ϟ⧂LIS LĪ►Z A☥ARA⚒E⚕

Sapnī mācījos levitēt ar sakrustotām kājām un studēju magnētismu

nu, vai tad tu nezini, cik forši ir kaut vai aiziet uz mežu un attēlot pūci, jo tas ir krutākais, ko tajā brīdī var darīt
es protu attēlot nedaudzus putnus, bet visvairāk man patīk piekūns, jo 18 gados man bija varena tikšanās ar milzu piekūnu pie meža ceļa dzimtajā ciemā. tāpēc arī te, cibā, bildē ir piekūns, un vēl tas ir spēcīgs mitoloģisks simbols. kur gan palikuši visi piekūni un vanadziņi, ja agrāk to bija tik daudz, bet tagad jau daudzus gadus tikai no liela attāluma? viņi parasti ir aktīvi, kad gaiss ir tāds statiski uzlādēts, es pat nezinu, kā paskaidrot, bet ir tāds fenomens, vēl smaržo pēc lietus, un tu, cilvēks, svīsti kā dzīvnieks, un gribas skatīties okulto kino un dzert kādu obskūru dzērienu, bet nepiedzerties

godīgi sakot, es brīžiem tiešām nesaprotu to fīču, kad nevar vienkārši pieņemt to faktu, ka esmu 12 gadus jaunāka un nenāku no lupatlašu/jaunbagātnieku ģimenes. nu, nav visu laiku jādomā par kapiem un nav mani piespiedu kārtā jātaisa par studentu vai randomu olšūnas donori. es domāju, jebkurš sevi cienošs cilvēks ar nākotni padomā pie tādiem nosacījumiem vienkārši sāktu izlikties par beigtu. nu, nav mana ģimene tādā līmenī, lai apspriestu pelavmaizi, ēdot pliku gurķi, un svinētu svētkus ar gariem zobiem. okei, pagaidām es varu izlikties, ka man neinteresē justies kā savās mājās un tā, bet arī tam ir savas sekas personīgā līmenī. pasaules galu es gaidīju 22 vai 23 gados, kad pēc 3 gadiem dzīves ar čali, kurš pat necentās pārvarēt sevi, lai meklētu darbu, attapos kaut kādā UK darba aģentūrā otrā pasaules malā ar dažām mantām un sapņiem par kaut ko daudzmaz jēdzīgu, kas bija neiespējami, jo vajadzēja Latvijā meklēt darbu, bet tajā depresuhā es vnk jutos kā mēsls un izgāzos visās intervijās. iepriekš man bija studentu kredīts, kur mēnesī dabūju 120 latus no bankas iztikai, bet tam donžuāna kungam 3 gadus neienāca prātā, ka šitais būs jāatmaksā un ka varbūt nevajag smieties par manām interesēm un padarīt mani par sociopāti. negribu atkal pieļaut šito kļūdu vai dzīvot ar kaut kādiem vecākiem, kuri slepus mani saukā par "bosiku" vai "boļševiku" vai vēl sazin ko. cilvēki ir diezgan bieži par mani ņirgājušies, galvenokārt, tāpēc, ka man interesē māksla un filozofija un tāpēc, ka ģērbjos interesanti un negribu runāt par to, kas man, viņuprāt, ir jādara, lai sasniegtu savas dzīves kalngalu. tiklīdz kā šitam pārkāpju, viss atkal iet no rokas, un nav nekādi gaļimie smaiļiki pat jālieto vai kiborgs jātēlo - tā ir tā burvība, nu, tā burvība, kad vari atļauties būt par sevi un visu darīt ar mīlestību.

AVG Safe Search Window: Describe your issue
Me: Too old for pornography. Cant'stand the sight of it. Yet still want to feel sexy in the morn.

Vakar man atkal neviens nedeva romantiku, tāpēc nepasūtīju picas un nopirku sev somu ar t-rex un jaku ar pentagrammām. Ja neviens par tevi nerūpējas, apdāvini pats sevi! Ziemassvētkos man atsūtīja krājkasi ar 4 eiro. Tā kā mani mēdz uzskatīt par merkantilu kuci, apvainošanās brīdī krājkasi sasitu un naudu noliku uz galda. Es gan neesmu merkantila kuce, vienkārši man ģimenē ir tādas citādas parašas, un svētki ir nopietna lieta, jo ikdienā visiem jāstaigā ar pelēkiem ģīmjiem, jo tā ir latvijā pieņemts.

Reāli besī, ka boifrends neko nedāvina. Divos ziemassvētkos (pirms pēdējiem) dabūju matu mazgāšanas komplektu. Man pat nav, uz ko paskatīties, lai atcerētos, cik viņš labs. Picu toties nopirka, Strohu, 80 grādi. Pagājušonedēļ, jo saņēma naudu. Būtu man vismaz apakšbikses nopircis, tās taču ir lētas.
Ja kas, es viņam reiz uzdāvināju semi-profesionālās austiņas dīdžejiem. Tā kā man tās izmaksāja 100 euro, bet viņam - 50, es tās tagad lietoju katru dienu. Apsveru iespēju nopirkt tās no viņa pavisam, jo tad būšu laimīgāka.
Cilvēki, kas neko nedāvina, ir ēzeļi. Novēlu viņiem sūras bikses, kuras kož, un vienmēr skābas brokastu olas ar majonēzi, neatkarīgi, vai tā garšo.

Man vēl joprojām ir special edition oversized flaneļa krekls, tas pats, kuru jaunībā nēsāja māte. Parasti velku tīniskos periodos laukos vai piepilsētā. Vēl var vilkt ziemā zem džempera vai jakas. Tas ir diezgan sexy krekls, jo ir tāds papluinīts un bez pogām. Kad man tas krekls bija topā, 13 gados uzgleznoju Kurtu Kobeinu, turklāt gana atpazīstamā formā, un neizskatās pēc gaļimā fanu pikčera. Vajadzēja zīmēt ar sirdi, jo citādi sejas nepadodas.

Negribu nekur iet. Gribu gulēt gultā un dusmoties par to, ka segai nav uzlikts pārvalks un naktī mūzika liekas skaļāka nekā tad, kad tu to atstāji ieslēgtu.

bērnībā man patika iztēloties, ka man nestrādā kāda ekstremitāte vai muskuļu grupa, vai maņa un jāpārvar visādi šķēršļi, nu, tur jāiet pa dzīvokli, jāēd pusdienas, jāaizsniedz kaut kas. diezgan noderīgi, jo, arī kad salauzu plecu, iemācījos darbināt muguras muskulatūru pilnvērtīgi. pēc tam ar velo braukt bija daudz vieglāk.
savulaik skatījos filmu par zēnu bez acīm, kurš pārvietojas ar eholokāciju, un vispār šī tehnika strādā, bet tas jādara intuitīvi, neanalizējot un nepārspīlējot.
manuprāt, cilvēki reizēm nesaprot fišku, kad intuitīvi izmantoju enerģijas konservācijas metodes, tad sāku izlikties un nesanāk. nē, viss, jāatsāk, man tomēr tīri labi sanāk.

agrāk darīju arī tā, ka katru rītu pildīju vismaz 70 vēderpreses vingrinājumu, ja nokavēju, tad nākamajā dienā par sodu bija 100
norūda gribasspēku, un dažos mēnešos var dabūt tādu presi, ka nav pēc tam vairs speciāli jātrenē, ja negrasies piedalīties tajās sacensībās, kur ieziež ar eļļu un dzen pliku uz skatuves

ir tāds lielisks jogu vingrinājums - apgulties uz muguras un karināt galvu uz leju vai iekārtoties līdzīgā pozā uz jebkuras citas mēbeles nekā gulta. pamazām pārņem labsajūta un normalizējas spiediens. pēc tam ir nepieturoties jāpielec kājās visakrobātiskākajā veidā, kāds ienāk prātā. no rītiem ir jāsakusto rokas zem galvas, guļot uz muguras, un spēji, kā ievelkot elpu, jāpielec kājās. pēc tam jādzer puslitrs kafijas vai tējas un jāuzņem dienas informācijas deva rafinētā formātā. šis daudzums būs pietiekams aptuveni līdz agrai pēcpusdienai, atkarībā no pamošanās laika. ja ceļas 8 no rīta un nav pietiekami daudz gulēts, vajag darboties meditatīvā režīmā - nesatraukties un vienlaicīgi nepazaudēt interesi. simboliskām darbībām ir liela nozīme - tās noskaņo par tēmu. gulēt ejot, var palikt zem spilvena grāmatu pēc noskaņojuma un iztēloties, ka sapņo par to. ja vajag koncentrēties, uz galda jānoliek tematiski atbilstošs objekts - tas darbosies kā atgādinājums.

Es to Mākslas Mecenātu zinu pēc sejas. Protams, ka tas reāli nav viņš. Nez, kas ir kādam jānodara?

Godīgi sakot, es neapbižotu pārtijbomzi.
Droši vien, kādam nepatika viņa uzskati. Daudzi tāpat iet uz ballītēm, lai izēstos. Es nē, bet, ja mani moka apetīte, tad jāēd, turklāt publiskās vietās enerģija tērējas ātrāk, jo visi kaut ko ņemas, streso, ārdās, skatās virsū un domā savu garo prikolu. Būtībā izrādās.

Man liekas, kāds atkal ir kritis par upuri feiko profilu meistariem. Man arī bija divu vidusskolas skolotāju profili, bet draugiem.lv un pirms ļoti daudziem gadiem. Vēl mēs ar biedriem atvērām paralēlās klases profilu, kur bildē visi bija ar airiem. Klases emo draudēja nogalināt vainīgo.
Tagad man ir modeles profils, caur kuru sakonektēju savu dārgo, kad bijām konfliktā. Vēl man ir viena feikā ciba un dažas citas fīčas. Būtībā es redzu visu arī, ja mani nobano.

touche-ing the sand here, scouting horizon, bleeding parts and human hearts

Maniem vecākiem laikam ir kāds tumšs noslēpums, jo ģimenes mājai atkal un atkal ir extra trepju telpa, kuras tumšie noslēpumi tiek uzticēti manam brālim. Tādi jaunumi sapņu pasaulē, sorry, Nārnijā

Domāju par No Art un nevaru saprast - Boriss Lurjē sēroja vai apdziedāja holokaustu? No mana skatījuma viņš ieaicināja holokaustu savā dzīvē. Tad tur tās salauztās tenisa raketes, publiska pašnāvība mēslu kaudzē... Ko no tā visa secināt? Es cenšos saprast, jo domāju par to kā kursu ideju vēsturē vai tuvā inspekcijā

Vakar biju uz četrām izstādēm, no kurām divas bija vienā galerijā - Zīles Ziemeles un Ievas Maurītes. Vēl bija Biruta Delle galerijā "Daugava" un No Art Rīgas biržā.
Likumsakarīgi, pirms tam bijām uz kino par van Gogu. Vilems Defo varētu būt nekad nenošautais Vincents van Gogs. Man nekad nebija licies, ka van Gogs varētu būt tik viegli ietekmējams. Vēl, cik sapratu, viņam bija problēmas ar redzi, jo, kad viņu izlaida no slimnīcas, kadrējums bija visai miglains. Varbūt sen nebija redzējis Sauli.
Vēl nekad nebiju apmeklējusi iestādi "Tallinas pagalms". Divas stundas norukājām pirmo pleisi - Tekken 3, Soul Sword. Improvizācijas teātris bija patīkams pārsteigums. Tad laidu mājās gatavot supermenu vakariņas, mmm

Vēl biju uz improvizācijas teātri. Uz skatuves bija bars cilvēku, kuri atspoguļoja kopējo vaibu zālē. Kvantu zinātne, ka es jums saku!

Vakar mani uzaicināja draudzēties feikais sikbojs. Kā apstiprināju, šis sarakstīja par mani vienu palagu pēc otra. Man jau likās, ka tajā fotkā kaut kas nav kārtībā ar grimasi!