Sātana advokāta piezīmes
pesimisms, skepse un infantilitāte
Inesis Feldmanis. Vācbaltiešu izceļošana no Latvijas (1939-1941). – LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 
23.-Jun-2019 10:35 am
1920. gadā likvidēja bruņniecības organizācijas [atņemot to īpašumus] un atcēla dižciltīgo titulus. Šā paša gada 18. martā Latvijas Tautas padome izdeva likumu par pirmskara parādu reducēšanu Latvijas rubļos, kas tikpat kā dzēsa zemnieku parādus muižniekiem. - 8. lpp.

1920. gada 16. Septembrī Latvijas Satversmes sapulce nobalsoja par agrāro likumu, kas faktiski paredzēja lielo zemes īpašumu atsavināšanu (..) rezultātā vācietība Latvijā zaudēja 2 700 000 ha zemes. – 8. lpp.

Nevar nepieminēt arī K. Ulmaņa manuskriptu un viņa nopratināšanas protokolu (..) No šiem dokumentiem izriet, ka vietējo vāciešu ietekmes jūtamu samazināšanu valsts sabiedriski politiskajā un ekonomiskajā dzīvē Ulmanis uzskatīja par pašu galveno un neatliekamāko uzdevumu, kuru arī centies mērķtiecīgi īstenot. – 16. lpp.

Smags trieciens vācbaltiešiem un citām mazākumtautībām bija 1934. gada 12. jūlija likums par tautas izglītību, kas atcēla 1919. gada 8. decembra likumu par mazākumtautību skolām un noteica ierobežojumus mazākumtautību skolēnu izglītošanās iespējām. Tie varēja mācīties tikai tās tautības skolās, pie kuras piederēja viņu vecāki, vai arī mācīties latviešu skolās [t.i. piemēram, ebreji vairs nevarēja bērnus sūtīt vācus skolā] Latviešū skolās [obligātā kārtā] bija jāmācās arī to jaukto ģimeņu bērniem, kurās viens no vecākiem bija latvietis. (..) Likvidēja Mazākumskolu skolu departamentu un mazākumtautību skolu pārvaldes. – 18. lpp.

1935. gada 5. janvāra likums par valsts valodu noveda pie vācu valodas izslēgšanas no sabiedriskās aprites. (..) 31. janvāra likums ierobežoja vācu juristu skaitu advokātu kolēģijā, bet 25. februāra likums gandrīz pilnīgi izslēdza iespēju vācbaltiešiem iegūt īpašumā gruntsgabalus. (..) 31. decembra likuma par kamerām ietvaros slēdza 14 vācbaltiešu saimnieciskās organizācijas un atņēma to īpašumus (t.sk. Lielās un Mazās ģildes ēkas). – 18. lpp.

1938. gada 14. Februāra likums par presi un biedrībām pakļāva vācbaltiešu biedrības un presi cenzūrai un latviešu administrācijas patvaļai. – 18. lpp.

Daudzi jo daudzi dokumenti liecina, ka vācbaltiešiem “15. maija Latvijā” bija grūi iegūt nekustamos īpašumus, it īpaši Laytvijas laukos. Šā jautājuma izlemšana bija Latvijas tieslietu ministra Hermaņa Apsīša kompetencē. Viņam adresētie vācbaltiešu lūgumi, lai saņemtu atļauju nekustamā īpašuma pirkšanai, nereti tika noraidīti, pat nepaziņojot iemeslus. (..) “Rodas iespaids, ka ne viņu derīgums un materiālās iespējas spēlē lomu, bet gan viņu piederība pie vācu tautības”. – 20. lpp.

Neslēpa, ka nav ieinteresēti, lai vācbaltieši no jauna nostiprinātos Latvijas laukos (..) 1938. Ada 4. aprīlī K. Ulmanis skaidri pateica Tautas apvienības prezidentam E. Mindelam, kāpēc viņš uzskata par nevēlamu parādību vācbaltiešu mēģinājumus iegūt zemi. (..) Tieslietu ministrija praktizē neizsniegt nelatviešiem atļaujas nekustamo īpašumu iegādei. Turklāt Latvijas Politpārvaldes ierēdņiem vajadzēja ļoti uzmanīgi sekot līdzi vācbaltiešu saimnieciskajiem darījumiem. – 21. lpp.

Būtiskākais iemesls, kāpēc K. Ulmaņa valdība īstenoja pret vācbaltiešiem vērstu politiku, bija autoritārā režīma centieni atbilstoši nacionālisma principam panākt valsts un pamattautas pilnīgu identitāti. (..) pieņemtie likumi deva Latvijas varas iestādēm iespēju turpināt mērķtiecīgo vācbaltu elementa izstumšanas politiku (tas tika izstumts no visām sabiedrības dzīves jomām). – 22. lpp.

Vācijas un Latvijas sarunas par vācbaltiešu izvešanu sākās 1939. gada 13. oktobrī. Vācbaltiešus pie sarunām nepielaida, tikai apakškomisiju darbā (tās izveidoja konkrētu priekšlikumu izstrādei par to vai citu jautājumu) nereti pieaicināja arī vācbaltiešu ekspertus. – 40. lpp.

Izceļotājiem atļāva savu kustamo īpašumu pārdot vai ņemt līdzi (nevarēja izvest vērtspapīrus, valūtu, mākslas priekšmetus, ieročus, sugas lopus, automašīnas un motociklus). Nekustamos īpašumus pilsētās pārņēma jaundibinātā Fiduciārās izceļošanas akciju sabiedrības FIAC (Umsiedlungs Treuhand Aktien Gesellschaft, UTAG), laukos – Latvijas valsts iestādes. Lauksaimniecības zeme tika novērtēta 200 Ls/ha, kas bija aptuveni puse no tirgus vērtības. Arī naudas uzkrājumus bankās vajadzēja atdot FIAC (katrs varēja izvest tikai 50 latus skaidrā naudā). Izceļotājiem rīkoties ar savu īpašumu Latvijā tika liegts. – 44.-45. lpp.

No FIAC pārskatiem izriet, ka vācbaltieši likvidēšanai bija atstājuši īpašumus par 209 100 000 latu. To veidoja nekustamo un kustamo īpašūmu vērtība, banku kontos esošie līdzekļi, vērtspapīri u.c. aktīvi. – 55. lpp.

Lauku īpašumu kategorijā ieskaitīja arī mazos rūpniecības uzņēmumus (spirta brūžus, alus darītavas, dzirnavas, kaļķu un ķieģeļu cepļus), kā arī vasarnīcas u.c. objektus, kam ar lauksaimniecību nebija saistības. Latvijas valsts Zemes banka lauku īpašumu kopvērtību novērtēja uz 14 000 000 latu, taču Latvijai vajadzēja samaksāt par tiem tikai 7 000 000 latu. – 56.-57.. lpp.

Pēc FIAC aplēsēm vācbaltieši laukos atstāja 1499 lauku saimniecības (47 530 ha kopplatībā), 365 vasarnīcas, 63 mazos rūpniecības objektus 35 000 000 latu kopvērtībā. – 58. lpp.

Pēc FIAC aplēsēm Latvijas pilsētās vācbaltieši atstāja 3110 nekustamos īpašumus. – 59. lpp.

Izceļotāji bija spiesti nodot skaidrās naudas uzkrājumus – 30 200 000 latu. – 560. lpp.

Lai veicinātu izceļošanu, Tautas apvienība un valsts iestādes plaši izmantoja arī vietējo presi, vispirms jau avīzes Rigasche Rundschau un Rigasche Post. Laikrakstu galvenais uzdevums bija iedzīvināt vācbaltiešos izbraukšanas ideju. 1939. gada novembrī tika pieņemts lēmums laikrakstu Rigasche Rundschau piesūtīt mājās bez maksas tiem vācbaltiešiem, kuri vēl svārstījās – izbraukt vai palikt dzimtenē. – 46. lpp.

Paralēli sarunām ar Vāciju, Latvijas valdība spēra administratīvus soļus vācbaltiešu kultūras autonomijas likvidācijā, uzsākot kultūras un sabiedriski politisko institūtu slēgšanu. Sākot ar 1939. gada 1. novembri slēdza visas skolas ar vācu valodas apmācību, kā arī iecēla likvidatorus 151 vācbaltiešu biedrībai un organizācijai, kurām darbīu vajadzēja pārtraukt 2 nedēļu laikā. 28/ novembrī tika slēgta augstskola – Herdera institūts. Tika slēgti arī vācu valodā iznākušie laikraksti, 13. decembrī iznāca pēdējais Rigasche Rundschau numurs. – 47. lpp.

1939. gada 30. novembrī Latvijas Politpārvaldes priekšnieks J. Fridrihsons izdeva rīkojumu, ka visiem Politpārvaldes rajonu priekšniekiem steidzami jānoskaidro, kuri no viņu rajonā dzīvojošajiem vācbaltiešiem negrib izceļot. Pie tiem jānosūta Politpārvaldes ierēdņus, lai izdibinātu nevēlēšanās iemeslus, informētu, ka atteikšanās izceļot nozīmē savas tautības un kultūras noliegšanu, un palikšanas gadījumā viņus uzskatīšot par Latvijas konjunktūras pilsoņiem, kurus te saista tikai ekonomiskas intereses. – 50. lpp.

Latvijas valdības attieksme pret vācbaltiešu izceļošanu pilnā mērā atspoguļojās presē. Laikrakstos parādījās daudzi raksti, kuros no izteikti nacionālistiskām pozīcijām ar neslē¬tu gandarījumu priecājās, ka Latvija tagad kļūšot vēl nacionālāka. (..) Latvijas avīžu tonis vāciešiem bija izteikti aizvainojošs, kam uzmanību pievērsa arī Vācijā. 1940. gada 4. janvārī Latvijas sūtnis Berlīnē E. Krieviņš ziņoja uz Rīgu, ka Latvijas avīžu raksti tiekot apspriesti attiecīgajās vācu iestādēs, un tur “esot nepatīkami pārsteigti”. Arī pats Krieviņš atzina, ka vairākās Latvijas presē ievietotajās publikācijās “izpaužas vienīgi naids un pat latvju cilvēka pašcieņas trūkums”. (..) No latviešu preses materiāliem radās iespaids, ka visi vācbaltieši ir latviešu un Latvijas ienaidnieki. (..) daži avoti liecina, ka K. Ulmaņa valdība ar šādas preses kampaņas palīdzību, ar šo vēršanos pret vācisko bija iecerējusi panākt jaunu nacionālisma uzplūdu vilni, lai stiprinātu latviešu tautas nacionālo spēku un vienotību. – 52.-53.. lpp.

E. Krēgera vadītajā [nacistiskajā] “Kustībā” iesaistījās tikai aptuveni 1000 biedru, bet lielākais vairums vācbaltiešu saglabāja lojalitāti Latvijas valstij. – 53. lpp.

Visus mantiski tiesiskos uzdevumus, kas radās izceļošanas organizēšanā, vajadzēja kārtot Vācu izceļotāju mantisko vērtību likvidācijas pārvaldei, kas darbojās Tieslietu ministrijas pakļautībā. (..) tai bija pavisam maznozīmīga loma izceļošanas līguma materiālās puses realizēšanā. 90% no likvidācijas pārvaldei paredzētā darba un visus mantiskos darījumus no latviešu puses veica Kredītbankas direktors Andrejs Bērziņš. (..) Latvijas sabiedrībā klīda baumas, ka Bērziņš neesot skops izceļotāju īpašumu vērtību un līdz ar to Vācijai izmaksājamo summu noteikšanā, un vācieši par šādu “pretīmnākšanu” viņam un varbūt vēl kādam augstākam vīram nepaliekot parādā pateicību. – 54.-55. lpp.

Aptuveni 10 900 vācbaltiešu atsacījās pamest dzimteni pat pie masīvā propagandas un varas iestāžu spiediena, un piekrita atstāt dzimteni tikai pēc PSRS okupācijas spēku ienākšanas Latvijā. – 63., 72. lpp.

Viņi faktiski neizceļoja, viņus piespieda evakuēties. – 72. lpp.
Comments 
25.-Jun-2019 03:26 pm
Izvēle bija starp brīvprātīgi piespiedu kārtā uz Vāciju ar daļēju kompensāciju par īpašumiem, vai uz Sibīriju piespiedu kārtā bez kompensācijas.

Kautkā pilnībā ignorē to, ka viņus uz Vāciju aicināja, sauca Vācijas vācieši, tie kas dalīja Eiropu ar krieviem un iedalījās ka Latvija krieviem, bet sarunāja, ka vācieši brauc prom.

Viņiem bija iespēja palikt, ko daļa arī izmantoja, neatdeva fondam īpašumus, bet atnāca sarkanie khmeri, tfu žhīdi, nē taču krievi un izdarīja, ko nu tie sarkanie dara.
25.-Jun-2019 09:32 pm
un ko pats teksta ielicējs domā par šo materiālu? vienpusīgi vai adekvāti aprakstīts?
26.-Jun-2019 09:01 am
Neko īpaši nedomāju, gluži vienkārši meklēju un apkopoju līdz šīm tā kā noklusēto materiālu, lai saprastu, kas un kā ietekmēja situāciju, mainīja to utt. Līdz šim vācbaltiešu jautājums tika konsekventi noklusēts gan nacionālajā, gan padomju historiogrāfijā (daudzos jautājumos te valdīja apbrīnojama vienprātība), tāpēc jāvelk ārā to, kas veidoja otras puses skatījumu. Citādi visu notikušo vienkārši nesaprast.
This page was loaded Dec 8. 2019, 8:00 am GMT.