Francijā jau septīto dienu plosās masu nekārtības. Principā nekā jauna - franči sāk slikti justies, ja reizi pāris gados neiziet ielās un nepakaujas ar policistiem. Un papurināt valdīšanu nekad nav par sliktu - lai nenoslīkst pašapmierinātībā.

Taču šoreiz tie ir imigranti, kas izgāja ielās protestēt par to, ka policisti nošāvuši bēgošu auto zagli Nahalu, kurš savos 17 gados jau 15 reizes tiesāts. Taču tūdaļ labākajās #BLM tradīcijās protesti pārauga vandālismā (tā drīkst tagad teikt?): dedzina automašīnas, izsit dzīvojamo māju stiklus, izlaupa veikalus. Sešu dienu laikā protestētāji izprotestējuši 250 banku nodaļas, 10 tirdzniecības centrus un 200 lielveikalus, 250 tabakas un alkohola veikalus. Paralēli tam nodedzinātas vairākas bibliotēkas (t.sk. Marseļas publiskā bibliotēka - lielākā Francijas dienvidos). Jo katram skaidrs, ka balto kolonizatoru kultūras mantojums tak grāmatās slēpjas. Un, kas interesanti, izdemolēti un izprotestēti vairāki policijas iecirkņi - policisti izrādās visai bezspēcīgi, jo protestētāji pret viņiem aktīvi pielieto šaujamieročus (kas Francijā nav pieejami brīvā tirdzniecībā - naiviem likumdevējiem šķita, ka ja veikalā nepārdos, tad bandīti pie šaujamajiem netiks), kam pretī stāvēt policijai īsti nav aprīkojuma. Kas jauns - vietējie iedzīvotāji sākuši apvienoties grupās, lai pašorganizēti ar beisbola nūjām aizstāvētu savus īpašumus un veselību. Tas, protams, ir nosodāmi, un progresīvos medijos viņus apzīmē kā "ultras" (jo progresīvs cilvēks tak nepretosies ar spēku, ja kāds protesta vārdā viņu vēlas aplaupīt vai piekaut).

Te nu man iešāvās prātā konspiratoloģiska doma. Proti, nu negribas ticēt, ka visa pamatā ir ar utopismu bagātināta ļaužu muļķība. Vēlme tomēr ticēt, ka politiskās elites ir gudrākas un savas rīcības sekas paredzēt spējīgas. Varbūt politiķiem jau sen skaidrs, ka lielāko daļu imigrantu asimilēt neizdosies, savukārt sasēdināt tos kuģos un transportēt atpakaļ uz dzimtajām ārēm būtu politiska pašnāvība - atskanēs sociāls kauciens un sāksies vegānmarksistu protesti? Varbūt kāds attapīgs prāts Elizejas laukos ierosinājis dod BLM rasistiem un pārējiem kreisajiem pilnu vaļu - lai viņu ideju un rīcības sekas pamazām noved sabiedrību līdz tādai baltkvēlei, ka tauta pati pieprasīs ieviest ārkārtas stāvokli un uzticēt armijai imigrantu piespiedu izvadīšanas misiju? Vienkārši jāsagaida, lai sabiedrība pati to pieprasa.

Kopš 17. gs. otrās puses civilizētās pasaules "lingua franca" bija franču valoda - visas Eiropas elites runāja franciski, tā bija zinātnes, filosofijas, diplomātijas un kultūras valoda. Tad nāca Lielā franču revolūcija, un franču valodu sāka uztvert nevis kā aristokrātu, bet kā salašņu revolucionāru valodu, un tā zaudēja savu pievilcīgumu, tradīcijas dēļ saglabājoties vien starptautiskajā diplomātijā.

Tās vietu 19. gs. beigās ieņēma vācu valoda, kas kļuva par starptautisku zinātnes, tehnoloģiju un daļēji arī uzņēmējdarbības valodu. Tā dominēja gan Eiropā, gan ASV, kur izceļotāju no vācu zemēm bija skaitliski krietni vairāk, nekā no Anglijas. Ir pat leģenda, ka Kongresā bijis balsojums par to, kādu valodu lietot valsts iestāžu lietvedībā - vācu vai angļu, - un tikai ar vienas balss pārsvaru nostiprinājusies angļu valoda (leģenda vēsta, ka vācu deputātu viltnieki pa ceļam uz sēdi ievilinājuši krodziņā un tā piedzirdījuši, ka šis līdz balsošanai nav ticis).

Tad 1914. gadā sākās 1. pasaules karš. Sākās masveida norobežošanās no vācu valodas kā agresorvalsts valodas. Pat Lielbritānijas un Īrijas apvienotajā karalistē valdošā Saksijas Koburgas un Gotas dinastija mainīja savu "uzvārdu" uz Vindzoru dinastiju (pēc karaliskās rezidences nosaukuma). ASV Frankfurtes maizītes pārdēvēja par hotdogiem, vācu izcelsmes amerikāņi sāka mainīt uzvārdus: Šmiti pārtapa par Smitiem, Šnaideri - par Teiloriem, savukārt virknē pavalstu aizliedza publiski runāt vāciski. Ohaijo, Aijovas un Nebraskas pavalstīs vācu valodu aizliedza pat privātskolās mācīt (likumu atcēla 1923. gadā). Punktu pielika 2. pasaules karš - vācu valoda no starptautiskās aprites praktiski izzuda. Kad Vācija sāka Izraēlai maksāt kompensācijas par holokaustu, šo vēl nabadzīgo valsti pārņēma politiskas batālijas un masu demonstrācijas - iedzīvotāju vairākums bija kategoriski pret "vācu" naudu, lai cik tā būtu nepieciešama, jo tā bija "vācu".

Tā kā šī brīža tendence maksimāli norobežoties no fašistiskās Krievijas, ieskaitot krievu valodu, nav nekas īpašs. Starptautiskajā zinātnē krievu valodas īpatsvars ir nulle komats, krievu valoda diplomātijā interesē vien psihiatrus - tai izzūdot no aprites, nekas netiek zaudēts. Jā, literatūras vēstures pētniekiem šķiet interesants t.s. sudraba laikmets krievu literatūrā - aizpagājušā gs. otrā puse, kad šajā kargo kultūras reģionā parādās neliela plejāde interesantu rakstnieku (koskaitā 3: Tolstojs, Dostojevskis, Čehovs), kuri gan kopē franču un vācu literatūru, taču vietējais kolorīts un jaunpienesumi žanrā, nenoliedzami, tiem piešķir interesantumu un oriģinalitāti. Nu un daži komponisti. Taču tas interesē vien šauru pētnieku loku, jo, atgādināšu, tas ir AIZPAGĀJUŠAIS gadsimts. Pēdējos 100 gadus ja Krievijas ekonomiskais īpatsvars pasaulē ir 1,5%, tad "kultūras" nozīmīgums ir nozīmīgs vien šiem pašiem. Savukārt Latvijas palikšana Krievijas "kultūras" un informatīvajā telpā vien kavē mūsu civilizēšanos un iekļaušanos Eiropā.

Marksisma, tāpat kā citu egalitārisko teoriju utopiskums ir vēlme apgriezt no galvas uz kājām lietu dabisko kārtību, padarot par labākajiem sliktākos: “kurš bija nekas – kļūs par visu”. Sauklis ir absolūti bezjēdzīgs. Tas vienkārši nav iespējams: vietu "augšā" vienmēr ir maz, un, pat pilnīgi iznīcinot visu līdzšinējo politisko eliti, 99% "apakšējo" vienmēr paliks iepriekšējā kvalitātē. Savukārt, mākslīgi virzot pie varas sliktākos (tos, kuri nespēj saviem spēkiem sasniegt šo statusu), šādu cilvēku vadība nevar būt efektīva. Viņu bērni, kas būs izauguši jau “augšā” un zināmā mērā “kulturizējušies”, protams, būs rīcībspējīgāki, bet mazbērni – vēl jo vairāk. Bet tad tos atkal vajadzēs aizstāt ar tiem “kas nav nekas”, lai saglabātu principu. Jā, lai panāktu kādu nebūt rotāciju, ir izdomāta demokrātija, kas tikai pierāda tās utopiskumu: pirmā demokrātiski ievēlētā vadītāju paaudze ir dumja un funkcionē slikti, tad parādās "profesionāli" politiķi, vēl pēc tam politiķu "dinastijas". Dabisks/normāls sociālais "isteblišments" vienmēr iedzimts.

Par “Meduza” vakardienas rakstu "Что происходит на фронте в конце года?" viens no intervētajiem Igors Kurtukovs savā blogā šķendējas: "Man bija: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 150 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus par $2,3 miljardiem. Septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu "treknu" amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis. Savukārt “Meduza” publicē: Augustā amerikāņi uz Ukrainu nosūtīja 300 000 šāviņus vien, bet visu bruņojumu un karamateriālus - par trim miljardiem dolāru. [Pēc mēneša] septembrī mēs redzējām Ukrainas ofensīvu. Kopš tā laika šādu “treknu” amerikāņu palīdzības mēnešu nav bijis."

Tālāk žurnālisti optimistiski vēsta, ka "Rietumvalstis solījušas turpināt militārās palīdzības piegādes Ukrainai 2023. gadā - ASV tai jau paredzējušas 45 miljardus dolāru". Bet ja dodamies uz doto atsauci un palūkojam oriģinālu, tad tur lasām: " ASV Senāts apstiprinājis nākamā gada budžetu, kurā paredzēti arī 45 miljardi dolāru situācijai ar karu Ukrainā". Proti, nauda ne tikai ne militāriem mērķiem, bet pat ne obligāti Ukrainai, bet gan ar "situāciju" saistītajiem izdevumiem. Militārie izdevumi šajā summā ir $28,4 miljardi. Un cik no tā visa iegūs Ukraina? Tai tiek SOLĪTI $9 miljardi USAI programmā (no tiem jau saņemti $1,25 miljardi). Visu pārējo naudu dabūs... ASV. $11,88 miljardi segs PDA programmā jau prom atdotos karamateriālus, savukārt $7 miljardus saņems ASV spēku Eiropas grupējums. Ja nerok nopietni, šajā skaitļu kaleidoskopā pats vells kaklu lauzīs.

Pat oficiālajām preses relīzēm īsti nevar ticēt - jāiedziļinās, - tad ko nu tur žurnālistiem pārmest. Piemēram, savos paziņojumos Pentagons min tikai kopējos palīdzības skaitļus Ukrainai, neprecizējot, kas no tā ir tiešā palīdzība, bet kas ir kontrakti ar pašmāju ražotājiem vai pat administratīvie izdevumi. Tā no kara sākuma Ukrainai piešķirtais atbalsts pa PDA programmas līniju (t.i., reālie karamateriāli, kas nebūt visi nav bruņojums) ir $12,7 miljardi. Savukārt paziņojumā presei tiek minēti $21,2 miljardi - tam pieskaitot solīto USAI programmā ($3 miljardu liels pasūtījums ASV ieroču ražotājiem, kas Ukrainā nonāks tikai pēc kontraktu izpildes) un valsts departamenta piešķirto finansējumu FMF programmas ietvaros. Turklāt no solītās kontraktu palīdzības līgumi ar ražotājiem noslēgti tikai par $2,7 miljardiem (pārējie līgumi ir izstrādes procesā).

Jo vairāk iedziļinās, jo vairāk sāk šķist, ka ASV militārā palīdzība ir visai butaforiska. Ko redzam arī karadarbības zonā: joprojām ~90% Ukrainas spēku bruņojuma ir PSRS mantojums, un tikai 10% ir Rietumu dotā palīdzība. Ja procenti būtu otrādi, karš jau būtu beidzies.

Postpadomju sfērā par “fašismu” tradicionāli pieņemts dēvēt to, kas nepatīk, t.i. šis jēdziens no padomju laikiem ir iegājies kā lamuvārds. Taču “fašisms” un “nacisms” ir konkrēti valsts ideoloģijas un iekārtas apzīmējumi, tāpēc ir jāzina, ko tā var dēvēt.

Abas šīs ideoloģijas ir autoritāras un totalitāras pēc būtības. Galvenās pazīmes: harismātiska vadoņa kults, valsts diktāts ekonomikā, savas valsts kā īpaša vēsturiska mantojuma retrospektīvs redzējums, sava pasaules skatījuma pasniegšana par tradicionālu, parlamentārisma un liberālisma noliegums, sabiedrības militarizācija un valsts nacionālisms (politiskais vai etniskais šovinisms). Abos režīmos valsts iedzīvotāji nav vis pilsoņi, kas līdzdarbojas, bet pavalstnieki, kas paklausa.

Pamatatšķīrība ir attiecībās starp valsts varu un iedzīvotājiem. Fašismā "valsts veido nāciju", bet nacismā "nācija veido valsti". Tāpēc fašisms vēsturiski realizējas polietniskajās valstīs, bet nacisms - mononacionālās valstīs.

- Korosteļevs ironiski aicina skatītājus informēt par Krievijas karavīru grūtībām kanāla e-pastā vai Telegram, lai vāktu tiem palīdzību: "Мы надеемся, что многим, военнослужащим в том числе, мы смогли помочь, например, с оснащением и с просто элементарными удобствами на фронте. Нашим бедным мобилизованным мальчикам нечего есть, они мерзнут."
- Sindejeva sarkastiski parodē, ka nespējot bez asarām izteikties par "наших мобилизованных пацанов, которым в лесу негде жить, у которых нет еды и обмундирования".

Diemžēl pārāk daudz skatītāju prasti uzķērušies uz pēcpatiesības āķa, un ironiju tajā saskata vien retais. :(

Politkorektums ir atteikšanās atzīt acīmredzamās atšķirības, t.i., diskriminēt jeb spriest. Diemžēl visa pasaule ir vienas vienīgas atšķirības, kuras nenošķirot, nav iespējams atpazīt vienojošās vadlīnijas.

Paskaidrojiet man lūdzu, kur slēpjas Krievijas varenība, par ko tik daudz skandē tās propagandisti?
Vai tajā, ka uz 2022. gadu dzīves līmeņa ziņā Krievija noslīdējusi uz 90. vietu pasaulē? Tās ekonomika 95. vietā, uzņēmējdarbības brīvība - 88. vietā, valsts pārvaldes efektivitātes un korupcijas līmenī - 99. vietā, indivīda drošības ziņā - 92. vietā, izglītības līmenī - 35. vietā, pilsonisko brīvību ziņā - 89. vietā pasaulē? Vai tajā, ka Krievija ar kaunu izslēgta no Lielā astoņnieka? Tajā, ka Krievijā vislielākais spēka struktūru darbinieku īpatsvars pasaulē?
Ko Krievija var piedāvāt pārējai pasaulei? Rasismu, antiintelektuālismu, šovinismu, paštīksmināšanos un arhaisku atpalicību, ko dēvē par tradicionālajām vērtībām. Medvedjeva tvītus? Gunģajeva sprediķus? Medinska lieko hromosomu? Givi un Motorolu? Vāgnera algotņus? Olgas troļlus? Pareizticīgo dievnamus katrā kvartālā? Flīzes? Superieročus? Jaunos pionierus? Kara kultu? Uz Berlīni pēc vācietēm? Ko vēl?
Kur gan slēpjas Krievijas varenība?

Via: https://www.facebook.com/dmitry.chernyshev.5

Skatoties Krievijas ziņas, visu laiku nepameta sajūta, ka kaut kur jau tas viss redzēts. Tagad atcerējos: Šīrera "Berlīnes dienasgrāmata"!

Berlīne, 1940. gada 29. augusts:
Gebelss pēkšņi mainījis taktiku. Šodien viņš bija devis rīkojumu, lai visi laikraksti sašutuši vēstītu par angļu lidotāju “necilvēcību”, bombardējot neaizsargātās Berlīnes sievietes un bērnus. Jāņem vērā, ka ļaudis šeit pagaidām nezina par vācu bumbvedējiem virs Anglijas. Visiem šodienas laikrakstiem viens centrālais virsraksts: “GĻĒVAIS BRITĀNIJAS UZBRUKUMS”. Un punduris doktors liek presei iestāstīt cilvēkiem, ka vācu lidmašīnas bombardē Anglijā tikai militāros objektus, kamēr “britu bandīti” pēc Čērčila personiskās pavēles “uzbrūk tikai nemilitāriem mērķiem”.

Berlīne, 1940. gada 31. augusts:
Kad vakar ienāca istabene, es jautāju: “Vai šodien angļi gaidāmi?” Viņa nopūtās. Visa pārliecība, tāpat kā piecu miljonu berlīniešu pārliecība par to, ka galvaspilsēta ir pasargāta no gaisa uzbrukuma, ir izgaisusi.
Kāpēc viņi to dara? - viņa jautāja.
- Tāpēc, ka jūs bombardējat Londonu.
- Jā, bet mūsu armija dod triecienus tikai militārajiem objektiem, bet angļi, viņi grauj mūsu mājas!

Berlīne, 1940. gada 7. septembris:
Lai amerikāņiem būtu priekšstats par to propagandu (lai gan man nebija tiesību tā dēvēt), kurai pakļauta vācu tauta, es nolasīju vakara ēterā nākamo Berlīnes laikraksta “Borsen Zeitung” citātu: “Kamēr Vācijas aviācijas uzbrukumi tiek veikti vienīgi pret militārajiem objektiem (šo faktu atzīst arī britu prese, un britu radio), karaliskie Gaisa spēki neatrod neko labāku, kā uzbrukt civilajiem objektiem Vācijā. Lielisks piemērs tam bija uzbrukums Berlīnes centram pagājušajā naktī. Šajā uzlidojumā cieta tikai dzīvojamās mājas un neviens militārais objekts.
Vācu tautai nav ne jausmas (jo nacistiskā prese un radio to noklusē), ka tikai augustā vien luftwaffe's uzlidojumu rezultātā britu “militārajiem objektiem” bojā gājuši vairāk nekā tūkstotis mierīgo angļu iedzīvotāju.

Berlīne, 1939. gada 28. aprīlis:
Šodien Hitlers denonsēja vēl divus līgumus (man grūti aprakstīt līksmo klukstēšanu Reihstāga zālē viņa runas laikā) un atbildēja uz Rūzvelta aicinājumu garantēt, ka Vācija neuzbruks kādai no Eiropas valstīm... Hitlers teica, ka ir vērsies pie visām, kuras, pēc Rūzvelta domām, Vācija apdraud, un “visos gadījumos atbilde bija negatīva”. Tādām valstij kā Sīrijai, viņš teica, es nevarēju pajautāt, jo “pašlaik viņiem nav brīvības, un viņu tiesības pastāvīgi ierobežo demokrātisko valstu militārais spiediens”. Tad Hitlers ironizēja, ka "misters Rūzvelts" acīmredzot izvairījies pie draudiem pieminēt tādu faktu kā Palestīnas okupācija, ko nekādi nav veicis vācu karaspēks. Un tā tālāk, tajā pašā sarkastiskajā tonī... Vai Amerika vēlas risināt strīdus jautājumus sarunu ceļā? - viņš jautāja. - Bet vai tad ASV nebija pirmās, kas atteicās no dalības Tautu Savienībā? Vācija tikai pēc daudziem gadiem nolēma sekot Amerikas paraugam un arī pamest šo lielāko sarunu vietu pasaulē.

Berlīne, 1939. gada 11. septembris:
Vakarā metro, pa ceļam uz radiostaciju, es dzirdēju daudzus neapmierinātus izteikumus par karu. Sievietes izskatījās īpaši nomāktas. Tomēr, kad atgriezos atpakaļ, pa platformu stacijā, kas atradās pie Vācu operas, kustējās milzīgs pūlis, galvenokārt sievietes. Viņas bijušas operā, un šķita, ka nevienai nerūp karš, ka vācu bumbas un šāviņi krīt uz sievietēm un bērniem Varšavā. Šaubos, vai karš ienāks šo cilvēku mājās bez briesmīgām bombardēšanām vai ilgas pusbadas eksistences.
Klasiskais virsraksts šodienas avīzēs: “POĻI BOMBARDĒ VARŠAVU!”

Berlīne, 1939. gada 4. oktobris:
No šodienas preses: “12-Uhr Blatt” pirmajā lappusē sarkaniem trekniem burtiem: “Anglija ir atbildīga par Varšavas provocēšanu pretoties.” Redakcijas sleja “Nachtausgabe” apgalvo, ka pati Amerika nemaz nevēlas iestāties karā, to grib vien “Rūzvelta kungs un viņa ebreju svīta”.

Berlīne, 1939. gada 18. decembris:
Ļaudis joprojām nespēj aptvert, dižā uzvarētāja “Admirālis grāfs Špē” gaitas pēkšņi aprāvušās Montevideo. (..) Es dzirdēju, ka flotes vadībā ir aizkaitināti par Hitlera nepārdomāto propagandu šajā sakarā. Admirāļi ir īpaši neapmierināti par to, ka dienā pirms kreiseris nogrimis, Gebelss lika presei izplatīt ziņojumu (un pa radio no Montevideo atsūtītās fotogrāfijas), kurā teikts, ka kreiseris ir cietis tikai nenozīmīgu bojājumu, bet tas, ka briti ziņo, ka tas ir nopietni bojāts, – tīri meli.
- - - - -
Via: Ширер У. Берлинский дневник. Европа накануне Второй мировой войны глазами американского корреспондента —Центрполиграф: Москва, 2002

Neviena no tām nav nekas jauns, pa kādai sastopama it bieži, taču fašismā tās sastopamas visas vienkopus.

1. Tradīciju kults, atsaukšanās uz mītiskās senatnes "garīgo mantojumu", kas fašismā sinkrētiski savienots, ignorējot visas pretrunas, vienkopus maisot gan seno indoāriešu un senēģiptiešu kultu okultismu ar tradicionālistu domātāju izvilkumiem. Redzam vienkopus leģendu par svēto grālu un "Ciānas gudro protokolus", sv. Augustīnu un Stounhedžu, alķīmiju un Sv. Romas impērijas bruņniecības leģendas, bet pa virsu ko no Demestra (de Maistre), Genona (Guénon) un Gramši (Gramsci).

( ... )