run till you feel your lungs bleeding

pick up your crazy heart and give it one more try

6/25/17 05:43 pm

27

Nopirkām jaunu kleitu no priekiem.
Nav ne jausmas, kā jūtos, arī šo visu svētku sakarā, bet, ja pieņemam, ka saulgrieži un dzimšanas dienas ir lieliska iespēja ieraudzīt lieko, šis uzdevums ir izpildīts.

Gribētos drusku lielāku iekšēju paļāvību un ticību, vairāk būt sev pašai, ne savien vecākiem, un tomēr beidzot iemācīties padomāt, pirms runāju.

6/19/17 02:12 pm

pēdējās nedēļas maģija

1. jau kādu laiku sarakstos ar kādu kritiķi, profesionāli, kuru septembrī gribam atvest uz Rīgu, lai nolasa lekciju par mums saistošām tēmām Lielā Notikuma ietvaros. sarakstāmies, sarakstāmies, viss forši, jāizrunā visādas detaļas un tā. trešdien, kad ierados Norvēģijā, iekārtojos viesnīcā bez sava pazaudētā čemodāna, tad gāju uz festivālu, iepazinos ar vienu no fellow jury members, kurš savukārt runāja ar kādu, kurš izskatījās aizdomīgi pazīstams. un, protams, izrādās, ka tas ir tas pats kritiķis, ar kuru esmu daudz sarakstījusies. negaidīta, nejauša iepazīšanās, ļoti ātri sadraudzējāmies, arī tāpēc, ka viņš jau ir bijis Rīgā un nokļuvis kādā no mūsu lokālajiem shady bāriem.

2. brālis tagad uz kādu laiku brauc uz LA, pēdējo reizi tikāmies janvāra sākumā, kad viņi bija Rīgā uz brīvdienām. drusku nobēdājos, ka tagad tikšanās kādu laiku būs drusku sarežģītāka, bet nopriecājos, ka brālim viss tā ļoti forši iet. sarunā ar vecākiem kaut kad piektdien izrādījās, ka brālis uz LA brauc svētdien un tieši caur Oslo. maģiskā kārtā mums pārklājās laiki, un mums bija vissirsnīgākā un neparastākā ģimenes tikšanās 20 min laikā Oslo lidostā. sarežģītākais gan bija noskaidrot, kur tieši pienāks viņu lidmašīna, jo šie geiti, protams, netiek nekur pieteikti. pēc daudzu info galdu apmeklēšanas es noskaidroju, tieši kur piestās viņu lidmašīna, bet nu jā, daudzi teica, ka viņiem nav pieejama šāda informācija. neatlaidība un pacietība acīmredzot atmaksājas.

6/14/17 06:05 pm

uzzinu pēdējais: lidojot uz Norvēģiju, labāk neņemt līdzi iečekojamo bagāžu, ja ir jālido ar pārsēšanos. jo, kā izrādās, šī ir tiešām īpaša valsts, un iečekotās somas pārbauda pa vidu, nevis galā. tātad, man Oslo lidostā bija aptuveni 40 min, kuru laikā acīmredzot bija jāpaņem bagāža, jāiziet ārā, tā atsevišķi jānodod un jāiziet visa drošības apskate vēlreiz. es to pat būtu varējusi izdarīt, ja, nu, nebūtu bijis tā, ka mana čemodāna tur nebija. cerot, ka čemodāns pats par sevi jau ir aizbraucis uz galapunktu (jo acīmredzot tā arī var gadīties), es izskrēju cauri visai Oslo lidostai uz savu nākamo reisu tieši 20 min laikā, beigās no tā visa haosa, nesaprašanas un absolūtā sviesta drusku apraudājos, kad 4 min pirms paredzētā izlidošanas laika atskrēju pie vārtiem, un tad nākamajā lidojumā knapi paspēju atvilkt elpu. šajā galā, protams, bagāžas arī nav, SAS ir drusku kretīni ar saviem lost baggage noteikumiem (tipa, atmaksās pēc čekiem to, ko esi iztērējis tajā laikā, kamēr bagāža bija aizkavējusies), esmu ciematā ar 2000 cilvēkiem, tāpēc īsti pat nav, kur iet kaut ko nopirkt ātri uz vienu dienu, bet te vēl kaut kur esot tomēr paslēpies Cubus. looking forward to that.

citās ziņās manā viesnīcas istabā ir logs uz klinti, šeit ir nenormāli skaisti, un es esmu žūrijā Norvēģijas mūzikas videoklipu konkursam. satiku festivāla viesu koordinatori un sapratu, ka jā, esmu mājās. īsfilmu festivālu cilvēki viscaur Eiropai tomēr ir ļoti, ļoti līdzīgi. un vienlīdz jocīgi, jautri un smieklīgi, un galvenais - patīkami vienkārši. atšķirībā no ļaunajām korporācijām, protams.
Tags: ,

6/13/17 01:19 pm

lietas, par kurām īsti nenojautu, cik ļoti tās man tomēr ir vajadzīgas: wonder woman filma un 24/7 sporta zāle rajonā. par filmu sāku rakstīt, bet, par sporta zāli runājot, vakar bija lieliskākais workauts ilgā laikā, un tas bija tieši ap pusnakti, un tad es atnācu mājās īsi pirms vieniem, vakara rutīnas ietvaros kārtējo reizi ķermeņa krēmus aizstāju ar kokosriekstu eļļu, kuras klātbūtne manā vannasistabā ir nopietni uzlabojusi manas ādas dzīvi, un tad gāju gulēt, aiz loga bija lietus, šajā loga pusē - aktīvi kaķīši, un bija tāda sajūta, it kā es ietu gulēt lielā, mīkstā mākonī.

kaut kā tieši tās lietainās un zaļās jūnija naktis ir viena no manām mīļākajām vasaras sajūtām.

6/10/17 10:47 pm

šodien beidzot remonts pavirzījās uz priekšu, kaut mazliet. izmetu divus lielos padomju skapjus, kas bija aizsēdējušies manā guļamistabā, ieliku jauno, improvizēto skapi, un guļamistaba ir tā kā done. pietrūkst tikai kastes, ko likt zem gultas un kurā ielikt palagus, un varbūt viena plauktiņa stūrī. un, protams, atjaunot grīdu, kancelējot to ārprātīgo linoleju.

un ļoti daudz arī pārbīdīju visādas mēbeles, un daudz ko izmetu, un tad vienā brīdī, kad viss beidzot smuki saslēdzās un pieleca, kurai lietai vajadzētu iet kurā kaktā, bija tāds skaists brīdis, kad vienkārši dejoju tā visa bardaka vidū. jo reizēm tas ir tieši tas, ko vajag.

nekaunīgi izmetu ļoti daudz makulatūras, aizmirstas lietas un detaļas, kas kādreiz likās svarīgas. bet zinkā, jo ilgāk kaut ko glabā ''ja nu noder'' kastītē, jo lielāka iespējamība, ka tas nebūs vajadzīgs.

un tad - skaists, skaists vakars ar draugiem dārzā, un viss pēkšņi ir tik normāls un saprotams. un tik laimīgs nogurums, un tik laimīga es un āda, kaut vai par pirmo īsto pastaigu zālē šogad. nebiju pamanījusi, ka esmu tik ļoti bēdīgs centra cilvēks jau palicis.

6/5/17 02:43 pm

un vēl viena kripata latviešu kino vēstures: kad viena no komitejām filmu, ko šobrīd pazīstam kā "Akmens un šķembas", aizliedza saukt par "Dzimtene, piedod" (tās sākotnējais nosaukums), piedāvātie varianti bija divi: pārsaukt filmu par "Es visu atceros, Ričard" vai "Kad mirušais atgriežas".

cik labi, ka izvēlējās pirmo, vai ne.

6/5/17 02:25 pm

un ziniet, es pēdējā laikā daudz skatos uz Rolandu Kalniņu, nu, darbs tāds un tā, un jo vairāk skatos un runājos ar viņu un par viņu, jo lielāka iekšēja vēlme, kaut es arī varētu tā novecot. nu tā, ar cieņu. nemaz nerunājot par to, ka 95 gados viņš brīvi pats staigā un lielākās problēmas komunikācijā ir tas, ka jārunā drusku skaļāk, bet arī tas vispār, vispār nesalauztais gars.

nesen kolēģe arhīvā atrada iepriekš neredzētas fotogrāfijas no ''Piejūras klimats'' ar ainām no filmas, kas netika saglabātas. tur bija ļoti izteiksmīgi kadri ar vītņveida kāpnēm, ar milzu gāzes trubām un simetriskiem ledusskapjiem un gāzesplītīm dažādos izmēros, tas izskatījās tik vareni. un jā, viņa filmas pēc tam vairs nav *tas*, un tomēr - pārdzīvot divas filmas, kas uzliktas uz plaukta, un vienu filmu, kas iznīcināta publiski, un tik ļoti noturēties, tas taču ir tāds spēks. vai arī es esmu pārāk daudz darbojusies ar māksliniekiem, kuriem ir regulāra paranoja, ka viņi ir tik ģeniāli, ka neviens viņu darbus nesaprot, nezinu.

un vēl, par #darbiņā: nesen lasīju Viktora Lorenca piezīmes no perioda, kad tapa "Akmens un šķembas", kas bija aptuveni 10 gadus ilgs process. neskaitāmas sēdes, neskaitāmas mahinācijas, dažādi aizliegumi un dažāda līmeņa ierēdņi, kas šādu filmu mēģināja bīdīt vai aizliegt savu politisko interešu aizstāvēšanā. un, kas visinteresantākais, izrādās, ka Maskavā ar filmu nebija problēmu, it sevišķi tās sākotnējā versijā, kuras scenārijs tapa Hruščova atkušņa laikā, Maskavā, kur tajā laikā bija Tarkovskis un citi daudz brīvāki prāti, bet latviešu bāleliņi ar neskaitāmajām garīgajām traumām kādā no daudzajām sēdēm skaļi paziņoja, ka neviens cits mums nedrīkst mācīt, kā lasīt savu vēsturi, tāpēc filma nedrīkst būt. atgādina jau sen saprasto ideju, ka, iespējams, padomju gadi būtu varējuši būt daudz citādāki, ja mēs paši nebūtu bijuši tik pārspīlēti iztapīgi. kā jau Jēzus Jaunajā derībā vienā līdzībā saka, cilvēks, kurš bijis parādā, ir visniknākais parādu piedzinējs, tāpat arī bijušie vergi ir vissliktākie vergturi, un provinces censoņi pārcentībā pārspēj jebkuru citu.

bet, atgriežoties pie sākuma idejas, ja es vēl lūgtu Dievu, es lūgtu, kaut es un mani mīļie varētu novecot tā, kā Rolands Kalniņš.

6/4/17 05:42 pm

un labi, vēl pēdējā replika par tām pašām nelaimīgajām vēlēšanām, bet - man liekas diezgan lol, ka rīgas domē tagad būs viena puse no Solona kluba.

6/3/17 05:53 pm

par sodu tam, ka es joprojām neesmu izdeklarējusies no vecāku mājas, man šodien bija jāiet balsot uz angļu ģimnāziju, vietu, kur pēc 9. klases izlaiduma negribēju vairs nekad spert kāju, bet, protams, nācās vēl aiziet uz bijušo klasesbiedru vidusskolas izlaidumu. un, protams, tas, ka mans iecirknis atradās tieši ķīmijas kabinetā, kas bija briesmīga, briesmīga vieta.

nekas daudz gan tur nav mainījies, daudz kas uzlabojies un kļuvis krutāks, kā moderna izskata iekārtas ķīmijas kabinetā, bet laiks ir darījis savu, un man pret to visu periodu ir tik ļoti duāla attieksme. tagad, protams, ļoti novērtēju to, cik tur viss ir zaļš un foršs, skriet ap Māras dīķi bija daudz foršāk nekā pēc tam skriet liceja stadionā, kur vienmēr gaisā smakoja, un tā Mārupīte blakus joprojām ir skaista. bet tieši tas laiks, tie 90tie/agrie 2000tie, kad arvien vairāk sāka izpausties sociālā nevienlīdzība - klasesbiedrenes, kurus tēvi no Mārupes veda džipos uz skolu un kuras brīvdienās brauca uz siltajām zemēm, un dzīvoja villām līdzīgās savrupmājās Bieriņos, un bērni, tostarp yours truly, kuriem visas drēbes bija no Āgenskalna humpalām, un tas vēl bija tas laiks, kad humpalas nebija stilīgas.

pati tiešām biju pārsteigta, aizejot līdz turienei un saprotot, cik daudz riebuma vēl pret to vietu. grūti joprojām īsti saprast, kāpēc.

5/31/17 12:13 pm

mīļā ciba, palīdzību vaig

mūsu mājaslapu iespējams atvērt visiem, izņemot man. pārlūka iestatījumi nav mainīti, datorā arī īsti nekas nav mainīts, ko es varētu darīt, lai es nebūtu vienīgā, kas nevar atvērt? no telefona arī varu, tik ne no darba datora.

5/30/17 07:42 pm

nobukoju biļetes uz Boloņu, kas gan bija druuusku elle. pirmkārt, biļetes bija par ~80 EUR dārgāk, nekā man būtu gribējies, un otrkārt, kā izrādās, ir ļoti grūti pielāgot savus meklēšanas parametrus tā, lai dod tikai tos lidojumus, kas ierodas līdz konkrētam laikam, turklāt ne tos, kas ietver palikt pa nakti stambulā, kā arī ne tādus pavisam riskantus, kas ir 30-45 min pārsēšanās laiks dažādās lielās lidostās. lidot atpakaļ caur Vīni, piemēram, būtu bijis lētāk, bet, tā kā tur bija 30 min pārsēšanās laiks, drusku pārāk riskanti likās.

baigā ņemtne ar tiem visiem interneta meklētājiem. tiešām, domāju, ka drīz būs pienācis tas brīdis, kad sākšu izmantot tūrisma aģentūru pakalpojumus, galu galā pietiekami daudz jau esmu mēģinājusi salikt kapeiku pie kapeikas, visu smuki beigās sajaucot.

5/29/17 09:08 pm

Marija, piemēram, ir tikko beigusi savas studijas Jeilā un dosies atpakaļ mājās - atceros, ka toreiz, kad pēdējo reizi tikāmies novembrī, viņa man teica diezgan pārliecinoši, ka, ja Tramps uzvarēs, viņa nevar iedomāties, ka varētu palikt pēc studijām ASV, pat visliberālakajos štatos nē. neesmu ar viņu par šo tā nopietni runājusi, kopš Tramps tiešām ir uzvarējis, bet nu viņa brauks mājās, varbūt arī uz palikšanu. un tikko, kad sarunā iemetu jautājumu par to, kādi ir viņas vasaras plāni, pēkšņi pieleca, ka nudien, tas jau ir tepat blakus. vasara, tas ir. lai cik arī banāli tas neizklausītos.

un priekšā tiešām ir milzu darbu blāķis, jo acīmredzot manā(s) profesijā(s) vasaras brīvdienas nepienākas, bet, piemēram, šovakar ir tik skaista gaisma tieši logos, ir tāds miers un nepavisam nav bēdīgi par to, cik gara ir to do liste. jo ir kaut kāds trausls, bet vienlaikus pamatīgs miers un sajūta, ka kaut kādos mistiskos veidos es esmu pareizajā vietā, laikā un telpā.

kaut kā tā. drusku pārpasaulīga sajūta šodien, bet tiešām labā nozīmē.

5/26/17 11:04 pm

vēlēšanu saistībā man ir pāris novērojumi/komentāri:

- ļoti, ļoti ceru, ka Svetkai izdosies, tiešām
- mulsina, ka Saskaņai Jūrmalā ir sarkanas krāsas, Rīgā - zilas, tik ļoti pieauguši Rīgas domei, ka jau pārņēmuši pilsētas krāsas savā komunikācijā,
- Ušakovs tagad tā kā zīmējas ar to savu ārprātīgi overkill priekšvēlēšanu aģitāciju, vai ir tā kā tiešām uztraucies par savu vietu? jo tā reklāmfilma, viņa un mr. 20% sejas uz visiem mikriņiem, reklāmas youtube, bi2 koncerts.. nu, teiksim tā, nevienai citai partijai nav tik pamatīga aģitācija. tiesa, nevienai citai partijai arī nav tik daudz resursu kā viņiem
- un, tā visu viegli kopsavelkot, kā kāds jau bija to pieminējis tīklos, tiešām arvien vairāk atgādina ''Pie bagātās kundzes''. īpatnēji.

5/23/17 03:20 pm

dabūju lielu, foršu grāmatu, kur beidzot pirmo reizi ir kaut kas sakarīgs uzrakstīts par mašapiem. jūtos kā tāds mazs bērns, kas dabūjis jaunas rotaļlietas.

5/18/17 08:45 pm

man ļoti patīk mūsu jaunais teorijas vakarskolas projekts, ļoti. un šī vakara diskusija, kas kaut kā aizslīdēja drusku citos virzienos, nekā bija plānots, jau atkal palīdzēja sajusties sa-iedvesmotai. jāiet un jādara lietas, un, jo ilgāk paliec pie tām lietām, ko dari, jo vieglāk arī paliek. kaut kā tā.

un šovakar kaut kā viens no tiem vakariem, kad ļoti skaisti saslēdzās lietas un domas. teorijas vakarskolā runātais saplūda ar kādu sen iekavētu darba uzdevumu - izdomāt diskusijas tēmu vienam no CM notikumiem, un pēkšņi tik daudz skaidru spuldzīšu iemirgojās virs pašas galvas.

citiem vārdiem sakot, diezgan saspringts periods. šo to esmu atrisinājusi, piemēram, nu man ir lektors šī gada CM laidienam, konkursa programma ir ceļā uz tapšanu par lieliskāko konkursa programmu, kāda man ir bijusi, un visi darbi kaut kā smuki savienojas pa punktiņiem. šodien arī Norvēģija atsūtīja biļetes, lai jūnija vidū mani aizvestu uz viņu festivālu kūrortpilsētā pie jūras, kam vajadzētu būt dikti skaisti, un ir tāda laba sajūta, ka, kaut arī pašai tā neliekas, es tomēr kaut kā progresēju un eju uz priekšu. jo tas jau ir visizaicinošākais, ne - nodrošināt, ka tiešām arī attīsties, kad viss ir tevis paša rokās.

5/17/17 02:19 pm

šodienas wtf atklājums: kāds ir iztulkojis Kino muzeja wiki lapu arī katalāņu valodā.
Tags:

5/14/17 09:08 pm

laikam jau tas ir likumsakarīgi, tik ilgi rakstīt par shady bāriem (jau teju 10 gadi, ne?) un tad pašai sākt (pie)strādāt bārā. 

varētu pārfrāzēt kaut ko par you either die a hero or live long enough to see yourself become the villain. nu, ja man liktos, ka cilvēki aiz letes ir sliktie.

5/10/17 10:14 pm

vispār sapratu, ka pēdējā laikā nepiedodami maz rakstu cibā. nepiedodami, jo šeit tomēr ir viss mans tekstu blāķis kopš 2005. gada, būtu bēdīgi, ja tagad iestātos kaut kāds tukšums.

trīs lietas/novērojumi.
1) pēdējā laikā daudz saskaros ar kādu savādu parādību: mēdz gadīties, ka cilvēki paši izlemj, ka persona x neciena viņu darbu un neuztver profesionāli, tāpēc jau laicīgi tiek spļauti ārā apvainojumi a la ''jūs necienat manu darbu un neuztverat mani nopietni'', kaut arī nekas vispār par to neliecinātu. visbiežāk tas mēdz gadīties ar cilvēkiem gados un no lauku reģioniem.

2) mamma šodien stāstīja, ka savulaik, kad viņas tēvam bija bēres, kas bija kaut kad 1980to gadu pašā sākumā kādā maija vidus datumā, arī esot bijis milzu sniegs un aukstums, tā ka - varbūt tas sniegs nav arī nekas tik pretdabisks.

3) kopš vakardienas ļoti sāp spranda. es jau ļoti saskumu, sabēdināju arī mammu, jo acīmredzot visu laiku ir kaut kādas problēmas ar ķermenīti, tās visas stūūūlbās lietas nelaiž vaļā, liekas - tikko tiku vaļā no nospiestā nerva kājā, tagad šitas.. aizgāju visa tāda bēdīga pie fizioterapeites, viņa man izmasēja kaklu un teica, ka viss ir pagalam vienkārši, viss nāk no frizieru izlietnes, kas esot bēdīgi slavena ar to, ka mēdz daudziem sagādāt sāpes un problēmas ar kaklu. tā kā pirmdien vajadzēja vispirms balināt, tad mazgāt, tad krāsot un atkal mazgāt, un likt iekšā masku, tad kopumā mans kakls tajā izlietnes veidojumā pavadīja daudz ilgāku laiku nekā piedienas, kas savukārt izskaidro šīs konkrētās sāpes. un zinkā, dzīve ar muguras trūcēm, kas īsti neiet prom, tomēr ir drusku sačakarējusi domāšanu un uztveri, jo viss liekas krietni nolemtāk nekā vajadzētu, un uzzināt, ka kaut kādām sāpēm beidzot ir konkrēts, praktisks izskaidrojums, nevis klasiski izvairīgais un nekonkrētais ''laikam kaut kā ne tā pagriezos, tāpēc sāp'', ir ļoti mierinoša pieredze, kas savukārt tās sāpes uzreiz padara pārvarāmākas.

5/10/17 05:30 pm

jo vairāk darbu krājas man virsū, jo lielāka nostalģija pārņem pēc tāda viegli nedefinējama laika, kas bija kaut kad agrāk. un tas jau nekas, ka nekad agrāk nav bijis labāk, gaužām pretēji.

savādas dienas un naktis, kad vajadzētu strādāt un darboties, bet, goda vārds, nav vairs tā draiva to visu darīt. ne jau tā, ka apnicis vai kas, vienkārši nereti liekas apšaubāmi, ka vajadzētu kaut kā piepūlēties un kaut kā nebūt sevi iet un pieteikt, kaut kā pierādīt. jo liekas, ka esmu to tik daudz reizes jau darījusi un izdarījusi, es tagad vienkārši gribētu būt un darīt savas lietas. pieņemot, ka nevienam nekas vairs nav jāpierāda un jāpārliecina par savu profesionalitāti.

bet tas tā. var jau būt, ka tas spiediens ir tikai manā galvā. nezinu, neesmu izlēmis.

5/9/17 05:02 pm

klausos anša Balzamu uz riņķi šodien, ļ. patīk.
Tags:
Powered by Sviesta Ciba