Nejauši uzdūros rakstiņam Ar Oļegu Kuļiku sarunājas Laima Slava:

"Mūžīgā tēma – mākslinieka šaubas par sevi, par savām spējām, savu statusu, vispār par savas darbošanās jēgu (kas Kuļika gadījumā labi izlīdzsvaroja viņa izaicinošos pašapliecinājumus) tika interpretēta ar kāpjošu eksistenciālu dramatismu, kailums bija izteikti funkcionāls, knābis, ar kuru tika cītīgi zīmēts uz ekrāna, piešķīra visam iracionālu fantastiku, uz ekrāna projicētā otrā "es" nicinošo lamāšanos bija loģiski jāizbeidz ar ekrāna saplēšanu, kas arī tika aktieriski pārliecinoši izdarīts. (..) Scenogrāfiskie efekti (skatuviskā telpa, pustumsa, kas koncentrēja uzmanību uz gaišo ekrānu), ritmiskā muzika bija vienkārši, bet iedarbīgi efekta kāpinātāji, kuri, tāpat kā visa eksotiski kičīgā restorāna vide, citā kontekstā būtu nebaudāmi, bet šai gadījumā kļuva par sava veida kontrapunktu demonstrētajām psiholoģiskajām reālijām. Zīmīgi, ka performance (projekts) bija skaidri pārdomāts,tam bija noteikta forma un kompozīcija, kuru autors mērķtiecīgi piepildīja. Varētu pat teikt, ka Kuļikam šeit izdevās atrisināt to mūsdienu (t.i., 90.gadu) avangarda dilemmu, par kuru raksta tā apcerētājs Brendons Teilors: savienot jutekliski bagātu, formāli meistarīgu vēršanos pie plašas publikas ar konceptuālisma intensificēšanu."

...un pie sevis nodomāju, ka diemžēl nepelnīti pamazām tiek aizmirsti avangarda teātra un performanču pionieri, pamatlicēji, žanra aizsācēji, kas aizsāka kopt performaci kā izrādi un izglītot sabiedrību par spīti tam, ka nekulturālā publika to ilgi nespēja saprast un pieņemt:

Afišas vēstīja:
„Tiesas zālē!
Tikai trīs vakarus pasaulslavenie traģiķi Deivids Gariks Jaunākais un
Edmunds Kīns Vecākais no Londonas un Eiropas teātriem aizraujošā traģēdijā "Karaļa Žirafe" vai - "Nesalīdzināmais Karaliskums" !!!
Ieejas cena: piecdesmit centu.
Pašā apakšā bija vislielākais uzraksts: "Sievietēm un bērniem ieeja aizliegta”.
— Ziniet,— teica hercogs,— ja šī uzraksta rinda viņus nepievilks, tad es Arkanzasu nepazīstu.
Visu dienu hercogs un karalis cītīgi strādāja: sameistaroja skatuvi, piekāra priekškaru un rampā sasprauda sveces, un šai vakarā jau ļoti agri telpa bija pilna ar vīriešiem. Kad tā bija bāztin piebāzta, hercogs atstāja savu vietu pie ieejas durvīm, apgāja celtnei apkārt, uzkāpa uz skatuves, nostājās pie priekškara un teica nelielu uzrunu, slavēdams savu traģēdiju, kas esot vissatricinošākā, kāda jebkad redzēta. Ilgi viņš runāja par traģēdiju un Edmundu Kīnu Vecāko, kas tajā tēlojot galveno lomu, un, kad visu gaidas bija sakāpinājis, pacēla priekškaru. Nākamajā mirklī uz skatuves četrrāpus izlīda karalis, gluži kails, krustu šķērsu notriepts dažādām krāsām — raibs kā varavīksne.
Par pārējo nav vērts runāt, viņš izskatījās mežonīgs, bet ārkārtīgi jocīgs. Skatītāji aiz smiekliem vai nobeidzās, kad karalis izlēkājies nozuda aiz kulisēm, viņi bļaustījās, aplaudēja, smējās un izsauca viņu, līdz viņš atgriezās un atkārtoja savu numuru, pēc tam publika viņu piespieda to atkārtot trešo reizi. Pat govs būtu smējusies, redzot, kā lēkāja vecais nelga.
Tad hercogs nolaida priekškaru, paklanījās skatītājiem un teica, ka šo lielo traģēdiju atkārtošot vēl divus vakarus, jo viņiem esot steidzīgi jāaizbrauc uz viesizrādēm Londonā, kur Drurīleinā jau visas biļetes pārdotas, vēlreiz paklanījās un teica — ja šī izrāde publikai patikusi un tā guvusi zināmu pamācību, tad lai ieteicot saviem draugiem atnākt to paskatīties.
Divdesmit cilvēku iesaucās:
— Vai tad jau beigas? Un tas ir viss?
Hercogs atbildēja, ka izrāde beigusies. Tad sākās varens tracis. Visi sauca:— Krāpnieki!
Publika piecēlās saniknota un jau grasījās uzbrukt skatuvei un traģēdijas tēlotājiem. Bet kāds liela auguma skaists vīrietis uzlēca uz sola un iesaucās:
— Pagaidiet! Lūdzu vārdu, džentlmeņi!
Visi apstājās, lai klausītos.
— Mēs esam piekrāpti — pamatīgi piekrāpti. Bet neļausim, lai visa pilsēta par mums smejas visu mūžu. Nē, iziesim no šejienes mierīgi, slavēsim izrādi un piekrāpsim visus pārējos pilsētā. Tad visi sēdēsim vienā peļķē. Vai tas nebūtu prātīgi?
— Patiešām! Tiesnesim taisnība!— visi atsaucās.
— Labi, tad ne vārda par krāpšanu. Iesim mājās un ieteiksim visiem atnākt un noskatīties traģēdiju.
Otrā dienā visa pilsēta runāja par to, cik lieliska bijusi mūsu izrāde. Vakarā zāle bija pilna, ka lūst, un mēs atkal piekrāpām skatītājus. Kad kopā ar hercogu un karali atgriezāmies uz plosta, visi paēdām vakariņas, pēc tam ap pusnakti viņi pavēlēja Džimam un man ievirzīt plostu upes vidū, aizbraukt divas jūdzes lejup pa upi un to noslēpt.
Trešajā vakarā zāle bija atkal pilna — un šoreiz nenāca jauni skatītāji, bet tie, kas jau bija skatījušies izrādi iepriekšējos divos vakaros. Es stāvēju blakus hercogam pie durvīm un ievēroju, ka ikvienam ienācējam kabatas bija piebāztas vai kaut kas noslēpts zem svārkiem — tās nebija smaržu pudelītes, bet kaut kas cits. Varēja saost vecu olu un sapuvušu kāpostu smaku, un, ja es varu pateikt, kā smird sprāguši kaķi, varu saderēt, ka skatītāji ienesa zālē sešdesmit četrus tādus sprāgoņas. Kādu brīdi stāvēju, bet neizturēju drausmīgo smirdoņu. Kad zāle bija pavisam pilna, hercogs iedeva kādam jauneklim divdesmit piecus centus un lūdza viņu kādu mirkli pastāvēt pie durvīm, tad viņš devās apkārt celtnei it kā uz skatuves durvīm, un es viņam sekoju. Tiklīdz aizgājām aiz stūra tumsā, viņš sacīja:
— Ej ātri projām un, kad būsi ticis tālāk no mājām, tad skrej līdz plostam, cik spēka, it kā tev pakaļ dzītos nelabais!
Es to darīju, un viņš arī. Mēs reizē nokļuvām līdz plostam, un pēc divām sekundēm tas slīdēja lejup pa straumi, tumsā un klusumā virzīdamies uz upes vidu. Es jau domāju, ka nu karalim klājas plāni, bet gluži otrādi: drīz viņš izlīda no būdas un jautāja:
— Nu, cik mēs šoreiz nopelnījām ar šo veco triku, hercog?
Viņš nemaz nebija bijis pilsētā.
Mēs aizdedzinājām laternu tikai tad, kad bijām jau desmit jūdžu viņpus pilsētas. Tad iededzam gaismu, paēdām vakariņas, un karalis un hercogs smējās locīdamies par to, kā bija piekrāpuši publiku. Hercogs iesaucās:
— Zaļknābji, stulbās galvas! Es zināju, ka pirmās izrādes publika klusēs, lai arī pārējie pilsētnieki tiktu apmuļķoti. Zināju, ka viņi mums uzbruks trešajā vakarā un domās, ka nu ir pienākusi viņu reize. Tagad nu tiešām ir viņu reize, un es labprāt gribētu zināt, ko viņi gūst no savas izrādes. Kā viņi izmantos šo izdevību? Viņi var sarīkot pikniku, ja vēlas, jo ēdamā tur sanests vesels lērums.
Blēži trijos vakaros bija nopelnījuši četri simti sešdesmit piecus dolārus. Es vēl nekad nebiju redzējis, ka naudu grābj tik lielām kaudzēm."

Marks Tvens, "Toma Sojera piedzīvojumi"