SOLIS LĪDZ ATARAKSEI

pirms kādiem diviem tūkstošiem pavasaru Dievs bija paņēmis atvaļinājumu un atteicies no omnipotences, lai pieņemtu cilvēcisko veidolu un nodotu mesidžu no vīra grēcīgam vīram. bet cilvēks ir defoltā neapzinīgs, tāpēc noturēja Dievu par ķeceri un piesita krustā līdz ar citiem deviantiem. lai arī nav īsti skaidrs, kas tika upurēts, miljardi neapzinīgo jūtas kā parādnieki vēl šobaltdien un, par spīti tam, grēko uz nebēdu, jo par visu Dievs sev ir samaksājis jau avansā (vai tomēr nē, vēl taču notiks arī šķirošana baltās un melnās avīs).
nu, lūk, šo leģendu es nesaprotu, izskatās pēc tīri zemiska egotripa. Korānu vispār labāk nelasīšu, ko tik tajās siltajās zemēs nav sadomājuši. un šajā pārapdzīvotajā ciemā uz svētdienas misi centrālajā baznīcā ap to laiku, kad es soļoju garām uz darbu, pulcējas pārsvarā tumšāku rasu pārstāvji, tur (kur savulaik iebruka baltie imperiālisti) laikam tādiem stāstiem ir izteikti lielāks spēks (jo tika izglābti no vispārējas tumsonības). "yeah," you might say, "listen to the tune of love and universal truth, mate, you have been a careless pupil!" but I am an aspiring prophet myself, so subscribe to my daily gospel (or not).
thus Satan became noticed.

es izlēmu, ka neviens vairs ļaunprātīgi nepārbaudīs manu pacietību, tāpēc psihā kaimiņu tante, kura atnāca pie manis uz veikalu uztaisīt scēnu, dabūja paklausīties pravietiskos vārdos. man ir piegriezies - mēģini būt jauks pret visiem, jo viņi jau nezina, ka ir muļķi, bet ņem un pierod, haha, un neviens netop ne skaistāks, ne gudrāks. neatceros, kad pēdējoreiz kliedzu uz kādu, kas nav pārdzēries un bravūrīgs boifrends. varbūt nekad. so, a day to be marked.

there is no egotrip like the trip of getting rid of one's ego

vārdi un darbi: ticība atriebīgam dievam, kurš teikās un pasakās "iemieso" visas sliktākās savu avju īpašības, ir fundamentāls ticības trūkums pašam sev. saprotama (lai arī ne pilnībā attaisnojama) ir pieķeršanās priekšteču kultūrai, bet ne mākslīga "pārkristīšanās" - apzināta atbildības novelšana uz svētajiem rakstiem un zinātkāres apslāpēšana ir sava veida pašnāvība. Jēzus noteikti bija zenbudists, Muhameds gan tikai labs orators.
sorz, esmu pārstrādājusies.

nav nemaz tik traki ar to čehu biznesa studenti, bet neko tāāādu nebiju pieredzējusi kopš vidusskolas. protams, tā ir mana vaina, ka normālu, pieaugušu cilvēku hobiji un estētiskās preferences man nu nekādi necepī, taču es nekad nenorādītu, ka mani, piemēram, mulsina pieguļošas treniņbikses uz izlaidīgām miesām vai želejnadziņi. katram savs, beibe, esmu askēts un dzīvoju pagrabā, tu gribi rietumu sabiedrības labumus un strādā par minimālo algu. var jau būt, ka tas ir tāds pats šoks kā tad, kad es pirmoreiz ieraudzīju bērnus iemauktos un noēdušos primātus uz elektroskūteriem.
protams, ka vēlme piedalīties tajā masu vājprātā nevar pastāvēt bez spēcīga atbildības trūkuma. gandrīz nedēļu skanēja kara taures, bet ziņneši bija piepļāvušies un paranoidāli, un uz knipja sitiena toleranci neataudzēsi.

jaunā kolēģe mani neieredz un Lieldienās nekrāso olas, jo ir atrodamas daudz interesantākas nodarbošanās: manikīrs, svīšana sporta zālē (viņas gurnu apkārtmērs trīskārtīgi pārsniedz manējo) un boifrends. nu, es nezinu, man arī ir boifrends, bet mēs olas krāsojam kopā. no kurienes nāk tas greizais uzskats, ka pieaugt nozīmē kļūt par garlaicīgu lohu? vai to iemāca biznesa skolā?

so, pēdējās dienas pagāja aktīvā karadarbībā, kamēr atbildīgie turku bosi nemaz nebija tik rafinēti, cik man labpatikās domāt. tikmēr jaundzimušais "es" plosījās vājprātīgā reidžā, skanēja izlūku taures, dimdēja vairogi, ķērca melnspārņi, no ilgas dusas modās milži. šodien jau dabūju cigaretes pa lēto un sapratu, ka vienošanās iekļauj visu manu velnišķo plānu realizāciju, jo visi ir bosi, izņemot jauniņo, čehu biznesa studenti. rītu man viņa jāizrīko, kamēr es sēžu tronī un uzraugu kapitālu, lol, un kamēr viņa domā, ka filozofijas studijas un atteikšanās no karjeras akciju tirgū der tikai tiem kreizī folkiem, kas rāda trikus uz Vīkstrītas (jā, un pērk krāsainus zābakus Kamdenā). mājupceļā sastaptie pilgrimi man uzsauca dārgu kokteili no darbavietas, mājasbiedrs sūta Angliju nah, tuncis un viskijs par brīvu, mans kuģis dodas uz Mēnesi un vispār uguns un ūdens neiet kopā, ja.

Lotbroku Bjorns man atgādina brāli. viss tāds stalts, jauns, kautrīgs un entuziastisks, bet apjucis. meitenes noteikti ir sajūsmā. semestris velkas kā dekāde.

vispār esmu gandrīz atveseļojusies, tikai daudzi vitāli nozīmīgi hobiji vēl joprojām ir neinteresanti un zināmā veidā pat mokoši, pīpēju pīpi 3reiz biežāk nekā pirms pusgada, skaistumkopšanu redzu kā laika izšķiešanu (I've got places to be, places to be, places to be), esmu ļoti nepacietīga un labprāt noliktu pilnīgi visus rēgus gulēt uz mūžiem, bet ļaudis mani nesaprot, nē, viņiem patīk izspēlēt to ziepeni atkal un atkal.

randomi stalkoju FB jūzerus un atcerējos, ka bija tāds incidents cibā, kur Tukšišam skauda, kā tusējas 19-gadnieki (nu, vai kas tamlīdzīgs), tik ļoti skauda, ka bija jālamājas un jāizsmej kaut kāds mana vecā profila info, es nezinu, bet dikti smieklīgi izskatās tas, ka VIŅŠ IR TIKAI PIECUS GADUS VECĀKS. I mean, būtu tikai likumsakarīgi, ja man arī tagad sirdī durtos, piemēram, ka citi dzīvo kojās un citē Bukovski pie Kagora glāzes, bet es nē. tad nu mēs vakar bijām vienīgajā pilsētas hipiju kafē/bārā, kur bija koncerts un, skatoties dziedošajam puikam sejā, es iztēlojos, kā viņš ar dārgu kalnu velosipēdu viss likrā un ar ķiveri aizbrauc prom pa varavīksni. tādi tie jaunieši šeit, laikam īsti neskauž, tāpēc jau arī apsitāmies un skatījāmies sestdienas vakara filmu uz pārkinga jumta, vēlāk gājām visur, kur es vēl nebiju gājusi, āāā, spogulim otrā pusē, lielais brālis vakarā izņem kontaktlēcas.

man ir tāda draudzene, kurai ir kādi trīsdesmit septiņi, un viņa vienmēr saka, ka ir pārāk veca visādām aktivitātēm. es pamostos otrdienas rītā, kad Tyram un man brīvdiena, ir vasara, lido kamenes, gribu uzkāpt trīsdesmit septiņos pakalnos, bet viņa ir pārāk veca, tāpēc mēs staigājam pa Putekļu parku un runājam randomā. ar nevienu neesmu runājusi tik daudz, ka pavisam nogurstu un pazaudējos stāstos. viņa ir daudzus gadus iestrēgusi starp šo zemas kvalitātes videospēli un to, kā ir jābūt, ļoti nomocīta un vientuļa, un man ir sajūta, ka, izlecot no lidmašīnas, es līdzi paņemšu arī tās nelielās rezerves, kas atlikušas. droši vien, ka nē, bet visi jau nevar būt no vulkāniskās lavas darināti.

2014. gads pēc Kristus reizēm mani ļoti mulsina. mazi bērni lieto viedtālruņus, bet neviens nezina, piemēram, ka ežus nedrīkst barot ar pienu. katram trešajam tīnim ir tetovējumi un/vai tuneļi, bet lielākā daļa no viņiem nemaz nav emo. veci cilvēki ar aizrautību publicē pašportretus FB, kad vajadzētu audzēt magnolijas. varbūt jums, pilsētas bērniem, ir citādāk, nez, bet es reizēm jūtos tā, it kā spēlētu laika ceļotājas lomu 80-o gadu trillerī.

rūgtā patiesība ir noskaidrota - man ir nevis viens, bet daudzi sirmi mati. vai meitenēm ir pieņemts tādus slēpt? varbūt jālepojas?

man parasti negribas runāt, bet, ja klausās, tad es kā tāds Marks Aurēlijs leju un leju to medu ausīs, un šeit jau arī ir kam klausīties, katru dienu vis nesatiksi filozofijas fakultātes dropautu, kas šahu spēlēt iemācījās no grāmatas ap to laiku, kad sāka iet skolā, bet vēl joprojām katru reizi nožēlojami izgāžas.
šodien piegādes izpakošanas laikā boss mani iespieda starp makaroniem un pufaikas mugurpusi un mierīgi sāka kārtot plauktā slāvu saldumus. kad es pajautāju, vai drīkstu iet, viņš atbildēja: "no, darling, you think I don't love you, but I love you."
domāju, ka viņš lasa manu sirdi - pavasaris ir klāt, plāni ir jāizkaļ, zivis ir jāpalaiž atpakaļ dzelmē.

lapsas rej, un tauriņkāpuri dodas apgaitā. apsveicu ar pavasari! saviļņojuma elsu maršs, biedri!



patiesībā, ir ļoti auksts, un šo es rakstīju vakar vakarā pēc pīppauzes, kuras laikā satiku Kosmosu pie pagraba sliekšņa. man nemaz nav nekā daudz ko sacīt, jo pēc reflektēšanas par reflektēšanu viss ir pašsaprotams, nav vajadzības ne kliegt, ne čukstēt ausī, tāpat vislabprātāk sarunājos ar sevi un visās valodās, ko protu.
šodien, liekot rindās limonādes pudeles putekļainos plauktos, nez kāpēc iedomājos par Rūķi. tas ir, par pārmetumiem, atsaucoties uz paša labi padarīto darbu (tipa avansā man), ja vispār nemaz nav skaidra Rūķa morālā nostāja un argumentācija ir nepieejama, nē, superslepena, bet seifu sargā pārauguši pusaugu kikbokseri, kuri lamājas un spļauj acīs. I mean, ja es būtu pagalam, man taču būtu vienalga.

apmēram 16 gadu vecumā es sevi definēju kā traģikomēdijas galveno (!) varoni. šobrīd vairāk a drifting peace of dust, longing for strong winds.
introspekcijā ir spēks, pamēģini.



vispār grupai The Cure par labu esam atzīstu tikai vienu albumu.

kādus modernos seriālus jūs iesakat? kā tur bija - skolotājs, kas ražo redneku narkotikas, zombiji, baumu meitene?
paldies, tas, protams, gaidot Vikingu, True Blood un Troņu Spēles jaunās epizodes. par kurpēm un mīlestību gan neskatīšos, glamorous, amazing youth, khh.

sapnī manam boifrendam bija 15, bet man 24. būtu smieklīgi, ja paterns kādreiz tiešām atkārtotos arī pretējā virzienā, bet vēl par agru, jo var tikt cietumā, tā kā, dārgais, tikai mieru.
manā galvā šodien griežas dzirnakmeņi, griežas lēni, sāpīgi un nebeidzami.
es esmu akmens un gribu nosūnot, bet viss notiek pārāk steidzīgi un juceklīgi.
пошли вы грибы собирать!