Ceturto mēnesi dzīvoju bērnības vietās, Āgenskalnā. Akurāt 30m bites lidojumā no Bišu ielas namiņa, kur tālajos 1880. gados apmetās mani senči, ienākuši pilsētā no Kandavas novada Kalnmuižas. No dzīves pilsētā šejienes vide visai krasi atšķiras ar to, ka nekur pie namu sienām nav miskastes (visā Nometņu ielas garumā no Slokas ielas līdz tirgum būs labi ja kādas 3). Otrais punkts: mīlīgie koka namiņi ir jauki un uomulīgi tikai no ārpuses... Principā tos vai nu jājauc nost, vai visus jārenovē un jāsiltina, jo dzīvot tajos nav iespējams, tikai izdzīvot. Tā perspektīvā raugoties izskatās, ka pēc gadiem Āgenskalns būs tāds pats "mirušais kvartāls" kā Ķīpsala, kuru savulaik padarīja par centram vistuvāko guļamrajonu. Divas maximas viena otrai blakus nozīmē mazbodīšu neizbēgamu bankrotu. Nekādu citādu vērojumu nav.