Pirmajā laikā pēc Ulmaņa apvērsuma Universitātē vēl tika ļauts turpināt lasīt lekcijas arī vācu un krievu valodā, bet vēlāk pārgāja tikai uz latviešu valodu, un tad šis Eiropas gars sāka pamazām aiziet. Par to var pārliecināties, piemēram, salīdzinot Latvijas Universitātes zinātniskos rakstus 1920. gados un 1930. gadu pirmajā pusē, un tad Ulmaņa laikā. (..)
Visupirms man dūrās acīs labi nojaušama ūdensšķirtne starp krieviem un latviešiem. Viņi nebija naidīgi, taču attiecības bija ļoti formālas. Kad pienāca atpūtas brīdis, viņi sasēda atsevišķi. Es gāju gan pie vieniem, gan pie otriem. Krievi lamāja Latviju no panckām ārā. Slēdz krievu skolas, atver latviešu skolas, bērniem jāmācās latviski, galu galā viņi krieviski neprot pat lasīt un arī latviešu valodu īsti neiemācās, jo mājās sarunājas krieviski. Pa četriem gadiem skolā neiemācās ne šo, ne to. Un vēl - krievi ir spiesti savus vietvārdus pārdēvēt latviešu nosaukumos. Piemēram, Jelovka tagad saucas Eglaine!
Tajā laikā gaiss bija jau ļoti smags varēja just, ka drīz sāksies karš. un es šiem Latgales krieviem jautāju: "Jūs te gribat Krieviju?" - Ko?! Kolhozu Krieviju? Ej ratā!" (..) "Ko tad jūs galu galā gribat?" - "Nu, Latviju!" - "Bet Latviju nupat paši nolamājāt!" - "Latvija mums zemi iedeva, tā ir mana zeme. Gribēšu - aršu. Negribēšu - nearšu. Gribēšu - aizsiešu uz pilsētu. Negribēšu - palikšu uz vietas. Es esmu savas zemes saimnieks!" Tajā skanēja liela pašapziņa, lepnums. Un šodien es domāju, ka tas ir liels integrācijas panākums, ja cilvēks vismaz ekonomiski ir par šo zemi. (..)
1939. gadā sākās vācbaltiešu izbraukšana. (..) Viņus aizveda uz Gotenhāfenu - līdz tam šī pilsēta bija saukusies Gdiņa. Tur vācbaltieši izgāja rasu bioloģisko pārbaudi. Izrādījās, ka no simt iespējamiem vāciskuma punktiem Latvijas vāciešiem ir sešdesmit pieci. Tātad trīsdesmit pieci punkti ir citas tautas, proti, latviešu, asiņu piejaukums. (..) Latvijas politiskai policijai deva rīkojumu apmeklēt visus vāciešus, kuri nav reģistrējušies izbraukšanai, un mudināt viņus tomēr to darīt. Tātad viņus terorizēja gan paši vācieši, gan arī no latviešu puses. (..)
Aizbraukšanu veicināja arī Ulmaņa politika attiecībā uz vācbaltu minoritāti. Aptuveni 1935. gadā vāciešiem atņēma ģildes, kas līdz tam bija viņu ziņā. (..) Un ne tikai tās, arī daudz ko citu.Uz vācu firmām tika norīkoti latviešu ierēdņi. (..) kaut kādi Krūmiņi un tamlīdzīgi bija atsūtīti uz viņu firmu, faktiski neko nedarīja, toties saņēma pamatīgu algu. Ierēdņos no vācbaltiešu vidus neņēma. (..) bija tāda sajūta, ka mums žņaudz kaklu: mūs izkonkurē saimnieciski - ar valstiskām metodēm. Arī agrāko iespēju - kļūt par ierēdņiem vai virsniekiem - vairs nebija. Kur likties? Es klausījos un domāju - nu, žīdu stāvoklis. Aptuveni 1938. gadā viens no vācu novadniecības vadītājiem atzina - vai nu Vācijas valstij jānāk šurp, vai mums jādodas uz Vāciju, jo izredžu te uz vietas mums vairs nav. (..)
Pēc 15. decembra, kad vācieši aizbrauca, sākās uzvārdu un vācu firmu nosaukumu latviskošana. Visu vācisko centās iznīdēt. Uzņēmumam pasaulē varēja būt diez cik stabila slava, bet vācisko nosaukumu tas nedrīkstēja paturēt. Latvietim, kurš pārņēma atņemto vācu uzņēmumu, jādod tams savs uzvārds vai jānosauc kā citādi. Kad mācītājs Grass Liepājā vācu draudzē noturēja dievkalpojumu vācu valodā, konsistorijā un valdībā sacēlās liels uztraukums un viņam aizliedza turpmāk to darīt. (..) Šis jautājums nav pētīts, jo padomju laikā tas, protams, nevienu neinteresēja un, šķiet, neinteresē arī tagad.

Via: Dialogā ar vēsturi. Pētera Krupņikova dzīvesstāsts. / Guntas Strautmanes teksts pēc Dagmāras Beitneres audiointervijām. - Zinātne: Rīga, 2015. 80., 83.-86. lpp.