Kijevas universitātes profesors Knauers, kurš jau 45 gadus bijis amatā, šinīs dienās apcietināts dubultas pavalstniecības dēļ. (Rīgas Avīzes, Nr.1., 1915. gada 1. janvāris, 3. lpp.)

Rīgas 1. dzelzceļa stacija gandrīz paralizēta, vilcieni pārpildīti, jo masveidā uz Iekškrieviju spiesti izbraukt Vācijas un Austroungārijas pavalstnieki. (Rīgas Avīzes, Nr.16., 1915. gada 16. janvāris, 2. lpp.)

“Plakāti ar aizliegumu sarunāties vācu valodā tagad izlikti arī tramvajos.” “Šo sestdien iz Rīgas pagaidu katorgas centrālcietuma izlaida zvērināto advokātu Hermani Švarcu, kurš še pabeidza izciest 1 mēneša cietumu sodu par to, ka nebij noņēmis izkārtni ar vācu uzrakstu.” (Rīgas Avīzes, Nr.21., 1915. gada 21. janvāris (3. februāris), 3. lpp.)

( ... )

"Lai gan nesavaldīgā rastura un ātro dusmu dēļ Kurzemes muižnieki un viņu sievas pašrocīgi sodīja muižas kalpotājus un klaušu ļaudis ar pļaukām un sitieniem, tomēr tāpat viņi izturējās pret saviem bērniem un skatījās uz dzimtļaudīm kā uz savu saimi, personīgi piedaloties viņu godos, kristībās un kāzās. Kas neievēroja šīs patriarhālās tradīcijas, neieturot mēru mājas pārmācībā un nesaprotot, ka muižnieki paši ir ieinteresēti zemnieku labklājībā, tos pārējie kārtas biedri nicināja, saucot par zemnieku "dīrātājiem" (Bauernschinder)."

No: Arveds Švābe. Latvijas vēsture 1800-1914. - Daugava: Upsala, 1962., 145.-146. lpp.

Mācītājs Augusts Hupelis: "Zemes iedzīvotājus dala divās kārtās: vācos un nevācos. Zem pēdējiem saprot dzimtļaudis vai zemniekus. Kas nav zemnieks, to sauc par vācieti, kaut arī tas neprot ne vārda vāciski. Pie šīs vācu kārtas pieder muižnieki, literāti, namnieki, amatnieki, brīvi dzimušie kalpotāji, pat brīvlaistie dzimtcilvēki, tiklīdz viņi sava iepriekšējā apģērba vietā uzvelk vācu drēbes." Nepagāja ij ne 100 gadi, un ar šiem jēdzieniem sāka apzīmēt nevis sociālo, bet etnisko piederību, ko reducējot uz pagātni, rodas pārpratumi un neizpratne.

No: "Topografische Nachrichten von Lief und Estland", 1774.

Iestājās vasara, visapkārt Kurzemē kļuva klusāk. Avīžu nebija, bija jāorientējas uz baumām, un tās bieži līdz mūsu ausīm atnesa negaisa draudus: smagās cīņas un sakāve pie Cēsīm, angļu karakuģu iespējamā ierašanās, nestabilitāte Antantes samudžinātās politiskās situācijas dēļ, Rīgas atstāšana.

Laiku pa laikam aizsargkrāsas cīnītāji atkal apdzīvoja mūsu pilsētiņu (Tukumu), taču pelēcīgais šķita atņēmis spožumu mirdzošajam landesvēra gaiši zilajam.

Atkal Engelharta jātnieki bija apmetušies mūsu dzīvoklī. Viņu vadonis, tēvocis Vilja no Šēnheidas, nolasīja priekšā dažas lappuses no piezīmēm, kuras viņa dēls Eižens bija pierakstījis par līdzšinējiem kara notikumiem un apkopojis grāmatā "Jājiens uz Rīgu". Gabals vēstures: drosme, cerība, pārdrošība un nobeigumā vajadzība atrast sevi svešas varas diktētajā bezcerībā.

Kādā gaišā maija naktī mēs ar māsu sēdējām pie loga un šuvām gaiši zili baltus karodziņus mūsu Engelharta jātniekiem. Katram no trīs vadiem un vezumniekiem, un vienu - štāba raitnieku virsniekiem. Šiem vimpeļiem, piestiprinātiem pie Džūkstes kaujā iegūtajiem krievu metāla cauruļu šķēpiem, bija jāplīvo priekšā kavalērijas nodaļai viņu jājienā uz Rīgu, kam bija jānotiek pēc dienas.

Baltijas landesvēram pašam sava karoga nebija, taču tas izraudzījās par savu krāsu zili balto, aizņemoties to no zili zaļi baltās Kurzemes dzimtenes krāsas, kas bija arī korporācijas "Curonia" krāsa.

Tas notika jau pirms trim mēnešiem. Tagad cilvēki vairs nedomāja ne par uzvarām bagātu uzbrukumu, ne par gavilējošo iekarošanu.

Tanti Mariju Engelhartu, tēvoča Viljas sievu, latviešu lielinieki kopā ar daudziem citiem ķīlniekiem no cietuma bija aizveduši uz Maskavu. Šī ziņa manu tēvoci pie uzvarām vainagotās ieiešanas Rīgā bija ķērusi ļoti smagi. Nesalauzta tomēr bija palikusi bezbailība, kas, par spīti draudiem visapkārt, jūnija sākumā viņam lika iet triecienā sava jātnieku pulka priekšgalā dziļi Vidzemes iekšienē, 150 kilometrus aiz frontes līnijas.

Galvenais landesvēra virspavēlnieks majors Flečers daudzsološo pasākumu bija atzinis par labu. Lai arī trūka droša izlūkošanas dienesta un nebija zināms patiesais tautas noskaņojums visapkārt. Gandrīz nemas nebija saprotams, vai šajos novados dzīvojošie latvieši un igauņi kļūs draugi vai ienaidnieki, tomēr ikviens cerēja viņos atrast ja ne ieroču, tad katrā ziņā domu biedrus.

Tēvocis Vilja Engelharts lasīja mums priekšā par šī dēkainā pasākuma norisi, kas bija piestrāvots tiklab ar bezbailīgu cīņas garu, kā traģiku.

( Engelharta_jātnieki )

Es vispār jūtos piederīgs gan Latvijai, gan visai Baltijai, arī mana vācu izruna tika novērtēta kā baltiska. Vācijas vācbaltiešu aprindās to uzreiz sadzird, un ar to es uzreiz iekaroju vācbaltiešu sirdis. Vecās dāmas gandrīza va krita man ap kaklu: "Sie schprechen so shön Baltisch-Deutsch!" Hamburgas Universitātē pēc mana priekšlasījuma kāds kungs teica: "Referāts bija labs, bet vispatīkamākā bija jūsu izruna." Viņi šo vācbaltiešu akcentu uzskata par aristokrātiskāku.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 296. lpp.

balss telefonā saka: "Jūs runājat baltvāciski! Paņemiet taksi, mēs samaksāsim, brauciet pie mums. Viņš izrādījās tas pats Makenzens, kurš bija centies palīdzēt bēgt Kārļa Ulmaņa brālim, eksprezidenta Gunta Ulmaņa tēvam, kad tas mēģināja kastē slepus izbraukt uz Vāciju. (..) Makenzens bija vadījis nacionālsociālistu organizāciju Rīgā, bet tajā bija tikai valstsvācieši, nevis baltvāci, tos viņi partijā neņēma.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 287. lpp.

Ulmaņa laikā un arī pirms tā attieksme pret vāciešiem, vāc muižniecības un mācītāju lomu senatnē, pagājušos gadsimtos, bija naidīga, pat ļoti naidīga. Cilvēki, kas tolaik mācījās latviešu skolās, man ir stāstījuši: skolā tika mācīts, ka īstā kultūra latviešiem veidojusies uz tautas kultūras pamatiem, bet vācieši nekādu kultūru te nav atnesuši. (..) Protams, bija kunga rija, taču sliktāka par muižkunga riju bija vecsaimnieka rija, jo vecsaimniekam vajadzēja izmaksāt zemi, ko viņš bija iepircis, un viņam nācās smagi ekspluatēt sevi un ekspluatēt kalpu. Tāpēc kalps labāk mēģināja tikt strādāt pie barona, ne pie latviešu vecsaimnieka.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015., 155.-156. lpp.

Pirmajā laikā pēc Ulmaņa apvērsuma Universitātē vēl tika ļauts turpināt lasīt lekcijas arī vācu un krievu valodā, bet vēlāk pārgāja tikai uz latviešu valodu, un tad šis Eiropas gars sāka pamazām aiziet. Par to var pārliecināties, piemēram, salīdzinot Latvijas Universitātes zinātniskos rakstus 1920. gados un 1930. gadu pirmajā pusē, un tad Ulmaņa laikā. (..)
Visupirms man dūrās acīs labi nojaušama ūdensšķirtne starp krieviem un latviešiem. Viņi nebija naidīgi, taču attiecības bija ļoti formālas. Kad pienāca atpūtas brīdis, viņi sasēda atsevišķi. Es gāju gan pie vieniem, gan pie otriem. Krievi lamāja Latviju no panckām ārā. Slēdz krievu skolas, atver latviešu skolas, bērniem jāmācās latviski, galu galā viņi krieviski neprot pat lasīt un arī latviešu valodu īsti neiemācās, jo mājās sarunājas krieviski. Pa četriem gadiem skolā neiemācās ne šo, ne to. Un vēl - krievi ir spiesti savus vietvārdus pārdēvēt latviešu nosaukumos. Piemēram, Jelovka tagad saucas Eglaine!
Tajā laikā gaiss bija jau ļoti smags varēja just, ka drīz sāksies karš. un es šiem Latgales krieviem jautāju: "Jūs te gribat Krieviju?" - Ko?! Kolhozu Krieviju? Ej ratā!" (..) "Ko tad jūs galu galā gribat?" - "Nu, Latviju!" - "Bet Latviju nupat paši nolamājāt!" - "Latvija mums zemi iedeva, tā ir mana zeme. Gribēšu - aršu. Negribēšu - nearšu. Gribēšu - aizsiešu uz pilsētu. Negribēšu - palikšu uz vietas. Es esmu savas zemes saimnieks!" Tajā skanēja liela pašapziņa, lepnums. Un šodien es domāju, ka tas ir liels integrācijas panākums, ja cilvēks vismaz ekonomiski ir par šo zemi. (..)
1939. gadā sākās vācbaltiešu izbraukšana. (..) Viņus aizveda uz Gotenhāfenu - līdz tam šī pilsēta bija saukusies Gdiņa. Tur vācbaltieši izgāja rasu bioloģisko pārbaudi. Izrādījās, ka no simt iespējamiem vāciskuma punktiem Latvijas vāciešiem ir sešdesmit pieci. Tātad trīsdesmit pieci punkti ir citas tautas, proti, latviešu, asiņu piejaukums. (..) Latvijas politiskai policijai deva rīkojumu apmeklēt visus vāciešus, kuri nav reģistrējušies izbraukšanai, un mudināt viņus tomēr to darīt. Tātad viņus terorizēja gan paši vācieši, gan arī no latviešu puses. (..)
Aizbraukšanu veicināja arī Ulmaņa politika attiecībā uz vācbaltu minoritāti. Aptuveni 1935. gadā vāciešiem atņēma ģildes, kas līdz tam bija viņu ziņā. (..) Un ne tikai tās, arī daudz ko citu.Uz vācu firmām tika norīkoti latviešu ierēdņi. (..) kaut kādi Krūmiņi un tamlīdzīgi bija atsūtīti uz viņu firmu, faktiski neko nedarīja, toties saņēma pamatīgu algu. Ierēdņos no vācbaltiešu vidus neņēma. (..) bija tāda sajūta, ka mums žņaudz kaklu: mūs izkonkurē saimnieciski - ar valstiskām metodēm. Arī agrāko iespēju - kļūt par ierēdņiem vai virsniekiem - vairs nebija. Kur likties? Es klausījos un domāju - nu, žīdu stāvoklis. Aptuveni 1938. gadā viens no vācu novadniecības vadītājiem atzina - vai nu Vācijas valstij jānāk šurp, vai mums jādodas uz Vāciju, jo izredžu te uz vietas mums vairs nav. (..)
Pēc 15. decembra, kad vācieši aizbrauca, sākās uzvārdu un vācu firmu nosaukumu latviskošana. Visu vācisko centās iznīdēt. Uzņēmumam pasaulē varēja būt diez cik stabila slava, bet vācisko nosaukumu tas nedrīkstēja paturēt. Latvietim, kurš pārņēma atņemto vācu uzņēmumu, jādod tams savs uzvārds vai jānosauc kā citādi. Kad mācītājs Grass Liepājā vācu draudzē noturēja dievkalpojumu vācu valodā, konsistorijā un valdībā sacēlās liels uztraukums un viņam aizliedza turpmāk to darīt. (..) Šis jautājums nav pētīts, jo padomju laikā tas, protams, nevienu neinteresēja un, šķiet, neinteresē arī tagad.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015. 80., 83.-86. lpp.

Dažus vācbaltu dialekta atšķirību piemērus min Zigfrīds fon Fēgezaks savā tetraloģijā "Baltiešu gredzens": " (..) [vāciešiem] dažbrīd šķita, ka baltieši runā ķīniski, jo daudz ko nespēja saprast. (..) vācu "gibt" (dod) baltiski ir "jibt"; vācu "gelbe Rüben" (burkāni) baltiski ir "Burkanen"; vācu "Cyrenen" (ceriņi) baltiski ir "Flieder"; vācu "Schmandt" (krējums) baltiski ir "Sahne"; vācu "Rechen" (grābeklis) baltiski ir "Harke"; vācu "Pferd" (zirgs) baltiski ir "Färd"; vācu "nain" (nē) baltiski ir "nein"; vācu "Preiselbeeren" (brūklenes) baltiski ir "Strickbeeren"; vācu "Pilze" (sēnes) baltiski ir "Riezchen" utt. Nezināju, ka ne tikai izruna, bet pat daudzu vārdu saknes visai kardināli atšķiras.

UPD:
Atšķīrās, jo fon Fēgezaks apraksta ingvistisko nesaprašanos starp baltiešiem un vāciešiem XX gs. 20. gados.