SOLIS LĪDZ ATARAKSEI

atšķirībā no visādiem pilsētniekiem, karstums man īpaši netraucē. traucē tikai kompim, kurš brīžiem nemaz nedabū atdzist. traucēja arī šajos divos gadījumos:
*kad bija jāpiedalās kāzās sexīgā balles prikidā un stundu jāstāv saulē
*kad pēc visas tās dekadences mēģināju izgulēties un dabūju sirdsklauves

bet citādi:
*beidzot vairs neesmu gotiski bāla
*lielizmēra ūdenstilpnes ir kļuvušas ļoti pievilcīgas
*gandrīz nav jānēsā drēbes
*attaisnojums katru dienu dzert aukstu alu
*var totāli identificēties ar Luiziānas trūbladiņiem
*lai pēc sportiskām nodarbībām strauji atdzistu, ir jāpacenšas

vnk LAI DZĪVO TROPISKĀ VASARA
TU ESI KARSTA
ES ARĪ

now, lem'me clarify something for ya'all: depresija nav grūtsirdība, un panikas lēkme nav purely fizioloģiska. satikt Pānu nozīmē sašķīst miļļons lauskās bezgalīgi. satikt sevi nozīmē vispirms uzkāpt karātavu kalnā un pasmaržot trūdošu miesu, tas tev nav nekāds neizdevies brauciens pēc saldējuma, zač. un es saprotu, ka pienāks brīdis, kad arī es būšu tikai neizdevies brauciens pēc saldējuma, this is bound to happen more than once.

Mirstu, tātad esmu

reizēm nav nekā ļaunāka kā tikt sauktam par bērnu, jo kam tad tas viss, bet kas viss, it kā tas pats, kas citiem, tikai lēca atšķirīga. sociums vispār ir 101 atsauce uz katru individuālo pieredzi, viena mēraukla uz visiem, vienalga, vai tev 105 vai 138, 25 vai 49.
there is always a goddam zero point, though

šodien, skrienot pie zobārsta, uzvilku sen utenī pirktu t-kreklu ar uzrakstiem "Nine_Inch_Nails" un "Live_With_Teeth". pēc sesijas dakteris pavisam nopietnu seju teica: "jums uz muguras labs uzraksts - "dzīve ar zobiem"." gandrīz nokritu no krēsla, bet vispār dzīvei ar zobiem nebūtu ne vainas, jo dzīve anglijā man ir liegusi iespēju patērēt visādas nozīmīgas pārtikas grupas, I mean, pārāk cieta maize vai ogu sēklas jau labu laiku izraisa manāmas frustrācijas (nemaz nerunājot par to, ka, kopš gudrības zoba izurbšanas, esmu izdzērusi tik daudz alus, cik varētu patērēt pusgada laikā). anyway, šis ir zobārsts, kurš man tiešām patīk, jo pie sievietēm nereti nākas klausīties jaunākās baumas kaimiņienes dzīvokļa dekorāciju preferencēs un citu sviestu, bet cienījamais dakteris vispār gandrīz nerunā, bet, ja runā, tad ar ļoti patīkamu dikciju. es gan laikam viņam esmu tikai beidzot pie prāta nācis panks ar nopīpētiem zobiem un superaugstu sāpju slieksni, bet, ah, vismaz tolerē.

pagājušā gada oktobrī klausījos Kino, uz galda bija kūka un rasols, ribās bija šampis, ārā bija liels, auksts mēness un salna, pretī nāca jauneklis no autobusa, un nākamajā rītā bija jāsāk kravāties, lai atgrieztos burlaku pilsētā UK. mērķis bija apzināts, bet pienāca viena ziņa pēc otras ar saturu apmēram "NĒ". šodien man negribas sūtīt pastkartes, bet kārtis saka: "laiks dziedināties!" ok, dod man nokaitētu dunci, lai varu piespiest pie deniņiem un iekāpt pajūgā ar galamērķi, kur nekas vairs netirda, tikai balti kapakmeņi atgādina par to, kā no iznīcības dzimst mūžība. Sacīts!

Kokneses muižas parkā ir kapi gan vāciešiem, gan komunistiem, bet pēdējos es atradu tikai šodien, kad braucu pa taku, kura nekur neved, jo mēs ar Matrix III tagad esam viens un auļojam, kur vien iešaujas prātā. Likteņdārzā būvē vai nu kolizeju, vai cietoksni nākamajam Latvijas Republikas prezidentam, jo apkārt ir ļoti plats grāvis un vidū ir peļķe (bet tur jābūt skatuvei, tādēļ sliecos par labu aristokrātu vannām rezidences centrā). tur es nometu saulesbrilles un pārbraucu pāri ar velosipēdu, taču, kā par zīmi no Kosmosa, nesaplīsa, bet derēja daudz labāk. jauneklis Daugavas vidū darbināja mūzikas instrumentu, kas izklausījās pēc milzīgām plēšām, lai pievilinātu samus. tad Ūsainais arī lēca.

mirdzums atbrauca un teica, ka ir nonākusi Paradīzē. nekad nebiju iedomājusies, ka Glābiņš=Paradīze, jo līdzīgi episkās vietās es vai mana ģimene esam dzīvojuši vienmēr, tādēļ atgriešanās ir svēts pienākums, ilgstoša nošķirtība sagādā diskomfortu, et cetera. mirdzuma laukiem, starp citu, arī nav ne vainas, un nevaru atcerēties reizi, kad latgaļu viesmīlīgais šarms (ne tikai šņabis brokastīs) mani nebūtu savaldzinājis. viesu uzņemšanā gan man vēl nāksies praktizēties daudz, jo 2 gadus dzīvoju komunālajā mājā ārzemēs, pagrabstāva istabā, kur, lai nokļūtu līdz durvīm, jāveic dažādu grūtības pakāpju akrobātiski triki, pārvietojoties pāri mēbelēm un apaviem, bet 3 gadus dzīvoju, nu, jūs jau ziniet, ar ko.

tas gan nenozīmē, ka ap 9. augustu es jūs negaidu Koknesē.
khosmosa 25. ceļojums ap Sauli jau gandrīz noslēdzies. WOW, priekā!

man slinkums meklēt simbolus, lai paskaidrotu, cik ļoti mēs ar Kosmosu šobrīd esam pāris.

bet ja mēs par to supermēnesi, tad diena iesākās ar cīņu pret zemes elementāļiem un beidzās ar 2 pudelēm lēta alus, kas saviļņoja visus pasaules okeānus tik spēcīgi, ka bez 5 minūtēm uz galvas pa trepēm. nopietni, nejokoju, kaut kas tāāāds ar khosmosu nebija atgadījies kopš peinkilleru perioda apvienotajā karalistē, un tas ziemelis, kas jau otro dienu, nu, asinis stindzinošs. uz pamošanos gaidu vismaz nelielu awareness, nē, hyperawareness, jo liepuziedos un uz Rīgu, bet pēc tam Pērses mālainajā piekrastē par naktssardzi forever.

Salasīju spaini jāņogu, apdedzināju plecus, nodedzināju vienu blenderi, jo ģimenes locekļi teica, ka viss būs forši, sablenderē ogas, vīna korķis izrādījās par lielu, ogu putras spainis atlaižas pagrabā līdz rītdienai, vajag arī lielāku piltuvi, braukšu uz pilsētu un maksāšu 28,5 EUR par jaunu pasi, vakarā, lūdzu, man kāsi.
ak jā, vārdadienā gribu pudeli šņabja un braucienu ar laivu, kur man nav jāairē pašai. ;)

ja es būtu sieviete melodrāmā un man būtu jāsaka "paņem mani visu!", tad es nevarētu to sacīt vienai no divām manām sejām, jo tām ir jābūt visām ∞ sejām vienlaicīgi.

To do a miracle is great, but not great enough. To do a miracle is still to be in the world of the ego. A real greatness is so ordinary that it claims nothing; it is so ordinary that it never tries to prove anything.

btw, Satya SUPER HIT
Helps reduce the negative and increase the positive aspects of all zodiac signs
(bet kam tad citam vīraku vispār kūpināt)

aiz loga nedzirdēti putni, un tumbās līst lietus, bet es skatos pleilistē un domāju, ka ieilgusi simfonija. sauksim to par egošoku, bet rīt pēc anastētiķiem - par amnēziju.

Kosmoss ir savilcies mākonis, un lietus līs tieši tajā pusē, kurā jau gadiem nīkuļo kultūraugi. visi būs akās sasmēlušies un pavisam tīri un apaļiem vēderiem čučēs zem augošā buku mēness.

domājot par bloga pārpublicēšanu, nāk prātā tikai dzestrs rīts uz mirušiem ziediem. haha, paldies, anonīmais lasītāj!



neesmu gājusi uz darbu jau divas nedēļas, drīz būs jūlijs jau ir jūlijs, rīt būs makšķernieki un pamatskolēni, man nudien nekur nav jāsteidzas, varbūt tikai pie zobārsta.

apziņas noriets pienāk tad, kad dabisko, pirmatnējo komfortu ir pilnībā nomainījis māxlīgais, jo pārlieku liela pieķeršanās māxlīgajam ir neremdināmas alkas pēc aizvien jauniem polsterējuma slāņiem līdz pat pilnīgai izolācijai no pirmatnējās realitātes. gribas vietā darbojas nebeidzami stiepjamā morāle, kuru var pielāgot jebkuru egoistisku mērķu sasniegšanai. tu vari pat iegādāties jau gatavas norādes dzīvei kolektīvā, vari iegādāties pilnu komplektu ar atbilstošu kompanjonu, izveidot uzņēmumu, kuru atstāt bērniem mantojumā, lai kapiņos gulētu absolūtā komfortā ozolkoka zārkā ar apzeltītu zvaniņu.

šobrīd man skauž, ka jums varbūt ir silti un caurām naktīm nekož odi, varbūt arī noteiktība pašidentifikācijā, jo, nu, sorz, es neko īsti nemaz nefiltrēju, bet šeit ir pieņemts filtrēt. apmeklēju Pērkona koncertu Skrīveros un mēģināju kliedēt mākoņus mirušā komunikācijā, kura notika ap to laiku, kad biju pavisam jauna un dusmīga, bet nāksies pagaidīt vēl 7 gadus, kamēr svešais ego sašķeļas or so. vienmēr kritizēju pēc būtības nevis pēc emocionālās piesaistes, tādēļ mani izbano. vakar nokrāsoju melno zaldātu jaku atkal melnu, griezās gotiski daiļi. nespēju saprast morāli, saprotu tikai gribu. angliju šodien vairs neatceros, jo griba ir metatagadnē. Sacīts!

šodien apmeklēju ārstniecības augu semināru Aizkrauklē. īpašā viese bija apaļīga, egoistiska sieviete, kura sarunu iesāka ar atskaiti par frustrācijām un jauniešiem: atbrauca 3 no Rīgas, viena nosēžas un pīpē, cita lasa avīzi, bet pavadonis vispār nodarbojas ar sazin ko, kinorežisors, zinies, nekas nav padarīts, ekskursanti iztaujā, vāks. deva notestēt ziedes, sīrupus un uzlējumus, daudz laika patērēja off-topikam, bet khosmos jau kuro stundu vairs nevar mierīgi nosēdēt, jo iepriekš noskaņojās pastaigai pļavā. tā arī uzrakstīju aptaujas lapā - vajag vairāk praktisko nodarbību, gribu fotogrāfēt bites. noteikti palasīšu par vērmelēm un dabisko aspirīnu.

iedomājies, ka tu pats esi pagriezies līdz ar Sauli, viss tāds transcendents, Kosmoss tev sūta pretī visādus negaidītus ceļiniekus, bet tad tu ierodies mājās, un 10-gadīgais brālis pilna prāta aptumsuma stāvoklī ir sabakstījis iebūvēto vebkameru un piramīdtumbas ar skrūvgriezni (biju prom pārāk ilgi, feisbukā drīkst tikai, kad esmu klāt). kā man tagad būt? kā nesapūt?