No vienas puses, te Latvijā ļaudis nekad nav dzīvojuši tik labi un pārtikuši, kā šobrīd. Tas priecē. No otras puses, es skeptiski raugos nākotnē, jo [nepamatoti?] augstprātīgi šķiet, ka lielākā daļa līdzpilsoņu ir neglābjami tupi...
Mazs piemērs:
Feisbukā lasu teātra režisora Alvja Hermaņa atklāto vēstuli Latvijas valsts prezidentam Levitam, premjerministram Kariņam un aizsardzības ministram Pabrikam: "Kāpēc mūsu valsts vadība joprojām nav veikusi nekādu sabiedrības instruktāžu vai devusi jebkādus norādījumus, - ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā? Atšķirībā no Polijas, Lietuvas un Igaunijas valdībām, mēs joprojām neesam saņēmuši nekādus detalizētus un tehniskus padomus, kā rīkoties pēkšņa Krievijas uzbrukuma situācijā." Komentāros, protams, tauta (baudījusi lielisko veco izglītību) vienojas kopīgā dziesmā un atbalstā.
T.i., dzīvojot savā burbulī, izdomā problēmu un pārmet par tās esamību. Jo painteresēties, tas prasa laiku un smadzenes... Lai gan cienījamajam māksliniekam, pirms izteikties, atliktu vien aiziet līdz tuvākajai Rīgas sabiedriskā transporta pieturai - visnotaļ liela iespēja, ka viņš tur uz soliņa ieraudzītu un varētu paņemt īso instrukciju "ko konkrēti katram no mums darīt X stundas gadījumā".