running to stand still

pick up your crazy heart and give it one more try

8/18/17 12:52 pm

iespējams, manas cibas vēsturē ir bijuši ļoti reti gadījumi, kad man te pēkšņi ir milzu komentāru daudzums, iepriekšējās reizes bija par velosipēdiem un par to, kādas cibas cilvēkiem ir preferences krūšu sakarā. tātad izskatās, ka velo, krūtis un cehs ir tie atslēgvārdi, kas pievelk visus, good to know, mēģināšu kādreiz nopārdot kādu seansu ar šiem atslēgvārdiem.

8/17/17 05:41 pm

bet, ja drusku, drusku izvērstāk, gribēju teikt, ka man cehs.lv riebjas tāpēc, ka viņi ir drausmīgi prasti un viens no tiem gadījumiem, kad džekiem liekas, ka viņi ''saka lietas, kā ir'', proti - vienāda apkārtmēra sievietes un vīrieši ir vērtējami dažādi, feministes - loses, velosipēdisti - loši, visi loši, izņemot pašus skaistuļus.

es ticu satīrai. es ticu kvalitatīvai satīrai, kas liek paskatīties uz lietām no citas puses, kas izaicina tavu domāšanu un liek justies savādi. es ticu tādai satīrai, kas tiešām rada iespēju paskatīties no cita aspekta, kas nav tas ērtākais leņķis. bet cehs nav nekas no šī visa, cehs ir tas skolas bully, kurš atņem mazākiem konfektes, un cehs ir tas džeks, kurš sēž uz soliņa un dzer no bamšļa un ieņirdz par cilvēkiem, tostarp arī apaļīgiem cilvēkiem, kuri skrien pa parku. cehs ir tas politiskais nihilists, kuram viss vienmēr ir slikti, bet pats nevar pacelt savu pakaļu un, nezinu, iesaistīties politiskā partijā. nē, darīšana lai paliek citiem, viņiem pietiek ar ieņirgšanu par lietām.

man laikam likās, ka cehs ir diezgan nekaitīgs un mazsvarīgs veidojums līdz tam brīdim, kad viņu risinājums Rīdzenes sarunām bija aicinājums nepiedalīties vēlēšanās. cool, brīnišķīgi, lietu nedarīšana, lai tā vietā sēdētu stūrī un urbinātu degunu, un sauktu feministes par resnām, ir lieliska pieeja lietām.

8/17/17 03:53 pm

nezināju, ka tas ir iespējams, bet man reāli ar katru ceturtdienu arvien vairāk pieaug nicinājums pret cehs.lv

8/12/17 02:53 pm

ja mēs esam absolūti godīgi, šis ir tipisks burnout, nevis vienkāršs nogurums/hormonu vētra. es šāda veida mentālu paralīzi neesmu piedzīvojusi, par laimi, jau kādu krietnu laiku, bet šī nedēļa ir bijusi diezgan briesmīga. par Ameriku man kādreiz kāds teica, ka tur principā visi ir 2-3 izlaistu mēnešalgu attālumā no dzīves uz ielas, es savukārt varu nu jau droši teikt, ka esmu kādu 2-3 neparedzētu personīgās dzīves nobīžu attālumā no iekšējās krīzes. remonts, nesenie emocionālie pārdzīvojumi un kaķīša nedienas kaut kā mani ir pietiekami izstūmuši no iekšējā miera, ka esmu nonākusi kaut kādā purvā, atkal. bet nekas, mācos sevi nenosodīt, mācos nestresot par to visu, ko neesmu varējusi līdz šim vēl izdarīt, un mācos atzīt, ka, iespējams, strādāju par daudz, hah. šodien visu dienu Vecrīgā, naktī jāstrādā bārā, iespējams, tas ir tiešām par daudz.

bet, ja godīgi, bēdīgi, ka kaķītim labāk paliek tik lēnām. tas sasodītais karstums nepalīdz, kaķis slēpjas visos ēnainākajos dzīvokļa stūros, viņam vakar bija paaugstināta temperatūra, šorīt vēl satraukti elpoja, nav brīnums, ka viņš nesāk normāli ēst, ko visi ārsti atzīst par galveno zīmi, ka palicis labāk. bet vismaz vairs sistēmas neliks, kas jau ir labāk. tas, kā viņš pēc katras sistēmas reizes klīnikā vienkārši paniski ņaudēja un gribēja tikt mājās, bija diezgan, diezgan bēdīgi, nav jau nekāds brīnums. bet labi liekas tas, ka viņš atkal paliek īgns un negrib ar mani īpaši draudzēties, ārsti saka, ka vecās personības atgriešanās ir pirmā pazīme par atveseļošanos.

jādabū diena dārzā zem ābelēm. vecāki brauc prom uz pāris dienām, varbūt tā ir mana iespēja drusku izvēdināt galvu Pārdaugavā.

8/12/17 01:18 pm

note to self: cūku pupas ar kokosriekstu pienu neiet īpaši labi kopā.

tas ir apmēram tā, kā ēst tirgus čebureku un piedzert klāt smalku kafiju ar mandeļu pienu, tikai sliktāk.

8/10/17 07:04 pm

mēģinām izdomāt nosaukumu mūsu jaunajai izstādei par Mariju Leiko, pagaidām labākais un konceptuālākais ir ''Ko ārsti tev nestāsta''

8/10/17 05:11 pm

ai, nu būsim godīgi. vienīgais, kam šobrīd vispār ir kaut kāda jēga un nozīme, ir pilnām saujām ēst mellenes. tieši tagad.

8/8/17 12:14 pm

Matejiņš šorīt pirmo reizi pa ilgiem laikiem izrādīja zināmu apetīti. tas, protams, nenozīmē, ka viņš actually paēda, tā drusku pabakstījās pa konserva šķīvi un gāja rāpties savās mīļākajās vietās dzīvoklī, bet šķiet, ka ir drusku progress.

Otrs kaķis gan, šķiet, sāk apvainoties, ka Matejam tiek pievērsta tik daudz uzmanība. tā kā tādi mazi bērni.

8/7/17 06:57 pm

dzīvē ir pāris lietas, kas ir mega svarīgas. viena no tām, kā izrādās, ir nokļūt pie zobārsta, kuram var uzticēties un no kura nav jābaidās, jo viņš/-a ieklausās pacienta visneracionālākajās bažās.

in other news, šodiena ir šausmīgi jocīga, pieļauju, ka tas, ka rītu sāku ar jau minētā zobārsta apmeklējumu un daudz mierīgākām manipulācijām, nekā biju baidījusies, ir daļēji pie vainas.

ar mani tātad viss kārtībā, sliktākā lieta manā dzīvē šobrīd ir tas, ka es kavēju visus termiņus un dedlainus, un saistības. diemžēl par manu kaķīti gan to nevar teikt, matejiņam ir aknu iekaisums, paaugstināta temperatūra un pilnīgi neesoša apetīte. kas savukārt nozīmē, ka viņš jau ir tā izkāmējis, ka varu nabagam skaitīt muguras skriemeļus. bet arī runčiem, kā izrādās, ir tendence izlikties, ka viss labi, un es kādu brīdi to apetītes zudumu norakstīju uz to, ka viņš vienmēr slikti ēd, kad esmu prom. cenšos nedomāt, ka esmu paviršs hūmins un slikti izturos pret kaķiem, bet, ņemot vērā to, ka viņa uzvedībā līdz šim tiešām nav bijušas nekādas izmaiņas, laikam jau tas ir saprotami.
bet nu nekas, otro dienu vedu uz klīniku likt sistēmu, ārste teica, ka viņam jādod arī antibiotikas, galvenais, jācer, ka šis nav nekas lipīgs un serjožam nesāksies kas līdzīgs.

ironiskā kārtā es tieši izdomāju, ka, lūk, augusts būs mēnesis, kad es savedīšu kārtībā savas finanses. klāt mēneša 7. diena, esmu teju iztērējusi visu aldziņu starp savu dzīvi un ikdienu, pašas gudrības zobu un kaķīti, kurš bēdīgā stāvoklī, jāķeras klāt citu projektu avansiem, kas nekad nav laba ideja, jo pārāk atgādina tos banku overdraftus. gribēju drusku palaist vaļā savu bāra darbu, bet nu laikam vēl nevar. vienkārši vakar arī pieleca, ka es, iespējams, strādāju mazliet par daudz, bet, kamēr es tā varu, kāpēc gan ne.

8/3/17 02:26 pm

kaut kā pamazām dienas pleilistēs atgriežas lecīgā perioda Bobs Dilans un viņa draugi. šodien, piemēram, braucu uz darbu un klausījos like a rolling stone, protams, un tas lēnām pārauga Janis Joplin dziesmā Me & Bobby McGee, galu galā atstājot domu, ka freedom is just another word for nothin' left to lose.

un tā nu es te viegli fonā par to visu domāju, vienlaikus sasniedzot savu personīgo motivācijas un spēciņu absolūtu sašļukumu.

bet šīs konkrētās iekšējās pārbūves mērķis ir uzlabot ikdienu, ne tikai krīzes/pacilājumu brīžus. jāuzlabo pamati.

8/2/17 04:13 pm

Scape zālē darbdienas vakarā biļete maksā 9,90 EUR, kas to vispār var atļauties? nē, nu skaidrs, ka daudzi var, ņemot vērā to, cik tur daudz cilvēku, bet - srsly?

8/2/17 11:12 am

dienas mazās piezīmes (jau tagad)

- vakar un šodien ilgi reflektēju par trulām sāpēm, ko jūtu kaut kur mutē. pēc ilgākas izpētes izrādās, ka man aug zobs. izrādās, ka tā zobu augšana nav kaut kas tāds, kas beidzas in your early 20s, bet turpinās vēl vēlāk. nav brīnums, ka bērni visu laiku kliedz, kad viņiem aug zobi, šis ir tiešām neforši.

- vakar vēl gribēju nopirkt fitnesa aproci, lai mērītu pulsu un skaitītu kalorijas, soļus un vēl nez ko. biju šokā par cenām, kas vidēji ir ap 300-400 EUR, pāris modeļiem jau krietni pie 700 EUR, atradu vienu pavisam vienkāršu modeli, kurš neizliekas, ka varētu būt mans privātais asistents un varētu sakārtot visu manu dzīvi, bet vienkārši tikai skaitītu soļus un kalorijas, bet pēdējā brīdī sapratu, ka man to tomēr nevajag. ar to kaloriju skaitīšanu it sevišķi traki, vienā brīdī tu vairs nedomā par lietām pēc būtības, bet tikai to kaloriju izteiksmē, un tā jau vairs nav nekāda dzīve, vai ne. beigās vēl sāku lasīt vienu rakstu par to, kā šīs viedierīces vāc personīgus datus par cilvēkiem vispersonīgākajā izteiksmē, un tur jau nav vairs nekādas garantijas, ka šos datus, kas tiek vākti kopā, kādam nevarētu nopārdot. piemēram, apdrošināšanas kompānijām.
sapratu, ka labāk nevajag. reizēm tomēr neziņā ir miers un spēks.

8/1/17 10:59 pm

par jaunajiem sākumiem runājot

jūlijs bija smags, tiešām. taču vienlaikus jūlijs bija viens no barojošākajiem mēnešiem ļoti ilgā laikā. teju katru dienu notika kas tāds, kas manu jau tā trauslo komforta zonu pabrucināja vēl vairāk, ļoti daudz skumju un ļoti, ļoti daudz iedvesmojoša spēka no sevis, no draugiem, no cilvēkiem man apkārt.

bet galvenais, liekas, tomēr ir tas, ka es tiešām mācos būt tuva ar cilvēkiem. reāli mācos, jo acīmredzot šī prasme ir bijusi tik periodiska un tik neuzticama, ka tās drīzāk nav bijis nekā ir. un diezgan bieži liekas, ka es pati īsti neesmu bijusi klātesoša kaut kādos notikumos, ieskaitot laika pavadīšanu ar citiem.

un te nu mēs atkal esam. mājās joprojām ir remonts, man ir jāstrādā gultā (kas man actually vienmēr ir riebies), un ir tāda ļoti skaista, mierīga sajūta. aiz loga ik pa brīdim kaut kur iedunas vilciens un pagalma kaķi, un augusts, domāju, būs daudz vairāk mans mēnesis nekā pēdējie divi.

7/30/17 01:18 pm

es it kā gribēju aizbraukt vai nu uz rojālu, vai nu vienkārši kaut kur ārā, bet tad beigās pavadīju vakar teju visu dienu, skatoties seriālus, šobrīd uzķēros uz supergirl, kas ir tieši tik viegls un nepiespiests, lai derētu pārgurušai galvai.

laptopu H. saārstēja, bless his soul, remonts dzīvoklī ir liels un ongoing, priekšnamā noņēma tās briesmīgās 90to gadu tapetes, tagad varu izsapņot, kādas šīs telpas gribu. un tā vakaru gaisma dzīvoklī joprojām drusku lauž sirdi un liekas neticami skaista.

bet galvenais, reizēm ir arī ok pēc tādiem lieliem skrējieniem un emocionāliem karuseļiem kā viss jūlijs ir bijis, nu, ir ok pavadīt vīkendu, dzerot vīnu no pudeles un skatoties supergirl. you can't rush your healing, kā dzied trevor hall.

7/27/17 10:04 am

beigās jau, protams, labi vien bija, ka nokļuvu Krievijas panelī, jo mūsu panelis bija visforšākais no visiem paneļiem, biju ar diviem profesoriem, kuri strādā russia studies jomā Parīzē un Bergenā, ļoti forši kungi. viens runāja par Gosha Rubchinskiy pārstāvēto maskulinitāti un bija ļoti smieklīgs, otrs runāja par Valēriju, dziedātāju, un viņas politiskajām manifestācijām. ļoti sirsnīgi, ļoti forši, palikām vēl ilgi pēc paneļa beigām un runājām krustu šķērsu par visu. bet ļoti ceru, ka, ja nākamgad atgriezīšos, tomēr nonākšu, teiksim, popkultūras vai tv panelī, hah.

vēl likās forši, ka tas Parīzes profesors ziņoja - viņš esot studentiem rādījis "Vai viegli būt jaunam?" kā tādu galveno vēstures & politiskās domas dokumentu no tā laika, mana 'vēsturnieces' sirds aiz priekiem gavilēja.

tad vēlāk satikāmies ar meind., kurš ir drusku bēdīgāks un skumjāks nekā toreiz, kad dzīvojām pretējās istabās, nospriedām, ka tas laikam notiek, ja pavadi savas dienas, pētot 1920to gadu Vācijas literatūru. stāstīju par to, ka ļoti nesen sabēdājos par to, ka vajadzēja intervēt vienu kungu saistībā ar filmām, bet izrādījās, ka kungs jau ir miris, nonācām pie secinājuma, ka ir pienācis laiks akadēmiskajai videi pieņemt garu izsaukšanu kā valīdu intervijas iespēju.

vēl tikai ceļojums līdz kosmētikas veikaliņam, ko biju noskatījusi, tad pusdienas ar (oh I'm loving this) an Oscar-nominated Belgian film director, un tad jau mājās. ja lidmašīnas nelohosies, paspēšu uz pēdējām Četru baltu kreklu minūtēm.

vispār ļoti jauki. šis, liekas, bija arī galvenais iemesls, kāpēc toreiz iestājos doktorantūrā - šī te starptautiskā kopiena, sadraudzība. ļ. pietrūkst iespējas pamētāties ar idejām ikdienā, nu, tieši pamētāties un apmainīties, nevis visu laiku visu izskaidrot un tad mētāties ar idejām.

7/25/17 08:04 pm

tātad, šī ir mana pirmā starptautiskā konference, un man ir totāls kultūršoks, nopietni. pirmkārt, esmu šokā, ka cilvēki nevis prezentē savus pētījumus, bet nostājas priekšā un vienkārši lasa, un es nesaprotu, kāda no tā ir jēga, jo tādā veidā tu kā klausītājs vispār neko daudz neuztver, turklāt man vienmēr visos izglītības līmeņos ir mācījuši, ka prezentācijas nevar lasīt, bet tev ir jārunā konkrēti un jāskatās acīs, un tamlīdzīgi. tāpēc drusku kultūršoks.

in other news, šodien kafijas pauzē parunājos ar vīrieti, kas apsēdās blakus, vārds pa vārdam, izrādās, ka es jau pusgadu lasu viņa grāmatu, & viņa pētījumi par skaņas un attēla mijiedarbību mūsdienu kino ir bijuši diezgan svarīgi šogad manā doktorantūras darbā. also, izrādās, ka viņš taisa mūzikas videoklipus, uzaicināju žūrijā nākamgadam. vēl man kāda dāma sāka stāstīt, cik šī ir velkomējoša kopiena un ka šeit nevienu nenosoda, ja ierodas paģirās, man likās tik skaista lieta, ko stāstīt tieši man, hah. rīt jāprezentē, es esmu panelī, kura atslēgvārds ir Russia, kaut gan mana tēma ir par PSRS sabrukuma periodu, un vecāka gadagājuma akadēmiķi totāli pret mani izturas tā, it kā es esmu pēdējais nabadziņš, kurš iztērēja pusi savas universitātes budžeta, lai atbrauktu uz šejieni. parunājos ar sava paneļa vadītāju, viņš atvainojās par to, ka esmu te ielikta, jo, nu, akadēmiķiem tomēr būtu jābūt vairāk jūtīgiem saistībā ar šādām vēsturiskām un politiskām niansēm. pasmējāmies par to, ka būtu daudz sliktāk, ja es būtu no Ukrainas.

citās ziņās - Londona ir joprojām burvīga, vienīgi hoteļa brokastis ir totāli ne-burvīgas, jo acīmredzot te gan esmu nabagu galā, kuriem nepienākas skaistas, svaigas brokastis, bet pienākas tikai musli vai maize ar ievārījumu + slikta kafija. dārgajam galam savukārt ir English breakfast. drusku jocīgi. un vēl rīt vakarā satikšu meind., kas ir ļoti burvīgi. neesam tikušies kopš 2015., kad biju ciemos Oksfordā.

7/24/17 10:07 am

meklēju nebanālu priecīgu mūziku, starp citu. domāju, ka gaudu mūzika manā šī brīža stāvoklī neko labu nedod.

7/24/17 09:21 am

no rīta sēdēju Rīgas lidostā pie loga, ārā spīdēja saule, viss bija tāds skaists un drusku trausls, un tad man lidmašīnā likās, ka es vai nu izvemšos, vai noģībšu, vai man pārsprāgs galva, vai viss kopā, jo es taču zinu, ka alus vakarā pirms lidošanas nav forši, es taču zinu, ka man riebjas agrie lidojumi, un šis bija mega agrs - 6.30 no rīta, es taču to visu zinu, bet vai ta es nu būšu tā, kas kaut ko ar šīm zināšanām darīs, hah.
bet no rīta bija tā skaistā sajūta, ko kādu laiku nebiju sajutusi, proti, ka es būtu lepna un pretty excited, ja es sevi tādu tagad redzētu pirms pāris gadiem. ceļā uz savu pirmo starptautisko konferenci, turklāt Londonā, turklāt satikt draudziņus, šodien ar Ditu vakarā iesim uz teātri un tā, un tas ir tieši tas, ko kādreiz tik ļoti esmu gribējusi, ko arī tagad tik ļoti gribu. šī te plašuma un mēroga sajūta, kuras reizēm pazūd, ja ieslēdzos savā Vecrīgas - tuvējā centra kvadrātiņā.

un savukārt Frankfurtē līst lietus un ir auksts, beidzot atradu rozetes kaut kādā stūrī un varu izlikties, ka varu pastrādāt. bet laikam jau jāsaka, ka laiks, kad varēju lidostās un lidmašīnās strādāt, nu ir pagājis, tagad šīs ir telpas, kur es vienkārši skatos tālumā un aizeju pilnīgā pašplūsmā.

un vēl, gribētu vairāk ceļot kopā, mazāk viena. been there, done that. tagad būtu jāmācās kopība.

7/19/17 04:11 pm

lai nedomātu par to visu, par ko man ir jādomā, pēdējās dienās daudz prātoju par to, ko, diez, es darītu, ja būtu piedzimusi pirms kādiem 50 gadiem un attiecīgi uzaugtu PSRS laika Latvijā. domāju, ka manas abas pašreizējās profesijas tad īsti nepastāvēja, nezinu, varbūt būtu strādājusi par skolotāju/pasniedzēju, varbūt būtu realizējusi trako ideju par to, ka vispār vajadzētu strādāt kriminālistikā. protams, tad gan nebūtu bijušas Midsomeras slepkavības, kas mani par šo iespējamību varētu informēt. bet varbūt tomēr.

kā jums?

7/18/17 10:49 am

mēģinu atgriezties tajā laikā pirms gada, kad biju tikko ārā no slimnīcas un mēģināju izveidot kaut kādu līdzsvarotu, pārdomātu rutīnu. es par to runāju jau gadiem, zinu, vienkārši jo vairāk saskaros ar savu vētraino dabu, milzīgajām mood swings un neizlēmību, bet visvairāk jau tas vētrainums, tā sajūta, ka visu vajag ķert aizgūtnēm tagad, jo vēlāk var atņemt, nu, to jau varētu sadziedēt rutīna.
jo izrādās, protams, ka tam jau ir sekas. tāds iekšējs nemiers un nespēja pārvarēt mazās krīzes tādā sakarīgā, saprātīgā veidā, kā vien caur vētrainību, kas, protams, neko neatrisina. lielās krīzes gan pārvaru kā pro, laikam jau diemžēl.

vārdsakot, atgriezties pie tā sākumlaukuma, kurā nostāties pamatīgāk uz savām kājām, nevis paklupt aiz katra cinīša. saskatīt aiz kokiem mežu un mežā - kokus. visas šīs dzīves gudrības.

un - jā, vairāk dalīties, bet tādā meaningful veidā. kad uznāk lielās bēdas, nemarinēties tajās, bet iet ārā. runāt ar cilvēkiem, pieskarties cilvēkiem, ļaut, lai mani arī beidzot aizkustina tādā pamatīgākā veidā. mainīties, vienvārdsakot.
Powered by Sviesta Ciba