Kopš 17. gs. otrās puses civilizētās pasaules "lingua franca" bija franču valoda - visas Eiropas elites runāja franciski, tā bija zinātnes, filosofijas, diplomātijas un kultūras valoda. Tad nāca Lielā franču revolūcija, un franču valodu sāka uztvert nevis kā aristokrātu, bet kā salašņu revolucionāru valodu, un tā zaudēja savu pievilcīgumu, tradīcijas dēļ saglabājoties vien starptautiskajā diplomātijā.

Tās vietu 19. gs. beigās ieņēma vācu valoda, kas kļuva par starptautisku zinātnes, tehnoloģiju un daļēji arī uzņēmējdarbības valodu. Tā dominēja gan Eiropā, gan ASV, kur izceļotāju no vācu zemēm bija skaitliski krietni vairāk, nekā no Anglijas. Ir pat leģenda, ka Kongresā bijis balsojums par to, kādu valodu lietot valsts iestāžu lietvedībā - vācu vai angļu, - un tikai ar vienas balss pārsvaru nostiprinājusies angļu valoda (leģenda vēsta, ka vācu deputātu viltnieki pa ceļam uz sēdi ievilinājuši krodziņā un tā piedzirdījuši, ka šis līdz balsošanai nav ticis).

Tad 1914. gadā sākās 1. pasaules karš. Sākās masveida norobežošanās no vācu valodas kā agresorvalsts valodas. Pat Lielbritānijas un Īrijas apvienotajā karalistē valdošā Saksijas Koburgas un Gotas dinastija mainīja savu "uzvārdu" uz Vindzoru dinastiju (pēc karaliskās rezidences nosaukuma). ASV Frankfurtes maizītes pārdēvēja par hotdogiem, vācu izcelsmes amerikāņi sāka mainīt uzvārdus: Šmiti pārtapa par Smitiem, Šnaideri - par Teiloriem, savukārt virknē pavalstu aizliedza publiski runāt vāciski. Ohaijo, Aijovas un Nebraskas pavalstīs vācu valodu aizliedza pat privātskolās mācīt (likumu atcēla 1923. gadā). Punktu pielika 2. pasaules karš - vācu valoda no starptautiskās aprites praktiski izzuda. Kad Vācija sāka Izraēlai maksāt kompensācijas par holokaustu, šo vēl nabadzīgo valsti pārņēma politiskas batālijas un masu demonstrācijas - iedzīvotāju vairākums bija kategoriski pret "vācu" naudu, lai cik tā būtu nepieciešama, jo tā bija "vācu".

Tā kā šī brīža tendence maksimāli norobežoties no fašistiskās Krievijas, ieskaitot krievu valodu, nav nekas īpašs. Starptautiskajā zinātnē krievu valodas īpatsvars ir nulle komats, krievu valoda diplomātijā interesē vien psihiatrus - tai izzūdot no aprites, nekas netiek zaudēts. Jā, literatūras vēstures pētniekiem šķiet interesants t.s. sudraba laikmets krievu literatūrā - aizpagājušā gs. otrā puse, kad šajā kargo kultūras reģionā parādās neliela plejāde interesantu rakstnieku (koskaitā 3: Tolstojs, Dostojevskis, Čehovs), kuri gan kopē franču un vācu literatūru, taču vietējais kolorīts un jaunpienesumi žanrā, nenoliedzami, tiem piešķir interesantumu un oriģinalitāti. Nu un daži komponisti. Taču tas interesē vien šauru pētnieku loku, jo, atgādināšu, tas ir AIZPAGĀJUŠAIS gadsimts. Pēdējos 100 gadus ja Krievijas ekonomiskais īpatsvars pasaulē ir 1,5%, tad "kultūras" nozīmīgums ir nozīmīgs vien šiem pašiem. Savukārt Latvijas palikšana Krievijas "kultūras" un informatīvajā telpā vien kavē mūsu civilizēšanos un iekļaušanos Eiropā.