Ideāls laiks - tā varētu būt vienmēr! Mierīgi virpoju, visi darbi tiek īstenoti laikā, nekāda stresa, nekādu ASAP vakar vajadzēja u.tml. (varu tikai iztēloties, kā polārās mitrenes, kas pieradušas dzīvot mūžīgajā miglā bez kādiem klimatiskajiem kontrastiem, tagad sēž birojos, svīst un plāta mutes kā zivis sausumā) - pacienti izdomāt idejas a la "vajag 7 zaļas paralēlas svītras, no kurām 2 sarkanās ir perpendikulāras" fiziski nespēj, tb pateicoties Mātei Dabai darbi netiek bremzēti, nekādu lieku kustību un lieka darba. Aizdomas, ka ja šāds debešķīgs laiciņš turpināsies, dievzemītes IKP uzlēks šogad līdz saviem 20% kā minimums, un valži varēs lepoties vēl jo vairāk. :)

Iz priekšnieku sarunas sakarā ar jauna maketētāja/desktopera rekrutēšanu: "tos, kas nāk no reklāmas aģentūrām, jāsijā uzreiz nost, vēl neviens no reklamščikiem nav mācējis normālu drukas failu sagatavot, tur lieka laika šķiešana". Tāda zemnieciski praktiska attieksme pret radošiem ļaudīm. :)

Datorgrafiķis ir kā Prometejs: ik dienu maitu lijas viņam izēd smadzenes, ik nakti tās (smadzenes) reģenerējas nākamās dienas mocībām.

Paīdēšu par darba lietām.
Sen vairs neturu ļaunu prātu uz projvadiem - saprotu, ka sūra šiem maizīte, balansējot starp pacienta vēlmēm un tehniskā personāla fiziskajām iespējām, starp vēlmi nopelnīt un vēlmi nepazaudēt pacientu, starp pacienta ASAP un tehniķu argumentēšanu, ka dabas likumus neviens nav atcēlis. Tb permanents haoss paredzēts jau pēc definīcijas, tāda dzīve.
Aber kad saņemu failu, kurā iepleisots lērums .psd bildīšu, katra uz pusotru gigu, kurās iekšā sausais atlikums ir maza pastmarciņas izmēra produktu fočenītes, kurai visapkārt okeāns caurspīdīga laukuma (tb bez "ūdens" bilde aizņemtu pāris MB), un katrai vēl ašpadsmit slāņi transparency masku - un šo failu nevis vienkārši jāmēģina izdrukāt, RIPam kaucot pārpūlē, bet vēl pirms drukas jātiražē n-tajos desmitos dažādu izmēru un proporciju, - tad gribas paņemt to reklāmas agentūras maketčiku aiz matiem un dauzīt ar purnu monitorā: sīkā cūka tu, pasaulē ir tik daudz lielisku profesiju, tad kāda joda pēc pie mac, kretīn, piesēdies - nositīšu, suka bļe!!!

UPD:
Lūgtum atvainot - parasti ikdienā neesmu tik nesavaldīgs, tak šodien pilnmēness. :[

Dzīve kā tetrī: tikko kā paspēj vienu darbiņu, tā no augšas krīt virsū divi nākošie. Pietiek iepauzēt uz sekundi, lai apdomātu kā pagriezt un kur likt, kā jau jauni trīs krīt virsū. Pagaidām iekļaujos laikā, taču pat nopriecāties par to nav laika. Haotiska raustīšanās, nevis dzīves straume, kuras krastā tos ienaidnieku līķus gaidīt peldam.

Ja nestrādā, tad no kā lai dzīvo? Bet ja strādā, tad pa kuru laiku lai dzīvo?

Neba velti senie hellēņi par pilnvērtīgu cilvēku uzskatīja tikai tādu, kam nav jāgādā sev iztiku, strādājot.

http://shemka.livejournal.com/197102.html

Man pašam visnotaļ tuva sirdij frāze: "Я думал, что за несколько лет работы с дизайнерами ты могла бы понять, что вопреки нашим скользким намекам конструктивную критику мы видели в гробу."

Tā nu nācās sestdien/svētdien virpot, jo ASAP kā deg - vilks aitās, vilks aitās!, - savukārt nu vairs piepeši nedeg - jau otro dienu daudzu bumbieri un laboju pa laikam pareizrakstības kļūdas (dižpacienta pieejas darbam specifika ir tāda, ka kad atrod kādā lapā aplamu burtiņu, tad to burtiņu jāizlabo un jāsūta mārketinga speciālistei kopbildīti, kur tā atrod nākošo kļūdiņu tai pāšā lapā, tad vēl, un tā katrā lapā pa laikam atrodam pa nepareizam burtiņam un nedēļām dzenājam mailpingpongu, jo vienkārši atsūtīt jau pašā sākumā izrediģētu tekstu nav iespējams, jo ASAP jāuzmeiko jēlmaketu). Šīs dienas sausais atlikums ir (ja neskaita googlotās revolucionārbildītes) kādi 5 izlaboti burtiņi un viena nomainīta bildīte. Toties piezvanīju un pasūtīju kannu kontrabandas brjūnā sirdsmieram. Es jau pats neko, nesūdzos. Vo dzimteni gan žēl. Ja arī citos kantoros darba organizācija līdzīga, tad šī valstiņa Nekad no bedres neizkļūs, tas nu pat ezīšiem skaidrs.

Kāpēc tāds virtuāli kluss pēdējā laikā, jautāsiet? Maziet aizņemts, vai zinies. Aizpagājušo piektdien nokautēja manu kuslo rumpi neciešamas zobu sāpes. Tak bij jāgatavo drukas failu gūzmu un jālaiž uz druku. Sauja ibumetīna, galva kā svina pielieta, tak izturēju. Un uz vakara pusi jau viss bija mierīgi, nākamajā dienā pat nebija vajadzības rikšot pie ārpuskārtas kaulu lauzēja pēc palīdzības, bet varēju skaidrā balsī sazvanīt dzimtas klīniku. Tak svētdien nolikos ar drudzi, megaiesnām un vatesgalvu. Uz brīsniņu. Jo neviens jau tāpēc neatceļ virpošanas pasākumus pienākušajā darba nedēļā. Līdz ceturtdienai tecinādams puņķus kā astoņkājis riesta laikā un dzerdams teraflu, lai noturētos uz kājām, virpoju kārtējo megasvarīgo (pacientam, ne jau auditorijai) cenu lapeli. Pa vidam vēl nācās paurbt pāris zobeļus, vēl pielabot, rentgenus taisīt, līdz ceturtdien paukš un dzerokli izņēma. Tas manai pseidogripai bij kā kulaks uz acs un es gar zemi, tb neesmu spējīgs izkustēt no mājas. Tika izteikta līdzjūtība un atvests uz māju darba dators, lai varu gultā guļot un ripas rijot maketēt (90% laika aiziet meklējot sasūtīto bezsabdžekta mailu simtos info druskas, lai saprastu, ko kur īsti jāliek). Labums tāds, ka vismaz drudzis pārgāja un iesnas nu praktiski nemanāmas. Tā kā mājās internets pašvaks, attransportēts nu esmu uz biroju, lai proofa failus taisītu un sūtītu druķieriem. Nu varbūt nerotāju ofisa telpas - sejas labā puse ir ar perfektu bumbiera formu, jo pēczoba tūska nav pārgājusi, - tak vairoju valsts IKP un bosu kontu ciparus. Pašam labums, ka radās izdevība saņemt algu par martu. Jautājums: "avansu ņēmi?" - uz ko es īdoši nošļupstu, ka otram bosam bikucīt izprasīju zālēm un ārstiem (klusā cerībā, ka moš to uzsauks par brīvdienās strādāto laiku). Jautātājboss makten priecīgs attiecīgo summu savāc atpakaļ un uzsit optimistiski pa plecu: "labi esi pastrādājis! Tik dižpacienta mārketinga daļa iekavējusi mazliet ar materiālu sagatavošanu, tāpēc vajadzēs arī nākamo sestdienu svētdienu pastrādāt!" Tas jau būs piektais vīkends bez pārtraukuma. Jāatzīst, ka vairs nav 18, tb fiziski grūti ir cik tur mēnešus tumsā iet uz darbu, tumsā nākt mājās un strādāt brīvdienas (darbs brīvdienās un virsstundas ir lojalitātes izpausme un izaicinājums, tb par to nemaksā). Svarīgākais ir aizvilkties rīt līdz dūlitlam, lai šis izraksta sauju antibiotiku, citādi laulātā tiks pie priekšlaicīga mantojuma. Tā mums iet. Kā te cibiņi izgāšnedēļ pļāpāja: Latvija ir viena normāla vieta, kur normāli dzīvot. Savukārt es labprāt piebilstu: galvenais, visu uzskatīt par normu. Par vārda "dzīvot" skaidrojumu man īstas skaidrības pēdējā laikā nav.

Nupat uzzināju, ka dižpacients jau pirms nedēļas nolēmis mainīt maketa formātu no A5 uz A3. Iemesls? Nav iemesla. Tā gribas. Saulīte uzspīdēja un mainījās garastāvoklis. Dedlains nemainās. Tipogrāfijā visi griež vēnas, vergi tiek piekalti pie datoriem, lai rautu neapmaksātas virsstundas brīvdienās: atdod savu laiku (tieši tāpat, kā urlu bars naktī tevi aptur: "atdod naudu"). Un jāatdod ir.

Pie tam nekur nav garantijas, ka pirmdien nebūs lēmums: ak, iepriekš bija smukāk, drukāsim sākotnējo variantu.

Kapitālisms, bļe. Ar katru dienu es kļūstu aizvien kreisāks un kreisāks. Ij ne kāda ideoloģija par iemeslu, bet dzīve piespiež.