Prieka vēsts sazvērestības teoriju adeptiem: Eiropas Savienība nolēmusi no 2017. gada 1. oktobra atcelt kvotas par cukura ražošanu! http://www.liepajniekiem.lv/tv-kurzeme/sizeti/dod-zalo-gaismu-cukura-fabriku-atjaunosanai-latvija-193431

Tb no nākamā gada 1. oktobra jebkurš no jums, dārgie lasītāji, var palaist darbībā savu cukurfabriku, ražot tajā īstu Latvijas cukuru no īstām Latvijas cukurbietēm, un visai pasaulei pierādīt, ka produkts sanāks ja ne lētāks, tad cenā tikpat rentabls, kā Dānijā no Brazīlijas cukurniedrēm ražotais. Var izkonkurēt nejaukos ārzemniekus uz skaitli trīs – karogs jums rokā!

Par gaidāmo bezdarbnieku pieaugumu, un iedzīvotāju ienākumu strauju samazināšanos, kad drīzumā masveidā sāks atlaist visus, kas strādā uz pusslodzi, kā arī par citiem cunduriem...

Iekš FB ļautiņi cepas, ka par kasē atrastiem € 3 uzņēmējam piespriež € 300 sodu. Uz valsti nez kāpēc ļaudis apvainojas, kaut VID, PVD u.c. represīvo iestāžu pamatfunkcijas ir visiem veidiem palielināt šī brīža ieņēmumus valsts kasē. Savukārt tālajos 90. gados, kad tieši tāpat ieradās skūtgalvji treniņbiksēs un, izmantojot niecīgāko iemeslu, iekasēja soda procentus, neviens neapvainojās – samierinājās ar neizbēgamo, nočortojās, samaksāja un centās kā nebūt dzīvot tālāk. Tb apmierinātība/neapmierinātība, apvainošanās/neapvainošanās ir ļaužu galvās, nevis ārējos faktoros.

Kā izteicās viens pudeles brālis: kad sunim nav ko darīt, tas laiza sev pautus, aber kad latvietim nav ko darīt, viņš gudri spriedelē par globālo politiku un ekonomiku. Tā nu es ar', sēžot pusmuižas lievenī ar rīta kafijas krūzi un cigu rokā, par to BREXITu aizdomājos (te gan jānorāda, ka ekonomikā un politikā esmu absolūts nejēga, tā kā mani spriedelējumi attiecīgi nekompetenti).

( ... )

1944. gadā Sabiedrotie izplatīja Vācijas okupētajā Eiropas daļā brošūru "Simple Sabotage Field Manual" ar padomiem pretošanās kustības vadībai, kā vislabāk nobremzēt un sabotēt nacistu kara ekonomikas mašinēriju. Akcents bija nevis uz to, kā mūsdienās filmās ataino pretošanos - dzelzceļa sliežu un munīcijas noliktavu spridzināšanu, ceļa rādītāju pārraušanu, komunikāciju līniju saraušanu u.tml., - uz ko retais no opozīcijā režīmam esošajiem cilvēkiem bija spējīgs, bet uz to, ko varēja veikt, nebaidoties no represijām, jebkurš ar okupācijas varu neapmierinātais, t.i. uz darba izpildi. Tikai mazliet pamainot attieksmi pret darāmo, visnotaļ legāli varēja nobremzēt pat vareno Vācijas ekonomiku, vajadzēja tikai (tulkojums ļoti aptuvens - ekskjūz mein frenč):

"Uzstājat, lai viss ritētu tikai saskaņā ar izdotajām instrukcijām. Ignorējat ērtākus darba veikšanas veidus, pretojaties ātriem risinājumiem. Sapulcēs cenšaties runāt daudz un patriotiski. Ja iespējams, iesakiet jebkuru problēmu risināt, dibinot problēmas analizēšanai domātu komisiju, un parūpējieties, lai komitejā būtu pēc iespējas vairāk locekļu, kā minimums pieci. Cenšaties sapulcēs mainīt apspriežamo tēmu, izvirzot apspriešanai citus, ar tēmu nesaistītus jautājumus, lai pēc iespējas novilcinātu lēmumu pieņemšanu. Pieprasat pēc iespējas precīzākus formulējumus protokolos un rezolūcijās, lai tās vajadzētu pārstrādāt vēl un vēl. Ja iespējams, ierosinat atgriezties pie iepriekšējās sapulcēs atrisinātām problēmām, prasot tās pārskatīt. Pastāvīgi aiciniet visus būt uzmanīgiem spriedumos, pirms ko darīt, septiņreiz nomērīt."

"Vadītāji, konstatējiet, kuri no darbiniekiem ir visneefektīvākie darbā, taču vislojālākie, un izvirziet tieši tos. Tas sašķels darba kolektīva vienotību. Uzstājiet uz ideālu darba izpildi. Mazāko kļūmju gadījumā pieprasiet darbu pārtaisīt vēl un vēl. Kad aktuālo darba uzdevumu skaits sasniedzis maksimumu, sasauciet sapulci to apspriešanai un atskaitēm par padarīto. Attaisnojot to ar tiekšanos pēc kārtības un efetivitātes. Cenšaties maksimāli palielināt dažādu administratīvo procedūru instrukciju un pavaddokumentu skaitu, lai ar lietvedības procedūrām, kuras agrāk veica viens cilvēks, nākotnē darbotos vismaz trīs dažādi darbinieki."

"Strādnieki, strādājiet lēni un tikai saskaņā ar vadības rīkojumiem – tos pildat burtiski, nemēģinot nekad rast labāku risinājumu. Burtiska priekšniecības pavēļu izpildīšana ir labākais veids, kā sabotēt. Visā vainojiet sliktus instrumentus un apgādi."
U.tml.

Via: https://www.cia.gov/news-information/featured-story-archive/2012-featured-story-archive/CleanedUOSSSimpleSabotage_sm.pdf

Prieks, ka 2015. gada vasara iekrita akurāt tajās 3 dienās, kad biju bumbulēt laukos.

Neizpratne ir par to ņemtni ap Grieķiju. Man šķiet, ka tā vietā, lai apspriestu kādu tur ņemtni otrā pasauels malā, būtu labāk paši savu IKP vairojuši, nevis dzīvojuši tikai no ES dotācijām. Derētu to Grieķiju izslēgt no ES, lai beidzot visiem miers (un tās runas par eirozōnas sabrukšanu pie šāda scenārija man vairāk izskatās pēc vaimanām par ziloņu bara izmiršanu pēc tam, kad trusītis to pametīs).
Vispār jau nu Eiropa smagi ieberzusies, ļaujot pievienoties visādām Grieķijām, Rumānijām un Latvijām. Man domāt, ka tas kopējais tirgus daudzmaz strādā tikai pie kopējas kultūras un civilizācijas līmeņa, un kā sāka uzņemt visādus tur austrum- un dienvid-, tā attīstība smagi iebremzējās, kaut 1. vietu pasaulē pagaidām saglabā. Tā iet, ja domā XX gs. kategorijās, tb ģeogrāfiskā izplešanās ir primāra. Varēja mierīgi palikt Šengenas(?) robežās, aber bordervalstiņām tāpat nebūtu kur likties kā atvērt savus tirgus, tb izplatīt ietekmi nevis politiski, bet ekonomiski.

Iet 14:00 pa dzimto ielu un redzēt, ka pilnīgi visas kafejnīcas ļaužu pārpilnas (bet uz šīs ielas tās ir vidēji 8-10 kvartālā) ir mazliet mulsinoši. Līdz šim man šķitis, ka ja cilvēks kur strādā algotu darbu, tad viņam neizbēgami tumsā jādodas pie vergtura virpas un tumsā mājās izgulēties un uzkrāt spēkus nākamajai virpošanas dienai. Tb ja dienas laikā vari mierīgi malkot vīnu, tad vai nu esi kapitālists, vai nestrādā. Vai patiešām viņi visi ir bezdarbnieki?

Tāpat vien, mazliet interesējoties par algām, nodokļiem un pensijām (tā kā būtu laiks, vai ne?), uzdūros īpatnam fenomenam LR nodokļu politikas praksē, kurā es saskatu tikai vienu: valsts veicina nodokļu nemaksāšanu, tb "aplokšņu algu" fenomenu. Taisni jābrīnās, ka neviens opozicionārs par to nav pašķendējies (lai gan nav jābrīnās, jo pie mums dalījums pozīcijā/opozīcijā ir pēc nacionālās piederības, nevis valsts attīstības vīzijas).
Vo par provi: darba ņēmējs strādā uzņēmumā, saņem algu. Piemēram, avansu pārskaita uz bankas kontu, pamatalgu izmaksā skaidrā. (Daudzos uzņēmumos visu pārskaita, taču tas tikai pašu grāmatvedības ērtības labadiņ, jo likums neprasa darba apmaksai izmantot citu privātuzņēmēju, tb banku starpniecību.) Darba devēja grāmatvedis viņam atvelk nodokļos 1/3 daļu no nopelnītā, bet vai tie paliek uzņēmuma kasē, vai aiziet valsts kasē, darba ņēmējam nav ne jausmas. To viņš uzzina tikai tad, kad speciāli dodas uz VSAA, uzraksta iesniegumu un saņem izziņu, kāda summa iepriekšējā gadā no viņa nopelnītā atvilkta nodokļos.
Cik no mums ir veikuši šādu operāciju? Lielākā daļa kā "labticīgi" pilsoņi, paļaujas, ka arī darba devējs ievēro likumus.
Bet nu pienāk brīdis, kad, piemēram, darbinieks sarauj attiecības ar darba devēju (vai nu pats, vai tiek atlaists), aiziet uz VSAA, kur sev par lielu izbrīnu uzzina, ka darba devējs visus šos gadus no algas nekādu nodokli valstij nav atskaitījis. Domājat, ka darbinieks var tagad doties uz VID sašutumā vēstīt, ka viņa nodokli cita persona piesavinājusies? Nevar vis. Tb varēt var, taču šādā gadījumā, kad VID uzzina, cik viņš šos gadus ir pelnījis, VID nevis iekasē no otras personas (t.i. bijušā darba devēja) to, ko tā piesavinājusies, bet gan nu pieprasa šim darba ņēmējam tagad pa otram lāgam (jo vienreiz tie jau viņam iekasēti) samaksāt visus tos nodokļus, kas nav tikuši maksāti. Tb valsts iestāžu politika ir tāda, lai ikviens darba ņēmējs, pat ja viņš uzzina, ka nodoklis netiek maksāts, tb bijusi "aplokšņu alga", turētu muti ciet un nesūdzētos, jo pretējā gadījumāpašam būs sāpīgāk.
Kā jums šķiet, tas apzināti tā izdomāts, vai arī norakstāms uz... kā lai to politkorektāk pasaka... ne visai plašu kompetenci?

Kaut kas kaut kur iebalsojis Skalbes "Kaķīša dzirnaviņas" par kaut kāda TOP latvisko grāmatiņu. Cik esmu manījis internetos atsauksmes, diskusijas un kašķus, ir tādi, kam tas nezin kāpēc nepatīk un tādi, kas aplaudē, jo tā esot īsteni latviskās dvēseles skumju paudēja. Un ir tādi, kas no satura nekā nesaprot, tb tver Skalbes pastāstiņu emocionāli, nevis saturiski, piemēram, I. Zandere, kura stāsta intervijā, ka saskatot tajā "tolstojisko nepretošanās ļaunumam" u.tml.

Man jau šķiet, ka šim didaktiskajam stāstiņam jābūt visos TOP sarakstos un jāsaglabā obligātās literatūras statusu līdz pēdējais latvis dvašu velk. Jo pat neapbruņotu aci redzams, ka stasts ir par elementāru ielīšanu kredītos, ieķīlājot visu savu īpašumu, šo kreditu prasta nodzeršana ballējoties un braukājot ar čigānu orķestri pa krogiem un uzdzīvojot ar vieglprātīgām jaunuvēm, bet pēc tam neizpratne un sašutums, ka kredītu jāatdod.

Šo pasaciņu vajadzētu ne tikai pamatskolā, bet arī universitātē ekonomistiem un juristiem mācīt pirmajā kursā kā visuzskatāmāko paraugu bezatbildīgai rīcībai. Bet psihologi varētu apcerēt stāstiņā paustās gaidas, ka apkārtējai sabiedrībai (pašvaldībai/valstij/karalim) ir pienākums atraut skolotājiem no algas pielikuma, samazināt medicīnai veltītās dotācijas u.c. no kopbudžeta apmaksājamus sabiedrības izdevumus, bet gan ņemt naudu no kopbudžeta līdzekļiem, un nomaksāt šī vieglprātīgā vecūkšņa Baltā kaķa parādus, lai tas varētu turpināt tādā pašā garā (un ari viņa pie vīriem izdotās meitas varētu turpināt tēvu tēvu taku mīt).

Tā kā grāmatiņas saturs nenoliedzami saskan ar latvisko mentalitāti: labi redzam, cik tautiešu pēdējā desmitgadē sagrābās hipotekāros kredītus un, tā vietā, lai naudu izmantotu savai uzņēmējdarbībai vai izglītības apmaksai, notērēja, sapērkoties džipus, milzu dzīvokļus, 5x3m plazmas TV un nodzerot atlikušo Ēģiptes kūrortos, bet pēc tam sašutumā pieprasot, lai pārējie apmaksā viņu parādus. Tā kā skalbiskās skumjas pēc nodzertā kredīta un ieķīlātā īpašuma ir tuvas īsteni nacionāli sociālistiskai dvēselei.