Pa ilgiem laikiem ielūkoju te un pamanīju, ka manā freidlistē aktuālākā tēma ir krūšturi. Te būs manas 5 kapeikas: sūds ar tiem krūšturiem - atāķēji un aizmirsi (vislabāk, ja vispār nav jāpiepūlas). Aber kad tīnis savos 17 uzraujas uz tā bidē (vai bodī, tb figviņuzina, kā to draņķi dēvē), vo tad ir vāks: ņemies tu, sarkans pietvīcis, meklēdams atdari visur, tikai ne tur, kur tā ir, visa romantika lēnām pačib (darbs, kā zināms, to nokauj ātri), meitietis sāk ķiķināt, vobšem velti šķiets meikaps un rūgtums uz visu atlikušo mūžu. :(((

Veca veterinārārsta komentārs: ļaudis tic, un pamatoti, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Diemžēl žurnāla "Ko kinologi mums nestāsta" mērķauditorija nenojauš, ka suns par cilvēku uzskata tikai savu saimnieku (ja labi audzināts suns, arī tā ģimenes locekļus). Tb viņš ir "savu" cilvēku labākais draugs, ne visas cilvēces (ir izņēmumi, bet tos mute neveras par suņiem dēvēt). Un suns metīsies aizstāvēt savu labāko draugu briesmu gadījumos. Bet briesmas viņam var šķist gan sen nesatiktais bijušais klasesbiedrs, kurš metas nobučot savu klasesbiedreni uz abiem vaigiem, gan kaimiņš, kura balsī parādās agresīvs tonis, norādot par viņaprāt aplam novietotu auto, gan kaimiņu sīkais, kurš suņa labākajam draugam uz sava trīsriteņa suņaprāt tuvojas apdraudoši bīstamā ātrumā. Un gluži kā slotaskāts var reizi mūžā izšaut, arī suns var norauties.

Kamēr suņa nodarīto nepielīdzinās auto vai šaujamieroča nodarītajam, tb attiecīgi sodīs suņa saimnieku līdz pat ieslodzījumam tā, it kā viņš to būtu nodarījis, augšminētā žurnāla mērķauditorija turpinās lepni staigāt paceltu galvu: mans sunītis pat mušai pāri nenodarīs, un atsacīsies 60kilogramīgo mīlulīti vest pavadā un, ak dies!, pat ar uzpurni.

Ir labi, ka brīžos, kad pārņēmusi lepnība (grēks, starp citu) un iedomājos esam ja ne tuvu Apskaidrībai, tad vismaz Budas cienīgam mieram un līdzsvaram ij sajūtos esam tik stabils kā Kailasa kalns ziemas vētrās, Tas Kungs, Buda un visi avataras uzsūta man eermaniitis - aš vienīgo tēlu, kurš uomulīgi un ar smaidu spēj mani novest līdz baltkvēlei 3 minūtēs (sirdnam nepieciešamas vismaz 5 minūtes šādam rezultātam), - tas kā Providences Zobins satriec pīšļos manu lepnību kā mongoļu karavāle Sun dinastijas laika jašmas vāzi desmittūkstoš gabaliņos. Un, saprotot savu glupību, noliecu pazemībā galvu: mea culpa, mea culpa... Vieglāk kļūst ap sirdi.