Kā visiem kovida ekspertiem, arī man nākas pārkvalificēties par militāro ekspertu. Tad nu lūk, “manas 5 kapeikas” kopējā vācelītē.

21. februārī bija burvīga tiešraide no Kremļa, ko varēja vērot un klausīties visās zemēs, kuras uztur saikni ar māmuļas Krievijas kultūrtelpu – pateicoties NEPLP un VAS Tet/Lattelecom, arī Latvijā. Putins sāka runu, protams, jau ar pierasto tiešo kalku no 1938. gada “Völkischer Beobachter” par to, kāpēc vērmahtam ar bruņotu spēku jāaizstāv apspiestos Sudetu vāciešus Čehoslovākijā. To pašaizsardzības vienības jau veiksmīgi apkarojot čehu policiju, bet nu Prāga sūtīšot armiju – to pieļaut nevar, savējos jāaizstāv – tikai Putins vārdu “vācieši” un “Sudeti” vietā lika “krievi” un “Donbass”. Shēma veca kā pati pasaule, vienmēr labi darbojusies. Bet tad viņa spriedelējumi pievērsās ne gluži Mozus laikiem, bet Ļeņinam un Staļinam, un kaut kādām komunistu partijas iekšējām diskusijām pirms 100 gadiem. Tava valsts dibināta 1991. gadā! Aiz loga 2022. gads, bet šie vēl nav pamanījuši?

( ... )

Valdīšanu izdomātie un īstenotie covid epidēmijas apkarošanas pasākumi pēc rezultativitātes atgādina centienus pļavu apdraudošos kurmjus apkarot ar dinamītu - kurmjus tā apkarot var, taču no pļavas daudz kas pāri nepaliks.

1959. gadā ASV, Ipsilantas (Ypsilanti) psihiatriskajā slimnīcā (Mičigāna) Miltons Rokičs (Dr. Milton Rokeach) veica interesantu eksperimentu ar trim pacientiem, kuri katrs bija pārliecināts, ka ir Jēzus Kristus.

Tos ievietoja visus vienā palātā. Sākumā visu triju Jēzu kopdzīve izvērtās visai neciešama: katrs nesatricināmi uzskatīja sevi par īsteno. Arī kopīgās psihoterapijas seansi neko nemainīja. Pēc īsā labilitātes perioda nostiprinājās slimnieku pasaules aina: viens uzskatīja abus pārējos par mehānismiem cilvēku izskatā, otrs pieļāva, ka abi pārējie varētu būt dievišķas izcelsmes, taču otršķirīgi kā eņģeļi, trešais konstatēja, ka abi viņa palātas biedri, visticamāk, ir psihiatriskās slimnīcas pacienti ar raksturīgiem šizofrēnijas simptomiem.

Divus gadus psihologi daždažādi eksperimentēja ar trijotni, bieži vien pārkāpjot ne tikai mūsdienu, bet arī tā laika ētikas normas (ja kāds vēlas, googlē var atrast). Par spīti visām manipulācijām visi trīs Jēzi tā arī saglabāja savu pārliecību, ik dienu strīdējās savā starpā, kurš ir īstenākais, dažkārt pat izkāvās, lai pierādītu savu taisnību, jo pašizdomātās sarkanās līnijas nepieļāva vienlīdzīgu līdzāspastāvēšanu, katrs uzskatīja, ka ir galvenais “palātJēzus”.

Bet tas pasākumā, manuprāt, nebūt nav svarīgākais. Interesantākais tas, ka vienā jaukā brīdī visi trīs nonāca pie vienotas stratēģijas turpmākajai saskarsmei, lai izvairītos no permanentā konflikta sadzīves komforta labā. Proti, viņi sāka sadzīvot, gluži vienkārši ignorējot pamatproblēmu – apzināti sāka izvairīties to pieminēt sarunās. Kā viņi saprata, ka ja ir spiesti visu mūžu uzturēties vienā telpā un nav ne mazākās iespējas no “neīstajiem” tikt vaļā, var pārlikt prioritātes no pozicionēšanās “kurš ir īstais” uz sadzīvošanu, īsti nav skaidrs. Taču izdevās. Jo īstais naidinieks bija eksperimentētāji ārpus palātas. Domāju, ka dievzemītes “politiskajām partijām”, kuru ņemtne ar sarkanajām līnijām ir visai valsts attīstību kavējoša, būtu vērts no šiem trim Jēziem pamācīties.
P.S.
2017. gadā tapa pat kinofilma “Three Christs” ar Ričardu Gīru ļaunā psihologa lomā.

Krusta karš pret “balto vīriešu dominanci”, ko pēdējās desmitgadēs aktivizējuši margināļi, man šķiet, ir bīstams viņiem pašiem. Taču pūlis nespēj prognozēt savas rīcības sekas.

Liberālisms kā tāds, kas devis iespēju tiem paust savas pretenzijas, cīnīties par tiesībām utt., ir tikai un vienīgi “balto vīriešu” radītās Eiropas civilizācijas produkts. Tikai šajā civilizācijā, kuras pamatā ir personas respektēšana un individuālisma kults, iespējams uzturēt toleranci pret netradicionālām, t.i. anormālām minoritāšu grupu prasību izpausmēm.

Nevienā citā lielajā civilizācijā tā visa nav. Ne Eirāzijas lielākajā daļā (postsovetiskā zona), ne Centrālāzijā, ne Austrum- un Dienvidāzijā, ne islāma pasaulē, ne melnajā kontinentā. Nekur pasaulē, izņemot Eiropas civilizācijas zonu, šie -ismi nevarēs pastāvēt. Tikko kā sabruks “balto vīriešu” civilizācija, izgaisīs arī visas šīs iespējas. "Balto kolonizatoru vergturu" pieminekļi, muzeji, institūcijas un savstarpējo attiecību likumsakarības būs sagrautas, bet zārks jau tukšs nepaliks. Nebūs šīs eiropeiskās civilizācijas, nāks vietā cita. Bet citā civilizācijā nebūs vietas nekādiem tur blm'iem, grīnpīsiem un feminismiem.

Tāpēc, lai cik censtos būt iecietīgs un empātisks, ar netīksmi raugos, kā salašņu pūlis pieprasa sev kvotas, demolē pieminekļus, cenzē rakstītu un runātu vārdu. Es saprotu emocionālo vēlmi justies taisnīguma ieviesēju avangardā, taču manuprāt tie ļautiņi zāģē zaru, uz kura paši sēž.

P.S.
Man aizdomas, ka reakcija, kas sevi dēvē par konservatīvismu, patiesībā ir tīrs neopuritānisms - tie paši vēži, tikai citā kulītē.

Viens no pēdējā laika “trendiem” Rietumos ir jauno kreiso “karš ar pieminekļiem”, kas kreisajos izsauc tradicionālu atbalstu vai neitralitāti, bet labēji un mēreni noskaņotajā sabiedrības daļā – neizpratni vai pretīguma pilnu noliegumu. Jautājumā neiedziļinoties, patiesi var šķist, ka tā ir īsta stulbuma bakhanālija: ar brēcieniem “kolonizators!”, “rasists!”, “vergturis!” iznīcināt tādus bronzā vai akmenī atveidotos vēsturiskos personāžus kā, piemēram, Kolumbu, Vašingtonu, Hegu, Lī vai Rūzveltu. Pārmest pagātnes ļaudīm to, kas viņu laikā bijis pašsaprotams, un ir nosodāms tikai no mūsdienu kreisās morāles skatījuma, it kā ir tikpat dumji, kā, piemēram, pārmest Ciceronam, ka tas bijis romieris, vai Kopernikam, ka tas bijis katoļu mūks. Savukārt pašiem pieminekļu kara adeptiem šāds pamatojums nebūt nešķiet absurds, bet gan pašsaprotams – un tā Beļģijas pilsētā Zotegemā (Zottegem) tika sadauzīta Gaja Jūlija Cēzara statuja, pieķerot arī klāt netālu esošo Sv. Antoniju.

Daudzus tas šokēja. Kā nekā ir 21. gadsimts, paši sevi uzskatām par visai civilizētu sabiedrību, un nu tādas “tautas protesta” izpausmes kā antīkas statujas iznīcināšana, kakāšana uz policijas auto jumta un sadzīves priekšmetu veikalu izlaupīšana, kas bija pašsaprotama senāk, nu šķiet ne visai pieņemama. Bet ja tā apdomā, tad redzam, ka process ir visnotaļ dabisks, realizēts izsenis, un šodien vairāk šokējošas ir tā izpausmes, nevis mērķis.

Pieminekļi un toponīmika ir katras valsts ideoloģiskā kompleksa acīmredzamākā daļa. Līdz ar to, vienmēr, mainoties varai un pasaules skatījuma meinstrīmam, pirmie tiek nomainīti pieminekļi, vēstures mācību grāmatas un vietvārdi, to visu aizvietojot ar jaunu, laika garam atbilstošāku piedāvājumu.

Spriešana, ka lūk, civilizētās zemēs dažviet pagātnes ne visai politkorektie un mūsdienu labie pieminekļi it labi sadzīvo vidē, ir pašapmāns. Kā vienmēr, kad atsevišķu izņēmumu piemēru mēģina pasniegt kā kopēju tendenci. Ja jaunā kārtība ir absolūti antagoniska vecajai, tad nekāda plurālisma nav. Piemēram, nekur Vācijā nepieļaus pieminekli Hitleram, Itālijā – Musolini, Irānā – gāztajam šaham, vai Īrijā – Oliveram Kromvelam. Arī Latvijā 20. gs. sākumā, veidojoties jaunai valstij, pirmais, izkala no Vidzemes bruņniecības nama sienas nišas Pletenberga statuju, tās vietā liekot Lāčplēsi, likvidēja visus impērijas laika pieminekļus, bet vietvārdus latviskoja (Austrumlatgalē gadījumos, kad nebija latviska toponīma - nācās pat izdomāt).

Sadzīvošana iespējama vien gadījumā, kad valsts ideoloģijā netiek noliegta vēsturiskā tradīcija – tad var atļauties atstāt kādu nelielu procentu pieminekļu kādam varbūt ne pārāk simpātiskam svešzemju valdniekam, kuram tomēr bijusi arī sava pozitīva nozīme šīs zemes pagātnē, vai revolucionāriem dumpiniekiem. Tā teikt, sabiedrības pasaules skatījuma stabilitāte ļauj pie pāris tūkstošiem “mūsu” monumentu pastāvēt kādam desmitam idejiski “svešo”. Taču proporcijā “savējo” dominantei jābūt izteiktai arī šādā gadījumā – tad tas ideoloģijai netraucē, bet pat ļauj justies aizbildnieciski pārākai. Pasaules skatījuma ietekmes sfēras pamati ir stabili.

Savukārt “mūsu” pieminekļu jo vairāk, jo labāk. Neba velti vienas Latvijas austrumos esošas kaimiņvalsts liela ārpolitiska rūpe ir savās bijušajās kolonijās saglabāt piemiņas vietas un pieminekļus, kam tiek atvēlēti gan milzu līdzekļi, gan slēgti starptautiski līgumi, gan veikts diplomātiskais spiediens vai pat draudi – “mūsu” pieminekļi “viņu” teritorijā iezīmē “mūsu” ideoloģiskās ietekmes sfēru (tas nekas, ka pašu zemē kaut kur provincē brāļu kapi aizauguši, bet piemineklis kādiem tur panfiloviešiem pussabrucis – kaimiņu zemēs uzturēsim tos granītā un bronzā spožus).

Ko ar to vēlos teikt? To, ka pieminekļi bieži vien ir daudz svarīgāki, nekā mums šķiet, ejot ikdienā garām un vērojot uz to galvām kakājošos baložus. Šķiet, šī brīža pieminekļu kari Rietumos iezīmē neapzinātu tendenci uz vēlmi pēc totālas paradigmas maiņas. Uz absolūtu līdzšinējās valsts kultūras vēsturiskās tradīcijas noliegumu un aizmiršanu, lai sāktu visu “no baltas lapas”. Tieši tas pats motīvs, kas 1905. gadā motivēja dedzināt muižu bibliotēkas un 1917. gadā piekakāt izdemolēto Ziemas pili, bet pēdējās desmitgadēs motivē talibanus Afganistānā, ISIS kaujiniekus Irākā un brāļus musulmaņus Ēģiptē ar veseriem graut senatnes pieminekļus. Tiem, kam galvenais ir taisnīgas jauna pasaules celšana, “netaisnīgā” pagātne ir jādzēš no atmiņas kā traucējoša.

Man personīgi tas šķiet derdzīgi, taču aizdomas, ka jaunās pasaules adeptiem manas pārdomas ir pilnīgi vienaldzīgas. Ar to jārēķinās.

P.S.
Manuprāt kreisie ir visi tie, kuriem aktuālas idejas par apspiedējiem/apspiestajiem, brīvību, brālību un vienlīdzību, kā arī neiecietība pret atpakaļrāpulību (konservatīvismu).

Subjektīvs skatījums no malas (nekā no iekšpolitikas nejēdzu, jo diezgan apzināti dzīvoju savā psiholoģiskā komforta burbulī):

"Saskaņa" – pati populārākā partija, ja ticam aptaujām (un nav pamata neticēt). Jau 10 gadus pie varas Rīgā, un šo gadu laikā pilsētas infrastruktūra tā arī palikusi Rubika laika līmenī, neattīstās. Pasaulē dārgākā tilta, dažu pārbruģētas un pārasfaltētu ielu centrā, pāris bērnu rotaļlaukumu uzbūvēšana, kādu humora komiteju un urlu getogeimu finansēšana ir tikai tāda lakas kārta visai iepuvušajai serdei. Vienīgais, ko saskaņieši izveidojuši strukturēti, ir patiesi perfektā kukuļņemšanas/došanas sistēma – pat Bojārjuniora un Bērziņa laikā, kad arī čiepa tautudēli ko varēja, tāds vēriens pat sapņos nerādījās. Šajā jomā vismaz ir kārtība: katrs zina, kam jādod "ķepā" un cik jādod, lai tiktu pie domes pasūtījuma vai vispār saskaņotu kādu savu darbību. Rīgas Satiksme, Brīvosta, Rīgas Namu pārvaldnieks u.c. pašvaldības uzņēmumi, kas it kā strādā ar mīnusiem priekš budžeta, ir īsta zelta bedre paju turētājiem. Nu un Mr20% papildus biznesiņš – ātrie sms kredītu astoņkāja tīkls (taču te nevar pārmest: bizness ir naudas pelnīšana, nevis ētiska nodarbe, t.i. vienam var patikt, citam nē, bet pagaidām likumīgi). Kaut arī viņi pozicionē sevi kā sociāldemokrātus, ar sociālistu ideoloģiju tiem nav nekāda sakara, pareizāk, ideoloģijas vispār nav. T.i. manā skatījumā Saskaņa ir tikai rūpals, kurā apvienojušies ļaudis ar klasiski marksistisko "vilku" kapitālisma izpratni (kā nekā skolā to mācījušies) un dzīvo pagātnes ilūzijā par kaimiņos esošo Krieviju kā varenu lielvalsti (vismaz uz kartes, ja ne pēc IKP lomas pasaulē). Partijas kodols pelna naudu, dalās ar sīkajiem izpildītājiem, bet balso par viņiem tādi paši "sovoki" (kas nebūt nav tikai krievvalodīgie pensionāri, bet arī gados ne tik veci latvju tautu dēli un meitas, kam šis pasaules skatījums gluži vienkārši ar mātes pienu iezīsts un pašsaprotams). Tīri saimniecisks uzņēmums, no kā labums tikai viņiem pašiem, bet sabiedrībai nekāds. Saeimā esot, valsts politiku ietekmēs tik vien lai tuvinātos jau krietni noplukušajam "lācim" aiz Zilupes (maksimāli norobežojoties no "Grebenščikova/Troicka tipa" inteliģentajiem krieviem), un mazinātu Briseles ietekmi (kas ar savām prasībām pēc "caurspīdīguma" tikai traucē rūpalam), neko vairāk - visi centieni būs salikt savus cilvēkus ienesīgos krēslos.( ... )

Pagājušajā nedēļā satikos ar no JKP ievēlētajiem Rīgas domes deputātiem, papļāpājām par to, kā šiem tur iet.

Interesants bija viņu pārsteigums/šoks/izbrīns par darbu un savstarpējo saskarsmi šajā saskaņas un harmonijas pilnajā struktūrā. Vislabāk man patīk tradīcija, ka kad opozīcijas deputāts sagaidījis savas uzstāšanās brīdi un dodas uz tribīni, tad viņu, labākajās strādnieku rajona pamatskolas tradīcijās pavada saskaņas un gkr deputātu pusbalsī teikti vēlējumi a la “kaut tu nosprāgtu, cūka, mauka, kretīns”, kā arī daudzstāvīgi epiteti no kādas leksikas ziņā bagātākas austrumu kaimiņu tautas valodas. Mikrofoni to nefiksē, taču jaunajam tautas kalpam neļauj atslābt komfortā un aizmirst, kur esi. Kā arī ļauj atbrīvoties no ilūzijas, ka domē esošie, kaut dažbrīd pretējiem politiskiem uzskatiem, tomēr ir vienota mērķa vadīti, proti, atrodas tur vēlmē darīt visu, lai uzlabotu dzīvi pilsētā, kurā paši dzīvo. Tā tas nav – pilsētvides attīstība un komforts tur ir paši mazsvarīgākie jautājumi.

Visnotaļ esmu priecīgs, ka mani galu galā neievēlēja, jo šķiet, nespētu uzturēties vienā telpā un sarunāties ar tik prastu publiku kā NilAndra komandu, kurus civilizācija nu nekādi nav skārusi.

Laulātā nupat mani informēja, ka ne tikai JKP šajās vēlēšanās negaidīti spoži panākumi (no manu paziņu vidus balsoja pat tādi, kurus visnotaļ mulsina pārlieku lielā "latviskuma" piesaukšana un visnotaļ homofobiskie mājieni spartijas oficiozajā mājas lapā), bet arī es iekšējā partijas reitingā, pateicoties vēlētāju plusiņiem, esmu pacēlies no Nr.32 uz Nr.21. Patiesi patīkams pārsteigums! Nemaz nenojautu, ka tik daudzi ļaudis manī saskata ko vairāk (sieva neskaitās, viņa zvērējusi mīlēt arī tad, kad vecais sajūk prātā un piepeši iesaistās politikā). Nu ko lai jums, saku... PALDIES! :)

Deputātos neesmu ticis, taču labi vien ir (redz, kaut kā negrasos īpaši sākt uzvesties "kā politiķim pieklājas", kopējot līdzšinējo varas gaiteņu stūrmaņu ģērbšanās un uzvedības stilu, par visu vairāk baidoties kur paust personīgo viedokli). Toties būs laiks vēl nopietnāk iesaistīties partijas iekšējās darba grupās, palīdzot kamrādiem apkopot, analizēt un izstrādāt nozaru programmas (pagaidām esmu "specializējies" ar izglītošanas jomu saistītajos jautājumos, tā kā ja kādam no draugiem/paziņām ir laba doma saistībā ar bērnunamiem, bērnudārziem un skolām, labprāt to uzklausītu).

Bet tā – nu jauku jums vasaru! :)

Prieks par neokonservatīvo necerētajiem panākumiem. Biju domājis, ka būs kādi 8-10%, kas priekš partijas bez finanšu piešpricēm no malas, kura dzīvo tikai no biedru naudas, attiecīgi iespēja informēt par sevi visnotaļ pieticīga, nebūtu slikts rādītājs. Sasniegtais ievērojami pārsniedza gaidīto.

Prieks, ka kaut arī Kurts Vonnegūts postulējis, ka muļķu īpatsvars sabiedrībā ir konstants, tomēr ievērojami samazinājies to ļaužu skaits, kas uztver status quo kā normu, tb vienas monētas reverss un averss - NA un Saskaņa/GKR, - atbalstītāju skaits ievērojami krities par spīti aš miljoniem, ko šie izgrūduši PR kampaņām.

Šķiet, ka ledus ir sakustējies, un pārmaiņu nepieciešamība ir ne tikai atsevišķu opozīcijas aktīvistu galvās.