Postpadomju sfērā par “fašismu” tradicionāli pieņemts dēvēt to, kas nepatīk, t.i. šis jēdziens no padomju laikiem ir iegājies kā lamuvārds. Taču “fašisms” un “nacisms” ir konkrēti valsts ideoloģijas un iekārtas apzīmējumi, tāpēc ir jāzina, ko tā var dēvēt.

Abas šīs ideoloģijas ir autoritāras un totalitāras pēc būtības. Galvenās pazīmes: harismātiska vadoņa kults, valsts diktāts ekonomikā, savas valsts kā īpaša vēsturiska mantojuma retrospektīvs redzējums, sava pasaules skatījuma pasniegšana par tradicionālu, parlamentārisma un liberālisma noliegums, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms (politiskais vai etniskais šovinisms). Abos režīmos valsts iedzīvotāji nav vis pilsoņi, kas līdzdarbojas, bet pavalstnieki, kas paklausa.

Pamatatšķīrība ir attiecībās starp valsts varu un iedzīvotājiem. Fašismā "valsts veido nāciju", bet nacismā "nācija veido valsti". Tāpēc fašisms vēsturiski realizējas polietniskajās valstīs, bet nacisms - mononacionālās valstīs.