Esmu iemācījies dzīvē neuztraukties par to, ko nevaru nekādi ietekmēt. Attieksmē uz to koronu esmu izdarījis visu iespējamo: pensiju pārrakstīju mantojumā dēlam, rokas mazgāju, uz saviesīgiem pasākumiem nestaigāju. Uz tālāko raugos fatāli - kā būs, tā būs. Atlikušo atvēlēto laiku veltu nevis dalībai masu histērijas dance macabre, bet gan tam, kas interesē. Jāsaka kā savulaik Preiļu priesterim sprediķī: "Cara laikus puordzeivuojuom, vuocu i krīvu laikus puordzeivuojuom, i tū ļutaru vaļdeišonu Reigā ari puordzeivuosim!". 😎

Arī cilvēces liktenis ne pārāk uztrauc - kaite nav diez ko lipīga, taču neārstējama (tāpēc mediķu satraukums), - tā kā tur pārdesmit tūkstoši uz esošajiem 8 miljardiem ir piliens jūrjā. Ik dienu autoavārijās un no krītošiem kokosriekstiem mirst krietni lielāks skaits ļaužu.

Bet tas, ka kopējā uztraukumā daudzviet tiek apstādinātas veselas rūpniecības nozares un ļaužu pārvietošanās, lūk tas gan dara tramīgu. Protams, laba iecere (ja uz mēnesi vienkārši 100% visu nostopētu, nogaidītu karantīnas laiku un atsāktu darbu, tas manuprāt būtu prātīgāk, nekā vieni aptur darbu, citi turpina). Taču rezultātā, aizdomas, tas smagi ķers tirdzniecības loģistiku... Tb var izrādīties, ka tie, kas intuitīvā panikā vairumā iepirkuši makaronus, būs ieguvēji. No otras puses ir cerība, ka globālās tirdzniecības mašinērija ir pārāk inerta, un gluži bez maizes riecientiņa nepaliksim.