ϟ⧂LIS LĪ►Z A☥ARA⚒E⚕

My ahrt is self-explanatory. Remember the folktale of Snow White? Well, I have the mirror, therefore, drawing dead girls is okay for me.
/Babushka Bathory/

Ļudmila - horošoje imja.
Ļubļu ļudej... Na užin.

Protams, ka es neiešu uz Soulfly koncertu. Vienkārši boifrends ir pieteicies man nesaprotamu iemeslu dēļ. Tāpēc es šorīt ar viņu nekniebšos.

Bieži vien saceru pantiņus par personām, kuras mēģina mani padarīt par baiļpilnu bēgli ar nazi apakšbiksēs.
Vispār es šādi aizvietoju vājprātīgu dusmu kliedzienus tuksnesī. Reiz darbā salauzu zīmuli, speciāli. Arī kādas piecas Rolanda pildspalvas. Vēl var klausīties muzāru un dzert alu. Skriet pa lauku pliknī. Zīmēt portretus. Agrāk es dusmojos tikai par netīriem katliem un karotēm miskastē. Tagad - par to, ka mani mēģina novilkt līdz tādam gnīlim, ka tamlīdzīgos brīžos apvemjos, burtiski. Pamostos no rīta un apvemjos. Izlasu mesidžu, apvemjos. Paskatos acīs, apvemjos.

-Pirms 20 minūtēm 50 km attālumā atrasts smuka zēna līķis. Kāds ir jūsu alibi?
-Umm, sēdēju uz poda? Man nav autovadītāja tiesību? Man patīk smuki zēni?

Nez kas vispār ir jānodara pasaulei, lai tā pataisītu tevi par jezuliņu? Tipa jānodarbojas ar savām lietām savā nodabā? Jāatsakās no spējas just emocijas, jo nepatīk fiziskas sāpes sirds apvidū?
Nē, nu, es vienkārši turpinu mēģināt noskaidrot notikumu savstarpējās likumsakarības. Tā ku-kū fabrika tur noteikti vismaz 60% vaiba ielika.

Mūsdienās uz ielām ir tik maz radoša izskata jauniešu, ka man sāk šķist, ka tie wannabe masoni skalo frīkiem smadzenes. Nu, vismaz izrotā dzērienus. Man tā jau bija, kad gāju uz bāriem un darbu. Nav man nekāds gastrīts un nekad nav bijis. Redze man arī dabīgi nemiglojas. Vispār veselība tīri normāla, ja neskaita noberztas kājas un reto reimatisma brīdi lūzumu punktos. Vēl daudz esmu dzirdējusi, ka es esot rijīga vampīru bāba, kas nolaupa bērnus. Manuprāt, ir tieši otrādi - ja mani baksta un apvaino, es kļūstu par gnīli.

Nupat piedalījos slapjo t-kreklu, šortu, sporta jaku konkursā. Guess, who won!

Ja gadījumā brīnaties, kāpēc mani ieraksti ir kļuvuši mazāk vizuāli, jau labu laiku izmantoju gandrīz tikai telefonu, jo mans laptops vispirms patērēja pusi iespējamās jaudas, hostojot hujzinkādu herņu, bet pēc tam vispār atteicās no opcijas pieslēgties internetam. Drīzumā resurektēšu to zvēru.

The broken toe started growing a nail of the shape and the thickness of that of a beast. It even has an artery going through it now. I'm trying to fix this, cause I would love to see some more aesthetic structures on me. But then again, they would never choose me for some sacrificial lamb, if I looked at least a little bit dangerous.

"Black wings and withering gloom
And bloody, broken feet"
is a true story, Satyr. I actually broke my foot and bled for about 9 months afterwards. My feet had started rotting, cause the option to dry my Lee Cooper work sneakers is non-existant. Once I took off my sneakers after coming home, and my feet were not only in blisters, but bleeding everywhere, completely raw, as if they had been cooked all day. In my free time I do not walk, I cycle.

According to Roberts Mucenieks, ir jāsaka nevis "masoni", bet "muconi" (kā inboxa adresē).

Fabrikā ir tāds čuvaks, kuram ļoti garšo grūbas un kurš ir iedomājies, ka ir masons, tāpēc visu dienu tur mani "uz grauda". Visa šī mentālā jucekļa rezultātā es pat pirmoreiz dzīvē sāku nēsāt savu pentakļa gredzenu. Sākumā bija smieklīgi, jo visi prasīja, kas tas par noslēpumainu Lord of the Rings aksesuāru. Vēlāk sāka besīt, ka visi lupī uz manu vidējo pirkstu, bet tagad vispār ir vienalga, jo pieradu būt par Satanu. Ars Goetia (grāmatā par dēmonu hierarhiju, kas patiesībā ir vienkārši arhetipiskās domāšanas klasifikācija) rakstīts, ka šis esot Astarota zīmogs. Vēl ir tāda grāmata, kas saucas Lesser Key of Solomon. Pseudomonarchia Daemonum nosaukums ir pašpaskaidrojošs. Tagad uzlikšu "Am I Demon" by Danzig.

Hehe, īstenībā Ars Goetia ir pirmā grāmata Lesser Key of Solomon. Protams, neesmu lasījusi, jo ar dēmoniem komunicēju pa tiešo, tā teikt. Man taču ir gredzens.

Some would call it darkness,
Some would call it fate.
Some would treat oblivion,
As it were a Tate

Dižam karavadonim pats galvenais ir liels pimpis uz visiem traucēkļiem.

Ludvigs Vitgenšteins ir mans soulmeits.

Ku-kū fabrika sapisa manas attiecības ar vienīgo, ar kuru spēju just patiesu enerģijas apmaiņu. Jau kādu laiku tā domāju, bet jūlija saule man ļāva saņemties.

Ak jā, un skatīties uz dzimumu vai vecumu nevis personību es pēdējoreiz atļāvos apmēram, hmm, 8 gadu vecumā? Varbūt nekad.

Man patīk mans darbs, bet man ārkārtīgi riebjas tas, ka mani tur mēģina pataisīt par izlepušu feministi (jo es sevi uzturu, necerot uz ārēju sponsoru???) bez radošās domāšanas, kas baidās no visiem vidējā latvijānieša biediem. Kad paskatos uz pasauli, man rodas tik debilas asociācijas, ka kļūst kauns, jo esmu pat aizstāvējusi šo vietu un tās ideālus. Davai, ņihuja, es atpakaļ pie ģimenes un worldwide love.

Dārgais ērgli, beidz izlikties par kurmi vai ķirmi, tev nepiestāv. :)