Nejauši uzdūros rakstiņam Ar Oļegu Kuļiku sarunājas Laima Slava:

"Mūžīgā tēma – mākslinieka šaubas par sevi, par savām spējām, savu statusu, vispār par savas darbošanās jēgu (kas Kuļika gadījumā labi izlīdzsvaroja viņa izaicinošos pašapliecinājumus) tika interpretēta ar kāpjošu eksistenciālu dramatismu, kailums bija izteikti funkcionāls, knābis, ar kuru tika cītīgi zīmēts uz ekrāna, piešķīra visam iracionālu fantastiku, uz ekrāna projicētā otrā "es" nicinošo lamāšanos bija loģiski jāizbeidz ar ekrāna saplēšanu, kas arī tika aktieriski pārliecinoši izdarīts. (..) Scenogrāfiskie efekti (skatuviskā telpa, pustumsa, kas koncentrēja uzmanību uz gaišo ekrānu), ritmiskā muzika bija vienkārši, bet iedarbīgi efekta kāpinātāji, kuri, tāpat kā visa eksotiski kičīgā restorāna vide, citā kontekstā būtu nebaudāmi, bet šai gadījumā kļuva par sava veida kontrapunktu demonstrētajām psiholoģiskajām reālijām. Zīmīgi, ka performance (projekts) bija skaidri pārdomāts,tam bija noteikta forma un kompozīcija, kuru autors mērķtiecīgi piepildīja. Varētu pat teikt, ka Kuļikam šeit izdevās atrisināt to mūsdienu (t.i., 90.gadu) avangarda dilemmu, par kuru raksta tā apcerētājs Brendons Teilors: savienot jutekliski bagātu, formāli meistarīgu vēršanos pie plašas publikas ar konceptuālisma intensificēšanu."

( bet_pirmssākumos... )

Vakar Rīgas Doma skolas meiteņu koris Spānijā Tolosā starptautiskajā koru konkursā dabūja: 1. vietu bērnu koru grupā, 1. vietu "labākie basku dziesmu izpildītāji", skatītāju simpātiju balvu un Grand Prix kā labākais koris konkursā kopā visās grupās.

Tas tā - informācijai paziņām, - šaubos, vai medijos kultūras ziņās to maz pieminēs, jo žurnālistiem svarīgākas šķiet ziņas par pāris jampampiņu izrakta viltus bedri vai Dagdā ganībās nočieptu aitu.

Par valsts finansējuma samazinājumu kultūrai 22. septembrī Mareks Segliņš izteicās visai konkrēti: "Šeit varētu būt visai Tautas partijai pret to pretenzijas, jo tomēr latviešu kultūra, šī zeme, kurā mēs dzīvojam, un šeit, kur mēs esam, ir vispār vienīgā vieta, kur latviešu kultūra var attīstīties". To pieminu kā pirmo bezdelīgu, nevis kā kultūras jautājuma eksperta viedokli, jo jau pāris dienas vēlāk Nils Sakss savā blogā raksta: "var droši teikt, ka vienīgais šīs valsts pastāvēšanas iemesls IR mūsu kultūra." Savukārt Klāvs Sedlenieks savā blogā par abiem skumji iesmīkņā: "Līdzīgi kā 19. gadsimtā, latvieši vēl joprojām uztver kultūru kā propagandas instrumentu. Ir gan viena liela, milzīga atšķirība starp toreizējiem latviešiem un šodienu. Jaunlatvieši un viņu pēcnācēji bija apņēmušies radīt kaut ko jaunu. Ja nebija eposa - vajadzēja to radīt, kaut vai savākt no tā pāri palikušās driskas. Ja nav literatūras, mākslas un citu 'kultūras tautu' atribūtu, tad mēs to uztaisīsim. Mūsdienu kultūrlatvieši baidās no pārvērtībām un jauninājumiem. Mūsdienu latvieši domā, ka mūsu kultūra atrodas uz slidena un stāva kalna nogāzes. Tās vienīgais dabīgais virziens ir strauja lejupslīde, kuras beigās latviešu kultūra nenovēršami sašķīdīs sīkās drumstalās. Ja, protams, nebūs latviešu valsts nelokāmās spītības, kas nostāsies pretī šim gravitācijas spēkam." Bet ne par to aizdomājos, malkodams armēņu konjaciņu (arī šai ziņā neesmu patriots, jo Maskavas akcionāriem piederošā LB ražoto Latvijas preci tomēr neizvēlos) un pļāpādams par neko ar tīkamiem pudeles brāļiem, bet gan par to, cik smuki un gludi viss notiek: vispirms kultūru sāk aizstāvēt politiķi, kuri pie varas ruļļiem aš no šīs valstiņas tapšanas brīža, tad pievienojas vientuļas "autsaideru" balstiņas, tad piepeši drauģeļos.elvē oranža parakstlapa tautas masām a la parakstos par kultūras saglabāšanu, tad klajā nāk Kultūras Alianses vēstule valdībai. Viss tā smuki un gludi, ka nav aš kur piesieties. Tauta mobilizējas saskaņoti un idejā vienoti. Vēl tikai jāsagaida (ceru, ka tuvāko nedēļu laikā tas notiks) ārkārtas MK sēdi, kurā atzīs, ka par spīti dižķibelei latvju tautas kultūru jāpabalsta un jāfinansē, jo katram skaidrs, ka nesaņemot par kultūrdarbošanos naudiņu, latvju kultūra izplēnēs* - atjaunos gan līdzšinējo finansējumu, gan moš piešaus vēl pa virsu (balstoties uz Francijas u.c. valstu pieredzi, kuras dižpakaļas apstākļos met kultūras ugunskurā vairāk eiro, nekā pirms tās). Man šķiet, ka nevienam nebūtu nekas iebilstams.

Savukārt, ja ticētu sazvērestības teoriju adeptu postulētajam, ka dievzemītē valda klasiska liberālfeodālisma klanu sistēma, tad uzreiz varētu izvirzīt fantastisku savā naivumā domeli, ka aiz visas kultūras sargu retorikas spozmes un nesavtīgas vēlmes ar degošo sirdi nest gara gaismu, iespējams, stāv pāris praktiski vīreļi pelēkos vadmalas svārkos, kuri secinājuši, ka turpmāk vairs tik vienkārši nevarēs valstij pārdot kādus dzelžus ar 1000% peļņu, taču attapuši, ka ir viena laba sfēra, kurā naudas apriti ar pumpīšu pieslēgumu varētu paekspluatēt vēl gadiņus - nu tāda netverama un VIDam grūti pārbaudāma joma, kur ciparus var grābt no gaisa cik vēlies, ja tikai būtu ko grābt. Nu un ja nav, tad tak var izdomāt, kā te tie cipari parādīsies, pastimulēt. Atklātās vēstules, sabiedriskā doma un tā. Taču šī domele nekam neģeld - pats saprotu, - jo tā jau dzīvē nenotiek. Paranoja.

Bet tomēr interesanti, cik sabiedriskā labuma organizācijām mākoņtēvs pēdējā laikā sācis aktīvi ziedot? Arī Soross gatavojas investēt miljardu dolāru "zaļo tehnoloģiju" attīstībā tikai tad, kad zina, ka būs gaidāmi pamatīgi pasūtījumi no valdībām.

---------
* Secinājums: tā kultūra pastāv tikai pateicoties finansējumam.

Diez, kamdēļ visai bieži nākas manīt publiskajā sfērā "jauno un nikno" izteikumu, ka šos ļoti uztrauktu, ja kāds pārpratuma pēc viņu par "inteliģentu" nodēvētu. Šķiet cilvēkam, kura vectēvs operas garderobē galošas zadzis, šāds liktenis nedraud.