| Tā nu iegadījies, ka janvāris ir laiks, kad kā zobu sāpes mācas virsū vēlme uzlikt galdā atlūgumu. Ne tāpēc, ka viss ir slikti, bet vienkārši baiss apnikums. Vienīgais, kas attur - citur jau nav labāk, tikai garoziņa ar savādāku garnējumu. Tā kā jāsakož zobus un jāvirpo vien tālāk, priecājoties, ka ir izcīnīts normēts darba laiks, tb pēc 17:30 parādās dažas stundas dzīves.
Bērnībā sapņoju kļūt par bākas sargu. Tas būtu lieliski dzīvot Kolkas saliņā, uzmanīt bāku, bet brīvos brīžos, kaijām ķērcot fōnā, malkot konjaku un pārlapot grāmatu. Saprotu, ka tas nereāli. Tagad sapņu darbs ir būt par sētnieku. Meditatīvs process svaigā gaisā, tavs darbs un rezultāts nav atkarīgs no apkārtējo neizdarības vai spējas/nespējas ar šiem saskaņot kopdarbību. Ziemā, protams, mazliet grūšāk, toties vasarā viegli (bet pārējos gadalaikos stacionārais lietus visu aizskalo). Vienīgais mīnuss, ka ar sētnieka algu sevi un ģimeni pie dzīvības neuzturēt, tb pat dzīvesvietu nenoīrēt. Taču viss vēl priekšā, cerība mirst pēdējā.
P.S. Pie visa vainīga mizantropija. Kā viena plaukstoša uzņēmēja, viesojoties pie manis, ar pārsteigumu škirstīja vizītkaršu albumiņu: tev tādi cilvēki pazīstami! Kā tu vēl neesi miljonārs?! Nācās viņu piezemēt ar viedokli, ka jā, darba darīšanās nācies ar dažādiem ļaudīm sastapties, taču diemžēl dzīve tā ierīkota, ka veiksmīgie un ietekmīgie absolūtais vairums ir kā personības garlaicīgi, savukārt lielākā daļa to, ar kuriem interesanti sadzert un komunicēt, ir plikadīdas. Un esmu tā paaudze, kam vēl kaulos sēž mīnuss draudzēties tikai ar interesantajiem, nevis vajadzīgajiem. Tb karjera ņe složitsja. |