Man trakoti patīk paša izdomātas analoģijas (citi tās nemāk tik labi piemeklēt, tb vienmēr aplami šiem sanāk), kas palīdz labāk ilustrēt problēmu.

Nu par to pēdējo kultūrcepienu. Man aizdomas, ka kultūrprocesos iesaistītie īsti nesaprot lielas daļas "no malas" neapmierinātību, savukārt tie pa lielam nenoformulē precīzi, tb nenodala mušas no kotletēm. Proti, iedomājamies situāciju, kad kategorijā "medicīnas pakalpojumi" ir gan medicīnas sistēmas darbinieki, gan visādi svami sekotāji, reikisti, zīlnieki, astrologi u.c. šamaņi, pie tam veidojot lielāko daļu nozarē iereģistrēto, un barojoties no siles "valsts finansēta medicīna", uzskatot sevi par slēpto zinšu adeptiem, tautas veselības sargātājiem un paģērot, ka viņiem jāsaņem finansējumu neatkarīgi no tā, vai kādam viņu pakalpojumi patiesi vajadzīgi. Izveidojusies vesela subkultūra, kuri tusē savos krodziņos, viens otru slavē par īpaši veiklu Taro kāršu maisīšanu, rīko seminārus, hepeningus, akcijas. Aber valstij nāk virsū krīze (principā jau sākusies, tikai kā parasti, žurnālisti par to uzzinās vieni no pēdējiem), un ekonomisti sāk pukstēt, ka tajā medicīnā pārāk liela liekēžu varza, vajadzētu samazināt dotēšanu. Nedaudzie ārsti bez darba nepaliks - sabiedrībai viņu prasmes ir vajadzīgas, - taču sašūtums protams ir, jo pie finansējuma samazināšanas samazināsies medikamentu, speciālistu pieejamība, speciālistiem samazināsies tehniskās iespējas un tā. Savukārt reiki adeptu koris sāk kaukt skaļāk par visiem, piesaucot Hipokrātu un Stradiņu, ka lūk, bez medicīnas visi apmirs (lai gan, ja godīgi, viņiem ar piesauktajām vērtībām un medicīnu nekāda sakara). Bet problēma jau tieši tajā, ka bez nūjotāju pulciņu finansēšanas, finansējumu novirzot onkologiem, medicīna nebūt nesabruks. Taču nodalīt liekēžu varzu no nozares speciālistiem ekonomisti nemāk, tāpēc uz problēmu raugās no eksceļa tabulu skatu punkta.

Nu lūk, tai kultūras sfērā, man subjektīvi šķiet ir tieši tāpat: uz 20-30% radošiem ļaudīm, kas reāli veido to kultūrvidi, ir savi 70-80% ļautiņi "ap kultūru" – armijai par tizlu, universitātei par stulbu, – neko radīt īsti neprot, taču uzskata sevi par potenciāli radošiem. Pie tam šiem patīk grozīties vidē, pa laikam pārpratuma pēc iespraukties kādā izstādē ne tikai par klapītes klabinātāju, bet pat piedalīties ar amatierisku objektiņu, sēdēt krodziņos un splīnīgi spriest par smalkām lietām, tb justies kultūras dzīves virpulī. Tie tad arī ir tie skaļākie bļāvēji, piesaucot Bēthovenu un Brēgeli, ka lūk bez viņiem kultūra iešot bijā, tb jebkurš, kurš nevēlas viņus uzturēt tāpēc, ka šie tādi labi cilvēki, ir kā ISIS teorrists pret da Vinči mantojumu. Tb principā runa ir nevis par kultūras kā tādas apcirpšanu, bet gan par to, kā reformēt finanšu plūsmu, atsijājot "inteliģentos bezdarbniekus" nahļebaļņikus, kas vienkārši veģetē, jo sabiedrība apmaksā šamo hobiju būt pie kultūras. Citādi šobrīd cienījams ōperas solists vienā maisā ar uz stūra ģitāras grabinātāju ielikts. Aber naudas dalītājiem ekonomistiem ta kritēriju nav, kā atšķirt mutesbajāru, kurš figurē apritē tik dēļ personiskajiem sakariem, no talanta.

Nu kaut kā tā. Vēl jāpadomā.