann. Doch Erich weist sie ab. Um ihn zu provozieren, lässt sich Sophie wahllos mit anderen Soldaten ein. Als Erich keine Reaktion zeigt, läuft sie gedemütigt und enttäuscht zu den russischen Widerstandskämpfern über. Ein Vergehen, auf das die Todesstrafe steht. Als Sophie gefasst wird, verlangt sie von Erich, die Hinrichtung selbst vorzunehmen.

“1919. gada kaujā pie Lodes latvieši saķēruši tādu jaunu baronēnu – it kā Bēzes [no Mētagu muižas – red. piez.] radinieks, kāds no baroniem Volfiem. Tur pašlaik atradies somu bruņu vilciens. Somi bijuši briesmīgi nikni uz vācu baroniem. Nopirkuši no latviešiem ar 6 markām. Latviešu puikām vajadzējis, ko pīpēt un pārdevuši šo. Somi baronu uzdūruši uz durkļa un piesprauduši pie koka, kur palicis.”

LFK krājums, 1850 - 7697
P.S.
Varbūt pat vienā klasē mācījušies, taču šis jau "svešs", bet tabaka derīga - atdeva igauņiem nogalināšanai (atmiņās igauņi saputroti ar somiem).

http://garamantas.lv/lv/collection/836/3-zinatniska-ekspedicija-Ogres-aprinki

"Libausche Zeitung" sestdienas numurā nodrukāts raksts, kuru nevaram citādi nosaukt, kā par izaicinājumu Latvijas demokrātijai. Raksts adresēts Latvijas Pagaidu Valdībai un viņu iesnieguši kāda Liepājā nodibināta "Baltijas nacionālā komiteja", kura sastādījusies te pēc Rīgas ieņemšanas, lai runātu visu Baltijas vāciešu vārdā. (..) Pagaidu Valdībai neesot visu iedzīvotāju šķiru uzticības, viņa arī nevarot sekmīgi cīnīties pret komunismu, nevarot izpildīt likumības un kārtības sarga vietu, nevarotnokārtot finanšu lietas utt. Vācieši gan neesot pielaisti Pagaidu Valdībā uz viņu priekšā likto noteikumu pamata, bet viņi tomēr ziedojuši savu mantu un dzīvību dzimtenes aizstāvēšanai. Tik tad būšot nodrošināta veseliga dzimtenes politika un saimnieciska attīstība, ja visi valsts spēki apvienošoties. Uz šo uzskatu pamata minētā Baltijas nacionālā komiteja 21. janvārī iesniegusi Pagaidu Valdībai savas minimālprasības, bet atbildi vēl neesot saņēmuši. Tādēļ viņi savas prasības atkārtojot un prasot Valdības atbildi. Kaut arī zemes likteni izšķiršot miera konference, bet viņu patriotiskais pienākums esot aizrādīt, ka jau tagad zemi glābt varot tikai tāda valdība, kura sastādīta no visām valsts iedzīvotāju grupām. Baltieši vaicā, vai Valdība gribot uz viņu iesniegto minimālprasību pamata iesākt sarunas par koalīcijas valdības dibināšanu.
Vācu prasības ir šādas:
"1. Visu tautību un ticību vienlīdzība likuma priekšā.
2. Personas neaizskaramība par viņu politisko pārliecību. Politiskie noziegumi jāiztiesā kārtējās tiesās.
3. Ticības brīvība.
4. Plaša slimo, invalīdu un bezdarba strādnieku apgādība. Sociāli-progresīvas darba tiesas radīšana.
5. Sīk- un mazgruntniecības veicināšana, dibinot zemes fondu.
6. Fizisko un juridisko personu īpašuma neaizskaramība. Atsavināšana atļauta tikai vispārības interesēs pret pilnu atlīdzību.
7. Biedrošanās, sapulču un preses brīvība.
8. Privāto un legāli-tiesisko korporāciju, biedrību, kredītiestāžu un iekārtojumu neaizskarama pastāvēšana.
9. Tirdzniecības un rūpniecības brīvība. Brīvostu politika Baltijas ostās.
10. Skolu un baznīcas autonomija vāciešiem.
11. Latviešu un vācu valodu vienādas tiesības visās valsts un komunāliestādēs un tiesās.
12. Valsts un komūnu ierēdņi jāpieņem bez tauitību un partiju piederības, skatoties tikai uz viņu darba spējām.
13. Zemessargos jābūt nacionālām vienībām. Zemes aizstāvētājiem jādod iespēja dabūt zemi.
14. Tautas priekšstāvniecība jārada likumīgās vēlēšanās, pie kam visām iedzīvotāju grupām jādod attiecīga priekšstāvniecība."
(..)"

Citēts no: Ko baltieši grib? // Latvijas Sargs. Nr.30., 24.02.1919.

Berlīnē iznākošais vācu laikraksts "Baltische Blätter", kurš vispār izturas pret Latviju ļoti lojāli, ievietojis savā 26. augusta numurā Konradina fon Bistrama garāku vēstuli. (..) iepazīsimies ar viņa vēstuli, galvenos viņas vilcienos.

"Baltiešu attiecības pret savu dzimteni un tā tad arī pret šīs dzimtenes citām tautām taču līdz šim bija gluži aplamas, un tām bija jābūt aplamām, jo mēs, baltieši, gribējām justies sevi vairāk par vāciešiem, nekā par baltiešiem, kas sevišķi parādījās kara laikā, kad mūsu patmīlībai, saprotams, stipri glaimoja tā sajūta, arī piederēt pie tiem vāciem, kuri likās ņemam virsroku pār veselu bruņotu pasauli un atņemama Anglijai viņas kundzību pār pasauli.
Bet tagad, pēc četru gadu cīņas un apžilbinošiem panākumiem, Vācija ir sabrukusi un Vācijā jau sāk meklēt pēc šī sabrukuma cēloņiem un sāk atzīt, ka tomēr daudz kas un ļoti daudz nepareiza bija šai zemē ar visu viņas vispārējo lielo strādīgumu, centību, laicīgo labklājību, ārējo varu un spožumu.
Vai mums, baltiešiem, nederētu arī tam sekot? Vai mums nevajadzētu arī mosties no mūsu "vācu sapņa", kuru mēs trīs gadus ilgi, tik stipri un saldi sapņojām, un sākt atzīt, ka mēs esam baltieši un nevis vācieši, kā prūši, sakši, bavārieši utt., bet baltieši, t.i. kopš gadu simteņiem iedzimti agrāko Krievijas guberņu Kurzemes, Vidzemes un Igaunijas un tagadējo Latvijas un Igaunijas brīvo republiku pilsoņi?
Daudzus manus tautiešus šis mans apgalvojums dziļi sadusmos un ar lielu sašutumu viņi to atraidīs un aizrādīs, ka viņi vāciski jūt un domā, īsi sakot – pilnīgi jūtas par vāciešiem, kas sevišķi kara laikā tik skaidri bijis redzams.
Pret stipru pārliecību nevajag karot, bet to vajag cienīt, un tie mani tautieši, kuri pilnīgi sevi par vāciem sajūt, tiešām tādi arī ir, bet nav baltieši, un viņiem arī vajaga palikt Vācijā, vai arī pēc iespējas drīz izceļot uz Vāciju un palikt par Vācijas pavalstniekiem, jo Vācija ir viņu tēvija, bet ne tagadējā Latvija, ne mūsu baltiskā dzimtene, kurā viņi tomēr taču būs un paliks svešinieki un radīs tikai jaunas rīvēšanās, jaunus konfliktus, jaunas cīņas, naidu un neuzticību bez gala.
Bet tie mani tautieši, kuri jau agrāki vai arī tagad tikai, Vācijā dzīvodami, ir mācījušies saprast un sajust dziļo starpību starp mūsu baltiešu (vienas rindas teksts zudis: nekvalitatīvs skanējums) pārliecināti, ka viņi ir paši sevi maldinājuši un ir it kā atavismam krituši par upuri, jo mūsu senči tiešām ir 700 gadus atpakaļ no Vācijas cēlušies.
Priekš 700 gadiem mūsu senči tiešām bija vācieši, lībekieši, brēmenieši, vestfālieši, meklenburgieši, švābi u.c., bet domāt tāpēc, ka mēs arī tagad esam vācieši, ir maldīšanās, kura ir mūs jau novedusi pie dažām nelaimīgām kļūdām mūsu ārējā un iekšējā politikā un kurai mums arī jāpateicas par to, ka mūsu dzimtenes citu tautu locekļi uz mums sāka skatīties arvien ar lielāku neuzticību un augošu naidu un mūs, baltiešus, tagad gribētu izraidīt no mūsu dzimtenes kā nodevējus un zemes ienaidniekus – un ar pilnu tiesību, ja mēs jūtamies par vāciem, bet ar lielu netaisnību, ja mēs jūtamies par baltiešiem, kuri palīdzēja aizstāvēt savu dzimteni pret lieliniekiem un arī turpmāk grib pierādīt un pierādīs, ka viņi ri savas dzimtenes dēli, ir baltieši, bet nevis vācieši.
Mūs, baltiešus, no vāciešiem šķir gadu simteņiem ilga attīstība un tikpat aplami ir apgalvot, ka mēs, baltieši, tomēr esam vācieši; kā būtu amerikāņus devēt par angļiem, starp kuriem arī ir liela radniecība.
Bet ja mēs, baltieši, saprotam un atzīstam, ka mums sen jau vairs nav tiesības ieskatīt sevi par vāciem, tad mūsu attiecības ar citām tautām mūsu dzimtenē arī drīz vien paliks normālas, jo tad mēs arī atzīsim, ka mums ir daudz vairāk kopīgu interešu un savstarpīgu sakaru ar katru latviešu zemnieku, ar katru latviešu strādnieku, ar katru latviešu inteliģentu, nekā ar vāciešiem."

Baltijas vāciešu jauna orientācija? // Latvijas Sargs., Nr.203., 08.09.1920., 1. lpp.

Svētdien Hincenbergā (mūsd. Inčukalns) uzstellējām un atklājām piemiņas akmeni. Vēl joprojām nespēju tā īsti noticēt, ka tas noticis. Šķita, ka 700 gadu pārņemtie nostopēs, neparakstīs, neatļaus, taču nezin kāpēc attieksme bija pat ļoti labvēlīga (viens pustraks gedroicbrālēns gan bija aizrakstījis sašutuma pilnu vēstuli pat Vējonim, taču tik nesakarīgu, ka neviens neņēma šo par pilnu).