tas ir ļoti valīds punkts par līmeņu atšķirībām, kas diemžēl ir vēl jo skumjāk. jo principā - atkarībā no jomas, protams, bet lielos vilcienos - sanāk tā, ka nauda tiek dota tiem, kas jau ir izsitušies, Neiburgai, Bankovskim, un citiem, jo tā ir drošāk. jo tu kā naudas devējs zini, ka they'll deliver, bet ar jaunajiem ''krogus kultūristiem'', kā tu saki, to nevar paredzēt. kino tas ir tā, ka ir teju droši, ka Pakalniņas filmas tiks atbalstītas (jo viņa ir uzticams režisors, kuras filmas ir kvalitatīvas, tiek iesniegtas laikā, viņa netaisa haosu atskaitēs, viņas filmas ir ļoti profesionālas un sasniedz konkrētu auditoriju, kā arī rada viļņošanos starptautiskā vidē. apstākļos ar ļoti ierobežotu finansiālu atbalstu tu kā lemtspējīga komiteja, protams, gribi atbalstīt ''safe choices''. kas savukārt nozīmē to, ka šīs drošās izvēles var turpināt attīstīties un būt, un viņiem ir daudz vieglāk piesaistīt papildu finansējumu, jo valsts un tās institūcijas viņiem tic. savukārt jaunie un ne tik jaunie režisori, rakstnieki, mākslinieki kuļas pa pagrīdi, mēģina izsisties, kaut kā savilkt galus, lai galu galā visbiežāk aizietu prom no jomas pavisam. un tā nu mums ir profesionāļi, bet izteikti trūkst jaunu, kvalitatīvu balsu. jo šīs balsis jau neattīstās pašplūsmā, viņām vajag ticēt. un protams, daļa pamatīgi nofeilos, bet daļa kļūs par jaunās paaudzes lāpnešiem.

kino vidē, starp citu, tāpēc arī ik pa brīdim parādās konkursi tieši jaunajiem. NKC debijas filmu konkurss, tikko uztaisītais KKF mikrobudžeta pilnmetrāžas filmu konkurss, tas viss pamatā ir vērsts uz šo aspektu.

un ir jau skaidrs, ka, samazinot finansējumu, tās jaunās balsis tiks apgrieztas saknē. tā kā tie gulbji un to apgrieztie spārni. :))