Dzīvei "zaļā" priekšpilsētā, prom no centra, nenoliedzams pluss ir saskarsmes kvalitātes un kvantitātes pieaugums. Ja centrā dzīvojot nācās jau iepriekš plānot, izsūtīt ielūgumus, organizēt auklīti u.tml. brīžos, kad uznāca vēlme sastapt kādus tīkamus pudeles brāļus, tad tagad visi kreņķi izpaliek - šie paši, iepriekš aš nepiesakoties un bez uzaicinājuma, aizvien biežāk ieripo mietpilsonisma citadelē, lai sēžot zālienā pavēnī, iemalkotu vēsu dzērienu ar ledu un rimti papļāpātu. Pie tam pat ēst neprasa zināmu klimatisku apstākļu dēļ (labi, ka
vikings jūrā - tas ir ar mieru ēst visu, visur un jebkurā laikā). Sameistaroju plauktu nišā virs durvīm (re kāds es saimniecisks!), iedzeru bairīti un dodos pagalmā ēnā lasīt RL un ar vienu aci vaktēt mazo ringlēnu, lai šis nenoposta kaimiņu māju vai ko tamlīdzīgu. Idille. Labprāt vēlētos, lai augu gadu ir tā, taču ar prātu saprotu - vēl pāris nedēļas un atkal te būs mūžīgā migla, mūžīgie +/-3C un mūžīgais slapjdraņķis, kur UV stari sastopami tikai solāriju kabīnēs.