SOLIS LĪDZ ATARAKSEI

Kokneses muižas parkā ir kapi gan vāciešiem, gan komunistiem, bet pēdējos es atradu tikai šodien, kad braucu pa taku, kura nekur neved, jo mēs ar Matrix III tagad esam viens un auļojam, kur vien iešaujas prātā. Likteņdārzā būvē vai nu kolizeju, vai cietoksni nākamajam Latvijas Republikas prezidentam, jo apkārt ir ļoti plats grāvis un vidū ir peļķe (bet tur jābūt skatuvei, tādēļ sliecos par labu aristokrātu vannām rezidences centrā). tur es nometu saulesbrilles un pārbraucu pāri ar velosipēdu, taču, kā par zīmi no Kosmosa, nesaplīsa, bet derēja daudz labāk. jauneklis Daugavas vidū darbināja mūzikas instrumentu, kas izklausījās pēc milzīgām plēšām, lai pievilinātu samus. tad Ūsainais arī lēca.

mirdzums atbrauca un teica, ka ir nonākusi Paradīzē. nekad nebiju iedomājusies, ka Glābiņš=Paradīze, jo līdzīgi episkās vietās es vai mana ģimene esam dzīvojuši vienmēr, tādēļ atgriešanās ir svēts pienākums, ilgstoša nošķirtība sagādā diskomfortu, et cetera. mirdzuma laukiem, starp citu, arī nav ne vainas, un nevaru atcerēties reizi, kad latgaļu viesmīlīgais šarms (ne tikai šņabis brokastīs) mani nebūtu savaldzinājis. viesu uzņemšanā gan man vēl nāksies praktizēties daudz, jo 2 gadus dzīvoju komunālajā mājā ārzemēs, pagrabstāva istabā, kur, lai nokļūtu līdz durvīm, jāveic dažādu grūtības pakāpju akrobātiski triki, pārvietojoties pāri mēbelēm un apaviem, bet 3 gadus dzīvoju, nu, jūs jau ziniet, ar ko.

tas gan nenozīmē, ka ap 9. augustu es jūs negaidu Koknesē.
khosmosa 25. ceļojums ap Sauli jau gandrīz noslēdzies. WOW, priekā!

man slinkums meklēt simbolus, lai paskaidrotu, cik ļoti mēs ar Kosmosu šobrīd esam pāris.

bet ja mēs par to supermēnesi, tad diena iesākās ar cīņu pret zemes elementāļiem un beidzās ar 2 pudelēm lēta alus, kas saviļņoja visus pasaules okeānus tik spēcīgi, ka bez 5 minūtēm uz galvas pa trepēm. nopietni, nejokoju, kaut kas tāāāds ar khosmosu nebija atgadījies kopš peinkilleru perioda apvienotajā karalistē, un tas ziemelis, kas jau otro dienu, nu, asinis stindzinošs. uz pamošanos gaidu vismaz nelielu awareness, nē, hyperawareness, jo liepuziedos un uz Rīgu, bet pēc tam Pērses mālainajā piekrastē par naktssardzi forever.

Salasīju spaini jāņogu, apdedzināju plecus, nodedzināju vienu blenderi, jo ģimenes locekļi teica, ka viss būs forši, sablenderē ogas, vīna korķis izrādījās par lielu, ogu putras spainis atlaižas pagrabā līdz rītdienai, vajag arī lielāku piltuvi, braukšu uz pilsētu un maksāšu 28,5 EUR par jaunu pasi, vakarā, lūdzu, man kāsi.
ak jā, vārdadienā gribu pudeli šņabja un braucienu ar laivu, kur man nav jāairē pašai. ;)

ja es būtu sieviete melodrāmā un man būtu jāsaka "paņem mani visu!", tad es nevarētu to sacīt vienai no divām manām sejām, jo tām ir jābūt visām ∞ sejām vienlaicīgi.

To do a miracle is great, but not great enough. To do a miracle is still to be in the world of the ego. A real greatness is so ordinary that it claims nothing; it is so ordinary that it never tries to prove anything.

btw, Satya SUPER HIT
Helps reduce the negative and increase the positive aspects of all zodiac signs
(bet kam tad citam vīraku vispār kūpināt)

aiz loga nedzirdēti putni, un tumbās līst lietus, bet es skatos pleilistē un domāju, ka ieilgusi simfonija. sauksim to par egošoku, bet rīt pēc anastētiķiem - par amnēziju.

Kosmoss ir savilcies mākonis, un lietus līs tieši tajā pusē, kurā jau gadiem nīkuļo kultūraugi. visi būs akās sasmēlušies un pavisam tīri un apaļiem vēderiem čučēs zem augošā buku mēness.

domājot par bloga pārpublicēšanu, nāk prātā tikai dzestrs rīts uz mirušiem ziediem. haha, paldies, anonīmais lasītāj!



neesmu gājusi uz darbu jau divas nedēļas, drīz būs jūlijs jau ir jūlijs, rīt būs makšķernieki un pamatskolēni, man nudien nekur nav jāsteidzas, varbūt tikai pie zobārsta.

apziņas noriets pienāk tad, kad dabisko, pirmatnējo komfortu ir pilnībā nomainījis māxlīgais, jo pārlieku liela pieķeršanās māxlīgajam ir neremdināmas alkas pēc aizvien jauniem polsterējuma slāņiem līdz pat pilnīgai izolācijai no pirmatnējās realitātes. gribas vietā darbojas nebeidzami stiepjamā morāle, kuru var pielāgot jebkuru egoistisku mērķu sasniegšanai. tu vari pat iegādāties jau gatavas norādes dzīvei kolektīvā, vari iegādāties pilnu komplektu ar atbilstošu kompanjonu, izveidot uzņēmumu, kuru atstāt bērniem mantojumā, lai kapiņos gulētu absolūtā komfortā ozolkoka zārkā ar apzeltītu zvaniņu.

šobrīd man skauž, ka jums varbūt ir silti un caurām naktīm nekož odi, varbūt arī noteiktība pašidentifikācijā, jo, nu, sorz, es neko īsti nemaz nefiltrēju, bet šeit ir pieņemts filtrēt. apmeklēju Pērkona koncertu Skrīveros un mēģināju kliedēt mākoņus mirušā komunikācijā, kura notika ap to laiku, kad biju pavisam jauna un dusmīga, bet nāksies pagaidīt vēl 7 gadus, kamēr svešais ego sašķeļas or so. vienmēr kritizēju pēc būtības nevis pēc emocionālās piesaistes, tādēļ mani izbano. vakar nokrāsoju melno zaldātu jaku atkal melnu, griezās gotiski daiļi. nespēju saprast morāli, saprotu tikai gribu. angliju šodien vairs neatceros, jo griba ir metatagadnē. Sacīts!

šodien apmeklēju ārstniecības augu semināru Aizkrauklē. īpašā viese bija apaļīga, egoistiska sieviete, kura sarunu iesāka ar atskaiti par frustrācijām un jauniešiem: atbrauca 3 no Rīgas, viena nosēžas un pīpē, cita lasa avīzi, bet pavadonis vispār nodarbojas ar sazin ko, kinorežisors, zinies, nekas nav padarīts, ekskursanti iztaujā, vāks. deva notestēt ziedes, sīrupus un uzlējumus, daudz laika patērēja off-topikam, bet khosmos jau kuro stundu vairs nevar mierīgi nosēdēt, jo iepriekš noskaņojās pastaigai pļavā. tā arī uzrakstīju aptaujas lapā - vajag vairāk praktisko nodarbību, gribu fotogrāfēt bites. noteikti palasīšu par vērmelēm un dabisko aspirīnu.

iedomājies, ka tu pats esi pagriezies līdz ar Sauli, viss tāds transcendents, Kosmoss tev sūta pretī visādus negaidītus ceļiniekus, bet tad tu ierodies mājās, un 10-gadīgais brālis pilna prāta aptumsuma stāvoklī ir sabakstījis iebūvēto vebkameru un piramīdtumbas ar skrūvgriezni (biju prom pārāk ilgi, feisbukā drīkst tikai, kad esmu klāt). kā man tagad būt? kā nesapūt?

gribēju sacīt kaut ko existenciāli svarīgu, bet man sirdī ir jūlijs un gluži vienkārši gribas skapi, jo es noslēpu, bet neatrodu. ej nu sazin, kāpēc noslēpu kastaņus mitrā skapī vai vecas angļu živenes pie kancelejas precēm. to iepriekšējo slēpņa mistēriju atrisināju daļēji, bet pāris dienas par vēlu, turklāt mīkla tika izdomāta vēl pavisam nesen. khosmos, kam tev vajag tik apjomīgu depozītu?
rītu mēģināšu atcerēties iegādāties pastkartes, viena tiks Monētu Džonam. boss paskatījās adresi un teica, ka bagāts, english people never forget. own car, own house, varbūt tikšu pie iPad Air ietilpīga rakstāmgalda.

bet vispār, braucot šurp mantu pārvadātāju busiņā, sapnī tiku vesta caur ziedošu dārzu un viduslaiku kapsētām ar sniegbaltiem akmeņiem, galastacija bija Nākotne (tur ražo desas). žēl, ka tad, kad iedomājos, ka jāsameklē fotokamera, tika mainīts ātrums un es pamodos.

viens, divi, trīs, un dzirnakmens griežas kā vilciņš, krāsas saiet ķīselī, fukitol, I'm building a treehouse. gan jau tomēr nē, iedomājies naglas pats savā miesā, bet kaut kur ievākties vajadzētu, un visu dienu dalīt istabu ar brāli ir nogurdinoši (ja ne mokoši). naktis gulēt zemeņu dobē arī nesanāks, jo, kā ziņo vecmāmiņa, Koknesē dzīvo odzes un ar vienu kodumu uz visu dzīvi man ir gana, paldies. diez cik garu kabeli vajadzētu, lai ievilktu internetu saimniecības ēkā, nē, cik garas virvju kāpnes vajag, lai tur uzkāptu.

3 dienu laikā esmu pazaudējusi divas tabakas pakas, pēdējos zaļumus un nupat arī paciņu tinamo papīru. WTF FULL MOON DIABOLICAL MADNESS
btw, galapunkta adreses jautājums vēl joprojām aktuāls.

the next nationalist wanker to step into the shop is getting a 101 (UK's 911) call.

um, UKIP

four remaining working days should be enough to prove myself as a law abiding immigrant, lol.

šodien pirmoreiz jutos kā nacionālisma upuris, jo milzīgs, tetovēts tēvainis izgāza savu kompleksaino emo pret nepazīstamo, neaizsargāto mani. incanti, kā vidusmēra latviešu nacionālistam ar jaunākām krievu paaudzēm. I mean, viņš domāja, ka esmu nepilngadīga un strādāju bez darba atļaujas.

THEY TOOK OUR JOBS THEM BLOODY KIDS
THEY TOOK

*t.i. pirmoreiz bez distances