- Izlasīji kādu grāmatu, kā skolotāja lika?
- Jā!
- Kādu?
- “Oza zemes burvis”
- Nu tā īsi atstāsti, par ko grāmata?
- Par to kā raganu medniece kopā ar diviem mutantiem, golemu un kiborgu likvidē pasutītāja politiskos konkurentus, bet beigās pati sagrābj varu visā burvju zemē.
- Tā atstāstīt nedrīkst. Atkal mani uz skolu sauks un mācību pārzine spiegs, lai tevi izņemam no skolas. Skolā jāmācās savas domas pasniegt tā, lai pieaugušajiem patiktu. To sauc par dzīvespratību. Piemēram, šis stāsts ir par mazu un jauku meitenīti, kura kopā ar saviem pasaku draudziņiem glābj pasaku zemi no ļaunām raganām. Atstāstījumā pēc iespējas vairāk lieto deminutīvus, jo tie skolotājām patīk. Saprati?
- Sapratu, sapratu. Mēģināšu tā, taču varu norauties. Tagad drīkstu iet klausīties Merilinu Mensonu?