running to stand still

pick up your crazy heart and give it one more try

10/19/17 12:15 pm

es īsti negribu vēl rakstīt savu komentāru par #MeToo, bet tikai gribēju pierakstīt vienu jocīgu lietu, kas iezīmējas tajā, kā tiek uztverta informācija. proti, man regulāri prasa, lai es iesaku kādas filmas, ko noskatīties, vietas, ko apmeklēt, grāmatas, ko izlasīt, un tamlīdzīgi. šajos gadījumos, ja es iesaku kaut ko šķērsām, tur ir reāls risks, ka cilvēks, kurš prasa viedokli vai ieteikumu, sačakarēs savu laiku un patrieks vējā pāris stundas, ja viņam nepatiks tas, ko es esmu ieteikusi, bet tic man vienalga. kāpēc ir tik nenormāli grūti man noticēt, kad es stāstu par to, kas ar mani ir noticis, ja reiz šajā gadījumā noticēt un uzticēties manam viedoklim, manai interpretācijai neko no otra īsti neprasa un, kas galvenais, nerada riskus?

10/18/17 05:29 pm

man ir krampis kreisajā plaukstas locītavā, that's a new one.

iepriekš esmu saskārusies ar to, ka, piemēram, ir noberzti elkoņi (no rakstīšanas), tirpst pirksti (no intensīvas rakstīšanas), un tamlīdzīgi, bet jāsaka, ka plaukstas sāpes ir pirmo reizi.

10/15/17 05:37 pm

esmu (at)sākusi skaļi dziedāt līdzi manic street preachers dzīvoklī, varbūt tomēr pamazām lietas uzlabojas.

un rudens rīgas centrā pa logu izskatās tik skaisti. tāda maza ierāmēta ainava ar viesnīcu Latvija, kokiem, kas zaudē lapas, un citu māju logiem. man patīk mana darbagalda jaunā lokācija, citiem vārdiem sakot.

ļoti grūti strādāt, iespējams, arī tāpēc, ka vairs nevaru atcerēties, kāpēc man to vispār vajag. bet nu skaidrs, ka vajag, līgumi, saistības un kas tik vēl ne. kādreiz, kad biju mazāka un, iespējams, motivētāka, ar lielāku iekšēju vajadzību kādam kaut ko pierādīt, bija mazmazlietiņ vieglāk.

un vēl tādā piezīmju formātā gribu pierakstīt, ka šis, iespējams, ir pirmais rudens ļoti ilgā laikā, kad es vispār piefiksēju to, ka krīt lapas. man tomēr patika tas, ka šogad festivāls bija septembrī kaut vai šādu iemeslu dēļ. un vēl prokrastinējot pārlasīju vecus cibas ierakstus, kaut kad starp braukāšanu starp rīgu un amst. man bija ļoti bail, ka mājas mani aizmirsīs. bet vispār es agrāk rakstīju drusku sirsnīgāk, nezinu, kas notika.

un vēl es nezinu, kā lai tiek galā ar arvien pieaugošo darbu sarakstu. protams, tikai uzrotot piedurknes un ķeroties pie darba, nekāda maģiska atrisinājuma jau nav, vienkārši saņemties šobrīd ir arvien grūtāk. bet tad, novembra beigās, kad viss būs done un gone, kad būs pārdzīvoti šie divi lielie rakstu darbi, jaunā izstāde, tēva 60 gadu jubileja, konference, 3 naudas rakstu darbi un mājas labiekārtošana (pa virsu parastajiem darbiem, hah), nu, tad es mēģināšu būt priecīgāka.

pēdējā laikā daudziem random pazīstamiem un mazpazīstamiem cilvēkiem kā ieķērusies plate atkārtoju, ka viss būs kārtībā. to pašu saku arī sev, jo viss jau būs kārtībā.

10/15/17 01:22 pm

mazāk domāt un pārdomāt, vairāk būt.

šis ir/būs jauks rudens. nu tā, pēc sajūtām vadoties un spītējot visam, kas jāsapako un jāsaliek pa kastītēm. kaut kā atsāku justies labi pati savā dzīvē, un ko gan var vairāk vēlēties.

10/12/17 02:19 pm

es ļoti gribētu beidzot kļūt par tādu cilvēku, kurš mācās no citu kļūdām, nevis savām. bet nu.. spriežot pēc tā, ka es esmu diezgan pamatīgu bedri sev izrakusi ar dedlainiem un pienākumiem, acīmredzot man tas ne pārāk labi sanāk.

10/11/17 09:24 am

man ir aizdomas, ka Bo, mana jaunā kaķene, vispār neguļ. vismaz šajās trīs nedēļās, kopš viņa šeit ir, nekad neesmu redzējusi viņu actually guļam. man ir kaķis - vampīrs, vai

10/9/17 07:14 pm

meiteņu vakars 2017: burgeri, alus, laptopi un ļoti daudz dedlainu, kas nozīmē ļoti daudz trūkstošu rakstu zīmju.

10/8/17 08:50 pm

gribēju ierakstīt savus pāris centus par Blade Runner 2049. 

tātad, man filma ļoti, ļoti patika, nu tā, ka rauj sirdi laukā patika. bet nu, būsim godīgi, mana sirds šobrīd tāda jautra, to izraut un salauzt vispār nav īpaši grūti. bet nu offtopic. 
ja tā apsēžas pie kafijas tases un padomā par šo filmu, tas paliek tik ļoti skaidrs, ka šis turpinājums, iespējams, ir loģiskākais iespējamais turpinājums. esmu par šo daudz strīdējusies ar daudziem cilvēkiem, bet mans (personīgais/profesionālais) viedoklis ir tāds, ka filmai nav jādod atbildes uz visiem jautājumiem, bet ir jāiedod tā pasaules aina, vīzija, ideja, kurā tās atbildes pašas rodas un sazīmējas, un ar šo filmu man tas totāli tā bija. daudziem ir komentāri saistībā ar to, ka oriģinālais darbs ir par pārapdzīvotu pilsētu, bet šeit mēs pamatā redzam tikai tukšas ielas un tukšumu, un tas viss ir tik.. loģiski. ja tu tā apsēdies un mēģini salikt filmu pa plauktiņiem, uzreiz paliek skaidrs, kā tās tēmas viena ar otru smuki pārklājas, turpinās, pāriet no viena gadsimta otrā, un tas ir ļoti jaudīgi. tas, cik plūdeni un dabiski tēmas, kas ir aktuālas oriģinālajā darbā, rezonē šajā filmā, bet ne tādā prastā homage līmenī, bet tādā jaunā līmenī ar pielikto vērtību un jaunā gadsimta elpu. tāds fana darbs, kas jau sen pārkāpj fanošanas robežas un tiešām uzdrīkstas veidot un teikt kaut ko pilnīgi jaunu. 

un jā, man ļoti patika Blade Runner 2049. tā ir filma - cieņpilns turpinājums, un vienlaikus filma, kas tiešām dara savu lietu, risina savas īpašās tēmas un kuras katrs kadrs ir piepildīts. un vakar, sēžot tajā ballītē un dzerot kādu trešo vīna glāzi pēc kārtas, Robertam mēģināju pateikt tādu ļoti metafizisku domu, kas, protams, ne pārāk labi sanāca, bet - Blade Runner 2049 daudz vairāk kā tās priekšgājēja un daudz vairāk kā ļoti daudz filmu, kas top, ir tiešām *filma*. to nevar izstāstīt ar vienu logline vai filmas sinopsi, tā nav filma - stāsts, tā nav filma - vizuāls trips, tā ir filma, kas ir veidota kā filma, ko skatīties kinoteātrī un kas izmanto visas šī medija, šīs mākslas formas dotās iespējas radīt iespaidu un saprasties ar savu skatītāju. un visi tās elementi ir ļoti augstā līmenī, un tā ir ļoti pārliecinoša kinematogrāfiska pieredze. 

10/6/17 12:30 pm

Attēlu rezultāti vaicājumam “i've seen things you wouldn't believe gif”

10/5/17 01:00 pm

esmu pamanījusi, ka, jo vairāk visi runā par mother!, jo mazāk es to gribu redzēt.

lūdzu, pasaule un kino kritiķi, beigsim taisīt milzu haipu ap filmām. pilnīgi nevienai tas vēl līdz šim nav nācis par labu, jo neviena filma nevar sasniegt to līmeni, kādā to pasniedz tvitera 140 zīmju jūsmīgie komentāri, apskatnieki un jaunieši, kuri par filmām izsakās gifos.

10/5/17 11:16 am

vakar ar Am. aizgājām uz pēdējo Tom of Finland seansu Forum Cinemas, tā jau ir, tie, kas nepaspēj festivālā noskatīties, maksā daudz vairāk, lai skatītos te. filma kā filma, bet ļoti patika dažas brīnišķīgi sirsnīgas detaļas. pirmkārt, tas, ka pats mākslinieks uz filmas beigām sāka nēsāt rūtainu mežcirtēja kreklu zem tām ādām, un otrkārt, tas, ka pēc filmas ar draudzeni visur redzējām krāniņus.

10/3/17 09:16 pm

man ir pāris dvieļi un palagi, kuri tiešām neizžūst jau trešo dienu. šķiet, beidzot saprotu, par ko raksta ciba, kad ciba stāsta, ka pienākusi tā sezona, kad nekas nežūst.

9/30/17 11:29 am

vakar galu galā neko daudz neparakstīju, bet sakārtoju māju, saliku galdus atpakaļ, saliku dīvānu, kur tam jābūt, saliku mantas aiz skapja un saliku nevajadzīgās lietas zem gultas, spēlējos ar kaķiem un mazgāju veļu, un tagad ir tik jauki sēdēt pie logiem un skatīties uz centra mājām, un rakstīt ar lielo kafijas krūzi, un ir tik jauka sajūta - tā, it kā es tiešām būtu atgriezusies mājās.

nākamvasar jāremontē virtuve. mēģināšu nesatraukties pirms laika, bet tas, ka tā būs vēl šausmīgāka pieredze par šo, ir jau skaidrs.

9/29/17 04:18 pm

laikam ir maz ziņu, kas mani šonedēļ iepriecina vairāk par ļoti pozitīvajām recenzijām par Blade Runner 2049, biļetes uz nākamo ceturtdienu jau makā.

9/29/17 02:06 pm

novēroju, ka galva joprojām pilna ar iespaidiem un kaut kādām nesakārtotām domām, un nav vietas nekam jaunam, tāpēc ar to dīloju tā, ka stāstu vienus un tos pašus jokus, skatos vienas un tās pašas filmas/seriālus, un ļoti daudz guļu.

kaut arī dedlaini neguļ un negaida, un viss ir ļoti saspringts. joprojām.

grr. ceru, ka šis kaut kad mainīsies.

9/26/17 03:06 pm

uzzinu pēdējais: "Bruņukuģi Potjomkinu" Rīgā uz plakātiem pieteica kā ''jautru komēdiju''.
Tags: ,

9/26/17 11:34 am

dienas atklājums: man nav bail no sliktām filmām, man ir bail no garlaicīgām filmām.

9/20/17 07:56 pm

mana jaunā mazā kaķene mūs visus pamodināja šorīt plkst. 6:32, jo kaut kā pamanījās nogāzt manu cepeškrāsniņu.

jāpiemin, ka kaķene sver ne vairāk kā 3 kg un ir exceptionally maza.

9/19/17 10:36 pm

visvairāk man tajā visā nebeidzamajā sarunā par kultūru besī tas, ka mēs kultūru uztveram kā privilēģiju, kā luksus veida parādību, nesaliekot kopā, ka kultūra un tās radītie objekti, produkti un whatnot ir tas, kas paliek vēlāk. un no tā izejot - darbs kultūrā tiek uztverts kā kāda cilvēka personīgs gļuks, un tad jau pats vainīgs. tipa, tā ir mana kaprīze strādāt muzejā, tāpat kā tā ir dažādu cilvēku kaprīze un iedomība strādāt arhīvos, art house kinoteātros, festivālos, pasākumu, semināru un izglītības projektu realizēšanā. par pārējiem ir drusku sarežģītām, bet, mīļie cilvēki, ja mēs darbu muzejā un arhīvā uztveram kā kādas personas tīri personīgu ambīciju, kaprīzi vai ko vēl ne, un pieņemam, ka jā, tas ir totāli normāli, ka šie cilvēki savu personīgo izvēļu dēļ saņem kapeikas un cieš pastāvīgu badu, nu, manuprāt, we're done. kā civilizācija, kā sabiedrība, kā vēsturisks veidojums - mēs esam sev pārvilkuši pāri strīpu.

jo protams, vispār jau iespēja pašiem veidot savu vēsturi, to saglabājot arhīvos, muzejos un citās institūcijās, *ir* absolūta privilēģija, un tas ir jāņem vērā. un, skatoties drusku plašākā mērogā, jo vispār jau uz muzeju darbiniekiem neattiecas šis jaunais autoratlīdzību sviests, jo visbiežāk mēs tomēr esam oficiāli darba ņēmēji, jāatzīst, ka šo pašu domu var attiecināt uz kultūru plašāk: veidot pašiem savu naratīvu, ko primāri veido caur kultūru, *ir* brīnišķīga privilēģija, nevis kaut kāda personīga ambīcija, kuras novērtējums ir salīdzināms ar kabatas naudu.

labi, es zinu, ka haidžakoju šo sarunu par autoratlīdzībām ar savu sarunu par kultūru kā tādu, bet nu, ko lai saka, man liekas, ka mēs līdz galam vienkārši neapzināmies, kāpēc vispār sava kultūra ir vērtība.

9/19/17 07:45 pm

sākot ar šodienu, man atkal mājās ir divi kaķi: fb ziņa par to, ka kk brauc prom un atstāj kaķi bija kā dievu zīme, ka laiks papildināt mājas, jo Serjožiņš visu pēdējo mēnesi pavadījis, naktīs vientulīgi skraidot pa dzīvokli un kliedzot.

bet Bo pagaidām uzvedas kā normāls bosiks, atnāca, visu izošņāja, izstresojās, sāka rūkt uz Serjožu un ielīda grāmatplauktā bubināt.
ja tā padomā, es nekad neesmu dzīvojusi kopā ar kaķenēm. tur ir kaut kāda starpība? nu, izņemot to, ka viņa, kā izskatās, ēd daudz mazāk nekā šitie lielie resnie mājas runči.
Powered by Sviesta Ciba