Neviena no tām nav nekas jauns, pa kādai sastopama it bieži, taču fašismā tās sastopamas visas vienkopus.

1. Tradīciju kults, atsaukšanās uz mītiskās senatnes "garīgo mantojumu", kas fašismā sinkrētiski savienots, ignorējot visas pretrunas, vienkopus maisot gan seno indoāriešu un senēģiptiešu kultu okultismu ar tradicionālistu domātāju izvilkumiem. Redzam vienkopus leģendu par svēto grālu un "Ciānas gudro protokolus", sv. Augustīnu un Stounhedžu, alķīmiju un Sv. Romas impērijas bruņniecības leģendas, bet pa virsu ko no Demestra (de Maistre), Genona (Guénon) un Gramši (Gramsci).

2. Modernitātes noraidīšana. No vienas puses, fašismā jūsmo par tehnikas attīstību, kamēr konservatīvisti uz to vienmēr raudzījušies kā uz tradicionālās dzīvesziņas grāvēju. Taču ja palūkojam tuvāk, fašismā sajūsminās tikai par tehnoloģiju ārējām izpausmēm un iespējām tās izmantot savā labā, bet dziļāk slēpjas klasiskais "Blut und Boden" (vāc. asinis un zeme), kas nepieņem racionālismu. Fašisma skatījums uz pasauli ir emocionāls un iracionāls.

3. Fašisma iracionālisms cieši saistīts ar spēka kultu, darbību darbības dēļ. Darbība ir vērtīga pati par sevi, tāpēc jebkāda refleksija te lieka. Prātuļošana ir sveša vīrišķībai. Ar refleksiju saistītās kultūras izpausmes ir aizdomīgas pašas par sevi, jo nes sevī ironijas graudus. Tāpēc fašisms vienmēr noliedzoši raugās uz intelektuālismu kā tradicionālajai dzīvesziņai un vērtībām svešu.

4. Kā jau sinkrētisma produkts, fašisms necieš kritiku un šaubīšanos. Ja "briļļainie inteliģentiņi" šaubas liek zinātniskās domas pamatā, tad fašismā šaubas ir nodevība.

5. Nepiekrišana nozīmē atsvešināšanos. Fašisms cenšas saliedēt, ekspluatējot iedzimto nepatiku pret visu svešo un nepazīstamo. Fašisms visur ir radies kā pretstatījums svešajiem, līdz ar to rasisms vai ksenofobija ir neatņemama tā sastāvdaļa..

6. Fašisms dzimst individuālajā vai sociālajā frustrācijā. Tāpēc vēsturē visas fašistiskās kustības balstījās uz vilšanās pārņemto vidusslāni, kas vai nu pārcietis lielas grūtības, vai nepiedzīvo pietiekami strauju augšupeju.

7. Tiem, kas dzīvē vīlušies un neko nav sasnieguši, fašisms dod piederību valstij/nācijai kā pamatu lepnumam. Šādā gadījumā veidojas nacionālisms un šovinisms. Taču tā īsti nāciju var saliedēt vienīgi ārējais ienaidnieks, tāpēc tam fašismā ir ļoti liela loma. Fašisms ir apsēsts ar sazvērestībām, it sevišķi starptautiskām. Cilvēkiem jājūtas kā ielenkumā, kur apkārtējā pasaule vēl viņiem ļaunu un apskauž.

8. Fašisma pasaules aina ir netaisnīga - visi apkārt dzīvo labāk, nekā mēs, kaut arī mēs esam godīgāki un čaklāki. Tie tu, "viņi", mūs nicina un palīdz tikai savējiem, lepojas ar savu varenību un bagātību, liedzot mums iespēju to sasniegt. No otras puses fašisms pārliecina, ka "viņi", kaut bagāti un attīstīti", ir vājāki par "mums", viņi ir gļēvi mīkstmieši bez vīrišķības un varoņa gara.

9. Fašismā nevis cīnās, lai dzīvotu, bet dzīvo, lai cīnītos. Tātad pacifisms ir brāļošanās ar ienaidnieku un nodevība. Pacifisms kā tāds ir derdzīgs, jo dzīve ir nācijas cīņa, bet ienaidnieku ir jāsakauj un jāiznīcina līdz pēdējam, pēdējā kaujā, līdz uzvarēsim un visi būs laimīgi.

10. Atšķirībā no tradicionālā aristokrātisma, fašisms ir populistiskais elitārisms. "Mēs", ierindas pilsoņi jau esam pati labākā tauta vai nācija pasaulē, bet mūsu partiju veido labākie tautas pārstāvji. Labais var kļūt vēl labāks, iekļūstot partijā utt. Taču atšķirība starp labākajiem un labajiem ir visai liela, tautai vajadzīgs stūrmanis jeb gans, kas to vada. Rezultātā militāri organizētajās fašistiskajās sabiedrībās veidojas hierarhija, kur katrā pakāpē esošie nicina zemāk stāvošos un cenšas nokļūt augstāk. Masu elitārisms.

11. Fašisms audzina jaunu cilvēka tipu, varoni. Varoņu kults neizbēgami saistīts ar nāves kultu. Ne velti falangistu sauklis bija Viva la muerte! Lai dzīvo nāve! Normāliem cilvēkiem saka, ka nāve ir bēdīgs gals, ko jāsagaida ar cieņu. Ticīgajiem nāve ir ciešanu pilna pāreja jaunā kvalitātē. Varonis fašists alsts pēc nāves, kas viņam pareģota kā labākā balva par varonības un uzupurēšanās pilnu dzīvi. Viņš tiecas pēc tās, taču savā ceļā biežāk nogalina citus, nekā sasniedz savu mērķi.

12. Fašisms ir apsēsts ar seksu: tiek glorificēta maskulinitāte - t.i. sievietei atvēlēta otrā plāna loma, kā šausmīgs apdraudējums tiek uztverti nekonformistiskie seksuālie paradumi, sākot ar celibātu un beidzot ar homoseksuālismu (pedofīlija gandrīz netiek uzskatīta par ko tik sliktu, to praktiski nepiemin). Tā kā dzimums ir visai grūta loma, varonis ar ieroci, t.i. falla imitatoru, ir neatņemama šī pasaules skatījuma sastāvdaļa. Militarizācija, uniformas, militārās spēles kopš bērnības.

13. Tā kā fašismam nav savas ideoloģijas, tas ir sinkrētisks, un svarīgs tā balsts ir kvalitatīvs populisms. Indivīda loma ir mazsvarīga, Tauta ir monolītas gribas paudējs, bet indivīdam jāpakārto savas vēlmes tautas vēlmēm. Tā kā nevienam ļaužu kopumam nekad nav bijusi vienota griba, to iemieso vadonis. Zaudējuši iespēju deleģēt savus pārstāvjus, ierindas pilsoņi pārstāj darboties, paļaujoties, ka visu veiks vara. Vienīgais to uzdevums katram veselumā - pars pro toto, - ir spēlēt Tautas lomu, paust kvēlu atvalstu Tautas gribai, kuru viņiem pauž vadonis. Parlamentārisms un viedokļu dažādība fašismam ir kā bullim sarkana lupata. Tā kā tikko kā dzirdam, kad kāds politiķis mēģina pretstatīt parlamentam "tautas gribu", tā sajūtam mūžīgā fašisma smaciņu.

14. Mūžīgais fašisms runā jaunvalodā. Tajā pašā, kas Orvela romānā "1984" bija Angsoca valoda, taču tā raksturīga visdažādākajām diktatūrām. To skolu mācību grāmatām raksturīga nabadīga leksika un primitīva sintakse, lai maksimāli norobežotu skolēnu no humanitārās izglītības un iespējas kritiski domāt. Taču jaunvaloda fašismā parādās pat visnevainīgākajā TV šovā - jo primitīvāk, jo saprotamāk.

Plašāk lasīt Umberto Eko esejā "Mūžīgais fašisms" (1995)
angļu valodā: https://www.pegc.us/archive/Articles/eco_ur-fascism.pdf
krievu valodā: https://izbrannoe.com/news/mysli/umberto-eko-14-priznakov-fashizma/