Звонок в цирк:
– Здравствуйте! Я говорящая лошадь, и я хочу у вас работать.
– Здравствуйте. А что вы умеете?
– Жонглировать, бл…ь!
Pēdējos pāris mēnešus apguvu sev pilnīgi jaunu dzīves pieredzi, proti, nodarbojos ar darba meklējumiem. Dzīve piespieda. Pirmkārt, mūsu dārgā Ekonomikas ministrija paaugstināja pirms gada MUN (Mikrouzņēmumu nodokli) – attiecīgi par % pieauga manu pakalpojumu cena un samazinājās klientu skaits. Otrkārt, frīlansera dzīve visnotaļ nestabila: frīlansera dzīves mīnuss ir tāds, ka vienu mēnesi nopelni 4000, bet citu mēnesi tikai 400, un ja tie citi mēneši iekrīt rindā vairāki, tad laulātā sāk griezt zobus un piedāvā kravāt čemodānus. Ja esi jauns un dredains vecpuisis, tad var iztikt, aber ja ir ģimene un ar to saistīti neatliekamie izdevumi utt., tad tāda nestabilitāte spiež uzsēsties uz antidepresantiem.
Līdz šim savā nebūt ne īsajā mūžā ne reizi neesmu meklējis darbu – vienmēr mani no viena darba devēja nākamais darba devējs pārpircis, lielāku algu solot. T.i. biju krietni izlaidies un atslābis, un palaidis garām, ka pēdējos 10 gados mainījusies situācija darba tirgū. Šobrīd katrs, kurš armijai ir par tizlu, bet augstskolai par stulbu, izvēlas "mākslinieka" karjeru. Kultūrkapitāla fonds visus šos radošos bezdarbniekus uzturēt nevar, datorgrafiķu/maketētāju apkārt vairāk, nekā nesistu suņu, algas kritušās, jo piedāvājums krietni pārsniedz pieprasījumu. Tā nu sāku janvārī nopietni sūtīt CV uz visām pusēm.
Pirmais izbrīns: ja esi aizsūtījis CV un portfolio, piesakoties uz vakanci, tev vienkārši neatbild. Kā akā. Un nevari saprast, vai vienkārši nav saņēmuši, vai arī otrā galā šausmīgi prasti cilvēciņi, kas pieraduši, ka viņus neciena, un tad arī paši apkārtējos neciena. Protams, bija arī pieklājīgi uzņēmumi, taču tie godīgi atbildēja, ka vēlas izmantot esošo situāciju darba tirgū, piemēram, "tā kā atsūtīto CV ir daudz, tad tomēr satiksimies ar vairākiem kandidātiem, lai ieraudzītu plašāku bildi, gan konkrētās atlases sakarā, gan vispār kopumā. Par Tevi, kā profesionāli viss ir skaidrs, Tu mums noteikti deri. Bet, kamēr neesam aprunājušies ar citiem, negribam pieņemt lēmumu."
Otrais izbrīns: nolēmu, ka ja jau to maketētāju tāda gūzma, varētu pamainīt nodarbošanos. Valsts iestādes pa lielam atkrita, jo visur sludinājumos obligāta prasība "vismaz 2-3 gadu pieredze" valsts pārvaldes struktūrās (pašam jau šķiet, ka esmu gudrāks par 90% ierēdņu, un apgūt klerkam nepieciešamās iemaņas ir kā 2 pirkstus apčurāt). Pieteicos tālmācības vidusskolā par biroja darbinieku, tb papīru kārtotāju, taču šie izbrāķēja: "Paldies par Jūsu izrādīto interesi, bet šoreiz diemžēl nevaram piedāvāt Jūsu prasmēm un spējām atbilstošu darbu." Cik pieklājīgi pateikts: esi par dumju! :) Tad izdomāju, ka varētu tak par skolotāju būt (protams, nekaunīgi tīņi, kurus vēsture neinteresē nu nemaz, nav tā pateicīgākā auditorija, taču kāpēc nepamēģināt?), un pieteicos "Iespējamajā misijā". Esmu pārliecināts, ka vēstures jautājumos orientējos labāk, nekā 90% vēstures skolotāju, muldēt man patīk, vīrišķu skolās trūkstot, tb visnotaļ atbilstu. Diemžēl atkal izbrāķēja: "Esam rūpīgi izvērtējuši Tavā pieteikuma anketā norādītos sasniegumus akadēmiskajā, sabiedriskajā un profesionālajā jomā, pieredzi, mērķtiecību, kā arī motivāciju dalībai programmā. Diemžēl tālākam atlases procesam Tava kandidatūra netiek virzīta." Tomēr sievai bija taisnība, ka ar Mg. grādu mūsdienās nepietiek - tas ir katram otrajam, - vajadzēja iespringt uz Dr, tad varbūt paņemtu par skolotāju pagastskolā. Acīmredzot tās pašas mazizglītotības dēļ mani nepaņēma ne Latvijas Universitāte uz vakanci "krājuma glabātājs", ne Lipkes muzejs uz gida vietu (man šķita, ka to pusstundas penteri, ko stāstīt apmeklētāju grupai, tomēr esmu spējīgs iemācīties no galvas, kaut vecuma demence jau dveš pakausī). Arī laikmetīgās mākslas centrs kim? atzina, ka man esot pārāk maza jēga par mākslu (esmu organizējis tikai 8 izstādes un izveidojis tikai 1 galeriju), lai dotu man darbu par ekspozīcijas tantiņu (nu tā būtne, kas sēž zāles stūrī ar adīkli, kušina bērnus un paskaidro apmeklētājiem, ka lūk tas objekts ir slavenā mākslinieka X ģeniāls šedevrs, bet to otru objektu fotogrāfēt nevajag, jo tas vienkārši radiators). Savukārt pieteikšanos Dzemdību namā par sētnieku (500 eur alga + vasarā/pavasarī gana daudz brīva laika logotipu zīmēšanai mājās) es nokavēju – labs zārks ilgi tukšs nestāv.
Teikšu tā: pieredze ir pat ļoti interesanta un bagātinoša. Un nebūt nežēlojos (jo nav par ko žēloties, kā vien par paša slinkumu un neprasmi jaunībā izvēlēties perspektīvāku profesiju). Taču izbrīnīja, cik ļoti darba sludinājumu vidē pieprasītas profesijas ar tehniskām prasmēm, un cik maznozīmīgs ir tāds Mg.hist. grāds, ko līdz šim tiku uzskatījis par kaut kā vērtu arī ārpus šauras zinātnes jomas. Līdz šim par to nebiju aizdomājies.
Vārdu sakot, 3 mēneši dirnot darba meklētāju/piedāvātāju vortālos, reizi nedēļā ierodoties pie kāda uz pārrunām, veicot "pārbaudes darbus". Jau grasījos izdāļāt grāmatas un doties uz Vāczemi par sētnieku - tīri praktisks aprēķins: vācu kultūra man patīk, beidzot dzīve dod iespēju migrēt kur vēlies, un sētnieka darbs tur nebūt nav tas grūtākais un sliktāk apmaksātais, - kad kā pēc burvju mājiena uzradās viena gana zolīda druknīca un sitām saujā. Pie tam uzradās nevis pateicoties CV sūtīšanai, bet caur klasisko modeli – paziņas, - kantoris padzirdēja, ka esmu vergtura meklējumos, kaut ko par mani bija dzirdējuši, aplūkoja CV un protfolio un viss – nekādu 5 pārrunu un 3 pārbaudes darbu (kā boss teica, vai darbinieks der vai neder, varot redzēt uzreiz un, tā kā laiks ir mauda, viņi nevarot atļauties to tērēt tukšās runās. Pārrunu organizēšana lai paliekot jaunkundzītēm, kurām īsti nav ko darīt, patīk tirpināt sarunās ļaudis ar lūgumu acīs, kuri par varītēm cenšas iepatikties, un pašām ir vēlme radīt iespaidu, ka tehniskā darbinieka pieņemšana darbā ir Ļoti Nopietns Process.
Iet otrā nedēļa pie vergtura – stresa daudz, bet tāds pozitīvs, jo visu laiku jāapgūst ko jaunu tīri tehniski. Cilvēkam, kurš dzīvojis pārliecībā, ka savā profesijā zina savus 80%, tas ir kas nepierasts, taču interesanti. Nu un ļoti liela loma ir stabilitātes sajūtai.
P.S.
Traģikomiskākais ir tas, ka kad esi sitis saujā un sācis "pārbaudes 3 mēnešus", masveidā sāk zvanīties precinieki.
Nepatīkams kontrasts ar situāciju pirms 25 gadiem, kad biju skuķis tikko pēc videnes, bez kādas pieredzes, studēju bakalauros - un mani ņēma visur, kur gāju.:)
Jā, un beigās, protams, pašreizējo darbu dabūju tāpēc, ka paziņa ieteica.