Pie Latvijas Republikas dibināšanas interesantu tēlu netrūka, it īpaši tāds Spricis Paegle (Tautas padomē Latvijas neatkarības apvienības priekšnieks, tika izraudzīts par Latvijas Pagaidu valdības pirmā Ministru kabineta tirdzniecības un rūpniecības ministru) - vienlaikus gan kvēls nacionālists, gan agrārsociālists, kas tajos laikos (un arī mūsdienās) latviešu sabiedrībā bija visnotaļ normāli.

1919. gada janvāra sākumā viņš ieradās Stokholmā meklēt kādu nebūt palīdzību (praktiski visa Pagaidu valdība, uzbrūkot latviešu sarkanajiem strēlniekiem, devās uz Eiropu, Liepājā atstājot vien Valteru un vēl divus ministrus), un konstatēja, ka privātpersonu grupa ir izveidojusi brīvprātīgo vervēšanas punktu Latvijas bruņotajiem spēkiem (zemessardzei jeb landesvēram). Ar finansēm Pagaidu valdība palīdzēt praktiski nevarēja, toties Paegle akceptēja biroja darbību, piešķirot tam oficiālu statusu.
Šajā pat laikā tur ieradās Vidzemes bruņniecības pārstāvis Berlīnē, bijušais landmaršals barons Karls fon Štriks (Heinrich Eduard Karl von Stryk, 1873-1938) un piedāvāja palīdzību Pagaidu valdības finanšu problēmu risināšanā. Proti, Vidzemes muižnieki gatavi ieķīlāt savas muižas, lai par iegūto naudu uzturētu biroju, iegādātos brīvprātīgajiem bruņojumu, finansētu to transportu uz Latviju. Izrādījās, ka vācbaltieši jau esot birojam palīdzējuši ar naudas līdzekļiem (fon Štriks ar domubiedriem bija kategoriski pret vācu brīvprātīgajiem no Vācijas - vācbaltu muižniecībai nebija ne mazākās vēlmes nonākt atkarībā no Berlīnes).

Tas izraisīja Spricī Paeglē kvēlu sašutumu. Viņš paziņoja (šo paziņojumu publicējot arī laikrakstos), ka muižu īpašnieki neesot tiesīgi savus īpašumus ieķīlāt, jo šādas tiesības esot tikai Latvijas Pagaidu valdībai, kuras vienīgais pārstāvis te esot viņš - komunisti esot muižas nacionalizējuši, un tikko kā Stučkas sarkanie tikšot patriekti, tā muižas pāriešot Latvijas valsts īpašumā. Tad Paegle pieprasīja birojam sniegt darbības finanšu pārskatu, ko saņēma. Atkal sākās skandāls, jo finanšu pārskatā bija skrupulozi uzrādīts, kur un kā iztērēta tā nauda, kas saņemta no Pagaidu valdības, taču ne vārda par to, kā tērēti privātpersonu ziedojumi - tā neesot valsts nauda, tātad valstij gar tās tērēšanu nav daļas. Šādu acīs lēkšanu Paegle nespēja pieciest, un birojs tika aizklapēts ciet. Brīvprātīgo vervēšana Skandināvijā apstājās.

Un tas viss brīdī, kad jaunās valsts pastāvēšana karājās mata galā, Pagaidu valdības kontrolē bija vien Liepājas apriņķis, bet latviešu vīriešos neredzēja ne mazāko entuziasmu pieteikties, lai ar ieročiem rokās to nosargātu. Toties tika ieviesta subordinācija un pārvaldes kārtība kā pieklājas.
- - - -
Sausa informācija: LVVA 5479. f., 1. apr., 55. l., 139.-140. lpp.