man savukārt arvien biežāk pārņem sajūta, ka ''cilvēkiem no malas'' kultūrprocesi vispār nav skaidri.

es ļoti maz zinu cilvēkus, kas grozās ''ap kultūru'' - atļaušos apgalvot, ka manā jomā (LV kino) tādus praktiski neesmu satikusi. savukārt pārējais ir birokrātisks aparāts, kas ir izveidojies, dīlojot ar to, ka valsts un sabiedrība arvien vairāk prasa pelnīt un atpelnīt, tāpēc ir grāmatvežu grupas, ir atsevišķi lietveži, ir PR speciālisti, maketētāji, preses relīžu sūtītāji, biļešu kantoru pārvaldītāji, etc etc etc. un katrs strādā, un katrs veido šos notikumus kopā.

vai tiešām cilvēkam no malas nav skaidrs, ka nav vairs mākslinieku savienību laiks un ka, prasot no kultūras, lai tā pelna, palielinās iesaistīto cilvēku loki, tos papildinot ar pārstāvjiem, kuriem varbūt sakara ar tīro mākslas veidošanu vairs nav?

jo revīzija te ir nepieciešama, tas ir skaidrs. bet ar aukstu skatu ekselī un neiedziļināšanos situācijā nekas netiks atrisināts, gluži otrādi. mums ir ļoti sajāti likumi, kas regulē kaut vai tos pašus pasākumus, kultūras darbiniekiem nav nekādu sociālu garantiju, piemēram, un ir šausmīga nedrošības sajūta. un brīžiem liekas, ka vienīgais, kā mēs savu situāciju varētu uzlabot, ir iepludinot vairāk cilvēku uz pusslodzēm. bet realitātē kultūras darboņi ir cilvēki-orķestri, esmu pati rakstījusi preses relīzes, labojusi kļūdas tekstos, tulkojusi filmas, arī pildījusi elementārākos grāmatveža pienākumus, bet tas viss rada nevajadzīgas kļūdas, no kā varētu izvairīties.