… Reiz naktī muižā iebruka laupītāju banda. Kalpus nogalināja, saimniecības ēkas liesmās, bet saimniekus sasēja un sāka pirms nāves spīdzināt – lai parāda, kur mantu noslēpuši.

Te piepeši, cauri liesmojošajiem vārtiem pagalmā iejoņoja klusējošu jātnieku virtene. Visi melnos zirgos, melnās drēbēs, melniem apmetņiem plīvojot, krīta baltām sejām un melniem milzu zobiniem rokās. Laupītājus sakapāja vienā mirklī, neviens no ļaundariem neizglābās.

Atbrīvotais saimnieks slīga ceļos, simtu reižu pateicās un vaicāja: "Ak sakiet jel, kam lai mūžam esmu pateicīgs par dzīvības glābšanu?" - Pēc mulsa klusuma melno jātnieku vadonis aizkapa balsī atbildēja: "Mēs esam tie rutki, kurus tu visu mūžu esi ēdis. Tu tik kaismi ticēji, ka rutki tev nodrošinās ideālu veselību un ilgu mūžu - mums nebija kur likties, - nācās atbilst tavām iedomām".