Tā kā aizvien biežāk paziņas jautā, ko esmu atradis neokonservatīvismā, iestājoties JKP, nolēmu pats priekš sevis noformulēt, ko tad es pozitīvu saskatu šajā pasaules skatījumā, kam izglītotu ļaužu aprindās ir tāda nesimpātiska pieskaņa.

Kāpēc tas man, anarhomonarhistam pēc politiskās pārliecības, Latvijas politiskajā telpā šķiet vistuvākais?

Te, protams, jāņem vērā subjektīvo faktoru, jo vienā un tajā pašā katrs cilvēks saskata ko savu, t.i. šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis, ko mācīti politologi, iespējams, izsmies kā analfabētisku, bet lai nu tā būtu.

Konservatīvisms (no lat. val. conservativus – tāds, kas saglabā) kā pasaules skatījums (teorētiķu vidū joprojām ir debates, vai konservatīvismu vispār var uzskatīt par ideoloģiju) ir radies XVIII-XIX gs. mijas straujo politisko un sociālo pārmaiņu, un to radītās nestabilitātes laikā kā pretreakcija, vēlme, ka nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt. Svarīgākais šajā skatījumā ir sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība. T.i. piederība kādai skaidri atšķiramai sabiedrībai ar no iepriekšējām paaudzēm mantotu sociālo vidi, paražām un dzīvesveidu, rada stabilitāti un labklājību. Novitātes, no kurām nevar izvairīties, ideālā gadījumā tiek adaptētas esošajā kultūrvidē, nevis tā tiek pakārtota jaunievedumiem. Un nevis tāpēc, ka kādas tradicionālās dzīves normas būtu pašmērķis, bet gan tāpēc, ka tieši tās pārbaudītā ceļā nodrošina lielāko stabilitāti un komfortu. Nozīmīgs ir t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt, regulēt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas.

Klasiskais konservatīvisms ar tādām idejām kā, piemēram, dabiskā hierarhija un no tās izrietošā politiskā nevienlīdzība it kā neiederas XXI gs. tendencē uz vispārēju vienlīdzību, taču prakse rāda, ka reālā dzīve nekādi nesaskan ar dažām utopiskām teorijām "kā jābūt", un jebkurā sociālajā grupā hierarhija un nevienlīdzība veidojas neizbēgami – lai kādas jaunas uzvedības normas cilvēki neizgudrotu, apspiest mātes dabas ieliktos uzvedības modeļus praktiski nav iespējams. Līdz ar to konservatīvismā respektē cilvēka dabu, un savā tieksmē pēc stabilitātes nevis cenšas izskaust elitārismu kā tādu, cenšoties nonivelēt sabiedrību, bet gan rūpējas par uzvedību un attiecības regulējošām normām, lai nepieļautu svaru kausu pārlieku nosvēršanos vienā pusē, kas izjauc līdzsvaru un sāk mazināt sabiedrības dzīves komfortu. Bez tam, kā jebkura sociālā teorija, arī konservatīvisms nemitīgi mainās, reaģējot uz apkārtējās pasaules prasībām. Jau pagājušā 1980. gados tas, sabiedrības stabilitātes un konforta vārdā pieņēma tik daudz liberālo ideju, ka nu jau runa ir par neokonservatīvismu (manā skatījumā Jaunā konservatīvā partija ir tieši neokonservatīva: par liberālu priekš klasiskā konservatīvisma, bet par konservatīvu priekš liberālisma). Bet ar ko neokonservatīvisms tā būtiski atšķiras no konservatīvā liberālisma, pat nepateikšu – tas teorētiķu lauciņš.

Atšķirībā no nacionālisma, konservatīvismā etniskumu atzīst nevis kā galveno, bet gan tikai kā pozitīvu faktoru, vienu no (tas, tāpat kā reliģija, ir indivīda privāta lieta), bet savas valsts sabiedrību uztver vairāk kā sociālās un politiskās kultūras vienotu politisku nāciju, kur kultūras un interešu kopība nodrošina sabiedrības brīvības un labklājības pakāpi, nevis vienas tautas dominēšanu un monoetniskas valsts veidošanu – kā nekā konservatīvisma radās zemēs, kuras apdzīvoja vienkopus visai liels birums dažādu etnisko grupu. Līdz ar to kamēr etniskums/nacionālisms veicina sabiedrības stabilitāti un kultūras pārmantojamību, tas tiek atzīts par pozitīvu faktoru, bet tikko kā sāk apdraudēt sabiedrības stabilitāti, tas kļūst par negatīvu traucēkli.

Taču cilvēks ir subjektīva būtne, un nemitīgi mēs redzam, ka vienas un tās pašas idejas dažādi ļaudis saprot atšķirīgi – piemēram, gan māte Terēze, gan Torkvemada bija īstenticīgi kristieši, taču neviens neapstrīdēs, ka abu šo personību darbība un kristietības izpratne visai ievērojami atšķīrās. Līdzīgi ir ar konservatīvismu, kuru kā tādu leģitīmu piesegu izmanto dažādi ļautiņi savai visai primitīvajai homofobijai un misoneismam. Vicinot konservatīvisma karogu un uzstājoties par nācijas glābējiem šādi ļaudis iestājas pret partnerattiecību reģistrācijas likumprojektu, atsakās atzīt par ģimeni tādu, kurā ir tikai viens no vecākiem u.tml., attiecīgi radot spriedzi sabiedrībā, mazinot tās dzīves komforta līmeni, t.i. savas individuālās patikas/nepatikas vārdā atsakoties no konservatīvisma pamatmērķiem: sabiedrības stabilitātes, komforta un labklājības. Jā, man kā konservatīvam katolim ir skaidrs priekšstats, kas manuprāt ir laulība, un es cenšos pie tā pieturēties, tad tas nenozīmē, ka jābūt cūkai, diskriminējot tos, kas nedzīvo laulībā, un jāčakarē viņiem dzīvi, neļaujot reģistrēties kopdzīvē (kam ar laulību kā sakramentu nav nekāda sakara). Galu galā tieši konservatīvajiem sauklis "viens likums, viena taisnība visiem" nav tikai tukši vārdi, bet viens no pasaules skatījuma stūrakmeņiem. Un atteikšanās no tā vienlaikus ir atteikšanās no konservatīvisma kā tāda, nomainot to pret primitīvu ksenofobiju.

Jaunajā konservatīvajā partijā esmu iepazinies ar virkni interesantu un zinošu cilvēku, kuri patiešām par savu mērķi ir izvirzījuši sociuma stabiitāti un labklājību. Protams, kā jebkurā lielākā sabiedrības grupā, kurā nav izteikta diktāta, ko un kā domāt/darīt, uzskatu amplitūda ir visai plaša - ir tajā komandā sastapti arī visai paštaisni un homofobi ļautiņi, - taču vismaz pagaidām tajā ir pietiekami daudz ļaužu, kuri raugās uz pasauli līdzīgi kā es, bet dumjo ir skaitlisks mazākums. Un ceru, ka nevilšos savā pirmajā mēģinājumā iesaistīties politikā (dalība Muļķu partijas dibināšanā neskaitās), un kaut kad nākotnē šis domubiedru kopums patiesi ko varēs dot savu ieguldījumu, lai dzīve šai zemē uzlabotos visiem.

UPD.
Tā kā man visu laiku kāds bāžās virsū par to homofobiju... Varu paskaidrot savu viedokli (jo tāda "oficiāla" nemaz nav). Jā, manuprāt JKP ierindas biedru vairākums ir atklāti homofobi. Dažbrīd es pat neredzu ne mazāko atšķirību starp JKP un NA (šādos brīžos sāku domāt par plintes mešanu krūmos). Taču mazākums biedru ir līdzīgās pozīcijās kā es, tb reliģija un seksualitāte ir katra privāta lieta, un politikai/iem tur nav jābāžas iekšā. Un neko – tas viss tīri labi sadzīvo un nekādi netraucē spriest, kā uzlabot bērnudārzu finansēšanas sistēmu vai kā iebāzt sprunguļus riteņos kārtējai saskaņiešu "otkatu" mahinācijai. Protams, postpadomju cilvēkam, kam šķiet, ka visiem jābūt vienādiem kā Ķekavas vistu olām, to nesaprast.

Ir svarīgi, lai 3. jūnija pašvaldību vēlēšanās tiktu ievēroti visi normatīvie akti, kas uz tām attiecas – vajadzīgi novērotāji. Domāju, virtuves politologiem un studentiem dalība tajā varētu būt interesanta pieredze.

Jaunā konservatīvā partija (neokonservatīvie) aicina brīvprātīgos nodrošināt vēlēšanu apgabalu iecirkņos savu novērotāju klātesamību, aicina visus novērotājus un interesentus (Rīgā vien nepieciešami vēl aptuveni 90!) uz semināru, kas notiks:
Sestdien, 27. maijā, plkst. 15.00
Struktoru ielā 14, Rīgā (Agroresursu un ekonomikas institūts), otrajā stāvā - mazajā konferenču zālē.
Karte: https://goo.gl/maps/d9C4CpzZKVx

Pirms tam vēlams izlasīt Centrālās vēlēšanu komisijas mācību kursu https://www.cvk.lv/macibukurss/ (Reģistrēt jaunu lietotāju -> Loma: Partijas novērotājs -> Pašās beigās pieteikuma anketa kļūšanai par brīvprātīgo novērotāju nav jāaizpilda, jo JKP novērotāji iecirknī ieradīsies ar partijas pilnvarojumu).

Novērotāju vārdu, uzvārdu, personas kodu, (telefonu, e-pastu), paziņot Marijai Balcerei (Rīgas pilsētas vēlēšanu apgabalā) SMS veidā pa tel. 29 495 596, e-pasts: balceremarija@inbox.lv , https://www.facebook.com/marija.balcere , vai attiecīgās JKP nodaļas vadītājam.

Man vecmāmiņa deva padomu nekāpt virsū katrai uz taciņas pamanītai čupiņai, tad kedas nebūšot s...dos un nesmirdēšot, savukārt pamatskolā fizikā mācīja, ka katrai darbībai neizbēgami seko pretdarbība. Laudis melš, ka saprātīgs cilvēks spējot prognozēt, kāda tā pretdarbība būs, un izvēlēties, rīkoties, vai nerīkoties, atkarībā no paredzamā rezultāta.

9. maija sakarā manuprāt būtu interesanti korelēt ikgadējo pasākuma dalībnieku skaitu ar izmaiņām iekšpolitikas aktualitātēs (nu tur vēlēšanas u.tml.) kā arī ar nacionālistu aktivitātēm (nu tur minoritāšu skolu likvidēšanas aicinājumi, minoritāšu bērnudāzos valsts valodas ieviešana, valodu referendumi u.tml.) – varētu būt interesanti ar diagrammu līknēm paspēlēties:
* 09.05.1991. - pirmo reizi nekādas parādes, nekādu salūtu, bet Pārdaugavā pie pieminekļa salasās knapi 10 000 līdzjutēju.
* 09.05.1992. - nekādu svinību nav - valdība pozicionējas karā zaudētāju nometnē, kam nav jāsvin uzvarētāju svētkus, - mediji datumu ignorē, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās kādi 6-8000 ziedu licēji.
* 09.05.1993. - nekādu svinību nav, 9. maija atzīmēšana ir tīri privāta lieta, līdzjutēji šoreiz salasās savi 20 000, parādās pirmie aģitatori, medijos klusums.
* 09.05.1994. - latviešu medijos klusums, piemin tikai, ka manīti Pārdaugavā pāris PSRS karogi, līdzjutēju skaits nav zināms (visticamāk, mazliet mazāk, nekā iepriekšējā gadā).
* 09.05.1995. - tuvojas Saeimas vēlēšanas, latviešu medijos sāk 9. maiju politizēt (vieni aicina iet un svinēt, otri paziņo, ka nacisma sagrāves atzīmēšana ir nostalģija pēc PSRS un nelojalitāte); Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 10 000 līdzjutēju.
* 09.05.1996. - Banku krīze pašā plaukumā, iedzīvotāji nīgri. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 20 000 līdzjutēju, aģitatori aicina klātesošos pievērsties šīs dienas politiskajām aktualitātēm, redzami vairāki paštaisīti sarkanie karogi.
* 09.05.1997. - Banku krīze beigusies. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās knapi 1-2000 (ziņo latviešu mediji) vai 8000 (krievvalodīgie mediji) pensionāri un pāris jaunie margināļi. Krievvalodīgie iedzīvotāji pasākumu ignorē.
* 09.05.1998. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie". Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 10 000 līdzjutēju (latviešu mediji) vai 15 000 (krievvalodīgie mediji). Aģitē pret NATO.
* 09.05.1999. - Mediji pasākumam uzmanību nepievērš, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazliet virs 1000 līdzjutēju (latviešu mediji) vai 2-5000 (krievvalodīgie mediji). Ar runām uzstājas Rubiks, Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu. Pirmo reizi pasākumā parādās nacbolu jauniešu grupiņa.
* 09.05.2000. - 55. gadu jubileja uzvarai, attiecīgi, ziedu licēju šoreiz mazliet vairāk, nekā iepriekšējā gadā, t.i. būs kādi 2500.
* 09.05.2001. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās ap 3000 līdzjutēju. Ar runām uzstājas Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu.
* 09.05.2002. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie". Ar runām uzstājas Jurkāns, Rubiks, Ždanoka u.c., zvejojot sev elektorātu. Latviešu medijos pirmo reizi sākas kampaņa par to, ka ziedu licēji pie pieminekļa publiski dzerot šņabi (kas aizliegts), cenšas tos pasniegt kā degradējušos margināļus – sākas kampaņa par krievvalodīgo permanento nelojalitāti un, ka šī ir tikai latviešu valsts. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau kādi 10 000.
* 09.05.2003. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau ap 7-80 000 līdzjutēju (ziņo krievvalodīgie mediji). Pasākums politizēts, tiek pasniegts jau kā ЗаПЧЕЛ organizēta opozīcijas mobilizācija. Piedalās Krievijas, Baltkrievijas, Tadžikistānas vēstnieki. Pirmo reizi pie monumenta organizēti atvestas jauniešu grupas no minoritāšu skolām.
* 09.05.2004. - NA aktualizē minoritāšu skolu reformas nepieciešamību, ko aktīvi reproducē latviešu mediji, bez tam tuvojas Eiroparlamenta vēlēšanas - politiķiem medusmaize elektorāta zvejā. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās jau ap 100 000 līdzjutēju, dominē sauklis "rokas nost no mūsu skolām".
* 09.05.2005. - Tā kā nekādu sabiedriski iekšpolitiski akūtu notikumu fonā nav, pasākumam politiķi un mediji pievērš mazāk uzmanību, un šoreiz Pārdaugavā pie pieminekļa salasās labi ja kādi 50 000 līdzjutēju. V.V. Freiberga dodas uz 9. maija svinībām Maskavā.
* 09.05.2006. - Tuvojas Saeimas vēlēšanas un latviešu mediji atkal cenšas aktualizēt un rakstīt par 9. maiju, to politizējot "mūsējie/svešie", ka Latvija esot tikai un vienīgi latviešu valsts. Pirmo reizi parādās Jura ordeņa lentas kā svētku simbols. Pārdaugavā pie pieminekļa salasās 5-15 000 (latviešu mediji ziņo tikai par dažiem tūkstošiem).
* 09.05.2007. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās mazāks skaits līdzjutēju, nekā iepriekšējā gadā. Toties pārmaiņas ievieš ieradusies grupiņa latviešu nacionālistu, kas provocē kašķi (dižlatvieti Šiškinu policija aiztur par nacistu karoga vicināšanu, viņa kolēģi - par ziedu vaiņagu izspārdīšanu) - pirmo reizi 9. maiju sava elektorāta mobilizēšanai sāk izmantot latviešu neonacisti.
* 09.05.2008. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās kādi 15-20 000 līdzjutēju, pasākums noris klusu un bez ekscesiem. Sarkano karogu nav, tradicionālajiem ЗаПЧЕЛ zvejniekiem šoreiz uz tribīnes jādala vietu ar uz skatuves uznākušajiem SC.
* 09.05.2009. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās aptuveni 15-20 000 līdzjutēju. Atkal ierodas provocēt konfliktu latviešu nacionālisti - šoreiz Gardas "meitenes" (akciju pavada VL komanda, to filmējot). Uz skatuves parādās Lindermans (pirms tam praktiski aizmirsts kopš Atmodas laikiem), kuru aiztur policija. Politiķu vidū tribīnē pirmo reizi kāpj Ušakovs. "Latvijas Avīze" konstatē, ka "9. maijs līdzās atcerei aizvien vairāk atgādina krievu pikniku un nacionālo kopības dienu - tādu kā latviešiem ir Dziesmu un deju svētki".
* 09.05.2010. - Pasākums vairs nav iedzīvotāju daļas pašiniciatīva, bet to sāk organizēt biedrība "9.maijs.lv" (cieši saistīta ar SC). Fonā V.Zatlers dodas uz 9. maija svinībām Maskavā. Latviešu medijos aktīva kampaņa pret svētku svinētājiem, tiek uzsvērta to nelojalitāte valstij, naidīgums latviešu tautai u.tml., kas, protams, drīzāk mudina 9. maija svinētājiem pievienoties arī tos nelatviešus, kas līdz šim šo pasākumu ignorējuši. Fonā latviešu nacionālisti no VL-TB/LNNK īsteno propagandas kampaņu par parakstu vākšanu par Satversmes grozījumiem, kas paredz valsts un pašvaldību skolās apmācību ieviest 100% (līdzšinējo 60%) latviešu valodā. Reaģējot uz šo fonu, Pārdaugavā pie pieminekļa salasās savi 100 000 līdzjutēju.
* 09.05.2011. - Pārdaugavā pie pieminekļa salasās savi 200 000 līdzjutēju, un nu 9. maijs kļūst par tādu kā nacionālās kopības dienu, 2. Pasaules karam paliekot jau otrā plānā. ЗаПЧЕЛ no pasākuma izspiesti, to pilnībā kontrolē SC. Latviešu medijos aktīva kampaņa pret 9. maija svinētājiem - uz Pārdaugavu dodoties tikai valstij nelojālie, - viegls šoks par tik lielu skaitu, šķendēšanās par transporta korķiem Pārdaugavā.

Datus pēc 2011. gada vairs neskatījos.

23. februārī daži ļaudis rībina bundziņas un lepojas, ka pagājušajā gadsimtā makten daudz latviešu dienējuši, karojuši un miruši zem Krievijas/PSRS karogiem (un tas nekas, ka absolūtais vairums par vīriešiem labprātāk būtu kļuvuši nevis Sarkanajā Armijā, bet gan meiteņu kopmītnēs, tb lielākais sapnis bija izlīferēties no dienesta).
16. martā daži ļaudis rībina bundziņas un lepojas, ka pagājušajā gadsimtā makten daudz latviešu dienējuši, karojuši un miruši zem Lielvācijas karogiem (un tas nekas, ka savi 95% bija ar varu mobilizēti un, ja būtu iespēja, nebūtu ieroci rokā ņēmuši).
Bet man, man jau trešo dienu nežēlīgas iesnas un klepus. Lūk tas man personīgi šķiet šobrīd pats aktuālākais... :/

Noskatījos LTV demonstrēto dokumentālo filmu par Sīrijas prezidentu Bašaru Asadu. Neko zinošāks netapu, bet interesanti bija viens, proti, cauri visai filmai vijās vēstījums, cik viņš ir slikts, asiņains diktators un tā, taču nekas tāds, ko par faktiem varētu dēvēt, tā arī neparādījās.

Intervijas ar bijušajiem līdzgaitniekiem emigrantiem, kuri gari un plaši apsprieda viņa iespējamās psiholoģiskās problēmas un kaites (jāsaka gan, ka neviens no aptaujātajiem nebija mediķis), fona attēlā rādot mierīgu, urbāni attīstītu zemi, kuras diktators ik rītu ar sievu praukā pa pilsētu uz velosipēda (nekāda miesassargu armāda kadros nav manāma), iet iepirkties, apmeklē operu un tā. Absolūti nekā tāda ekstraordināra, kas Sīriju kā izceltu pārējo reģiona valstu vidū (drīzāk gan otrādi – izskatījās, ka tā bijusi daudz mierīgāka un plaukstošāka, nekā apkārtējās valstis). Klasisks autoritārs režīms, nekā īpaša, kas līdzīgs ir visās šī reģiona zemēs (manuprāt musulmaņi/arābi tīri psiholoģiski nespēj dzīvot demokrātijā, tb bez "stingras rokas" tur neiztikt, pretējā gadījumā sākas haoss – līdz demokrātijas pieņemšanas līmenim tomēr ir jāattīstas). Īpatni bija tas, ka viena no Asada ļaunprātības pazīmēm bija visu reliģiju tiesiska vienlīdzība, nevienai nedodot nekādas valsts priekšrocības, tb režīms sekulārs, kas šobrīd reģionam ne visai raksturīgi. To var saprast – Asads ir alavītu līderis, bet alavītus musulmaņi īpaši necieš (daži viņus uzskata par derdzīgiem šiītu herētiķiem, bet citi par vēl derdzīgākiem pravieša vārda kropļotājiem, jo alavītisms lielā mērā saplūdis ar kristietību), tāpēc pilsoņu karš tur ir ar izteiktām ticības kara pazīmēm ar brīvības cīnītāju saukli: "alavītus bedrē, kristiešus krustā!".

Tad pirmais fakts: pavēstīja par terora aktā uzspridzināto premjerministru, kas noteikti esot Bašara organizēts akts (jo katram tak skaidrs, ka asiņains diktators nekad neniekosies ar vienkāršu pavēli safabricēt krimināllietu, vai vienkārši kafijā indi iebērt – viņam noteikti gribas ar globālu blīkšķi risināt iekšpolitiskās problēmas), tāpēc Rietumu valstis sarāvušas ar Sīriju visas diplomātiskās un ekonomiskās attiecības, un tad bijušas nepatīkami izbrīnītas, ka izolētā Sīrija, pēc pāris neveiksmīgiem mēģinājumiem attiecības normalizēt, sāka draudzēties ar Irānu un Krieviju, parakstot savstarpējās palīdzības un sadarbības līgumus.

Tad filmas veidotāji ar izbrīnu secināja, ka nezin kāpēc t.s. "arābu pavasaris", kura rezultātā Vidusjuras baseina musulmaņu zemēs tika gāzti laicīgie režīmi, un pie varas nāca vai nu radikālie islamisti, vai cilšu varlordi, nekādi neskar Sīriju bez ārējas iejaukšanās. Ar neviltotu diktora prieku (laikam arī viņu mulsināja, ka sausais atlikums aizdomīgi mazs) parādījās stāsts par revolūcijas sākumu, proti, pusaudžiem, kas uz ēku sienām rakstījuši pretvalstiskus saukļus, nelietīgās policijas notverti un smagi piekauti (interesanti, draudzīgajās un atbalstāmajās Saūdu Arābijā vai Turcijā par pretvalstiskiem saukļiem konfektes dod?), kas izsaucis masu demonstrāciju. Tā iztrenkāta Tuvajiem Austrumiem raksturīgā manierē (ne tik brutāli, kā mūsu sabiedrotajā Katarā, kur draudzīgo Saūdu tanki "arābu pavasara" demonstrantus vienkārši samala ar tanku kāpurķēdēm, taču pāris nošauti tika gan), kas raisījis pirmās tautas neapmierinātības pazīmes un demonstrācijas arī citās pilsētās.

Tā kā ar demonstrācijām vien netīkamu valdību nevar gāzt, apkaimes musulmaņu valstis sākušas ar režīmu neapmierinātajiem piegādāt ieročus un naudu revolūcijas uzsākšanai.

Tā nu sliktais Asads esot aizsācis pilsoņu karu - interesanti, kā jāreaģē pareizā valstī, ja piepeši kāda iedzīvotāju grupa, saņēmusi ieročus no nedraudzīgiem kaimiņiem, bruņotā ceļā sāk sagrābt varu savas etniskās/reliģiskās gruas apdzīvotajās vietās, pie reizes izkaujot sev netīkamu etniski reliģisko grupu ciemus?, – kura rezultātā valsts nu esot izpostīta un bēgļi mūkot uz visām pusēm (kristieši un alavīti uz Libānu un eiropu, musulmaņi uz kaimiņzemēm). Te gan jāpiebilst, ka manuprāt to pilsoņu karu aizsāka tie, kas sāka sacelšanos, nevis tie kas uz to reaģēja, bet iespējams, ka man ar loģiku pašvaki.

Nu un tad beidzot filmā sākās kas konkrētāks par ļaundarībām, proti, apraksts, ka brīvības cīnītāji ierīkojuši savas pozīcijas dzīvojamajos kvartālos, izmantojot civiliedzīvotājus kā t.s. "dzīvo vairogu" (starp citu, tas tiek klasificēts kā kara noziegums), savukārt valdības spēki nevis paceļ balto karogu (ko viņam ieteica arī Obama), bet gan tomēr karo, un, kā jau karadarbībā apdzīvotās vietās, iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Gluži tāpat kā Austrumukrainā, kur separātisti jeb brīvības cīnītāji (kā nu kuram labāk patīk tos dēvēt) karo tieši tādām pašām metodēm, kā viņu idejiskie brāļi Sīrijā, un gluži tāpat valdības spēķu apšaudēs iet bijā arī civilie. Atšķirība tikai tāda, ka Austrumukrainā separātisti neslaktē oponentus pēc to reliģiskās piederības, bet Kijevai par centieniem atgūt kontroli pār savu teritoriju neviens neko īpašu nepārmet, jo saprot, ka nu nekādi no blakus upuriem šādos apstākļos neizvairīties, savukārt Damaskai pārmet gan.

Rezumējums: noskatījos, taču tā arī nesapratu, ar ko Asada režīms būtu kaut par jotu sliktāks par pārējiem reģiona režīmiem, ka tā jācenšas to sagraut, vietā liekot varlordu konfederāciju, kāda tā ir šī brīža Lībijā (kur ritēja praktiski identisks scenārijs).

Par to man nesaprotamo tautiešu cepšanos par jaunā ASV prezidenta vulgaritāti un primitīvismu, kas it sevišķi uzkrītoša pēc Obamas intelektuālisma pozīcijas.
Lieta tāda, ka jau pasen bija visnotaļ skaidrs, ka elektorāts sadalījies tā aptuveni ~45% par demokrātiem un ~45% par republikāņiem, un neies jau mainīt balsošanas paradumus tikai tāpēc, ka kāda personālija mainās. Tātad priekšvēlēšanu cīņa ir par ~10% elektorāta, pie tam tā ir tā daļa, kurai racionāls pasaules skatījums pasvešs. Tb jau pirms pāris gadiem bija skaidrs, ka nākošajās (nu jau pagājušajās) vēlēšanās būs tikai cīņa par to, un retorika būs lumpeniem saprotamā valodā un par tiem svarīgiem jautājumiem. (To es pats neizdomāju, bet noskatījos TV pirms 2 gadiem uzņēmtā dokumentālā kīnō par Omabas karjeru, kur tika minēti šādi procenti un sūkstījās, ka nākotnē neizbēgami gaidāms populisma uzplaiksnījums.)
Tb ļaudis uztraucas un cepas par izteikumiem, ko Tramps veltījis tikai un vienīgi Teksasas govju ganiem un Viskonsīnas mežstrādniekiem, lai dabūtu to balsis, t.i. TIKAI IEKŠĒJAM TIRGUM. Ja tas līdzētu dabūt balsis, viņš da jebko pateiktu vai pat pliku dibenu rādītu.
Diemžēl ļaužu atmiņa ir kā kāmītim, tb neatceras, ko solīja un pildīja Buši, ko solīja un pēc tam kā administrāciju vadīja Obama utt. Jo prezidents nav patvaldnieks – viņa vēlmes pamatīgi iegrožo Kongress, Senāts, administrācija, t.i. viņš ir kā tankkuģa kaptainis, bet tankkuģa bremzēšanas ceļš ir 20 km, savukārt kursa maiņas amplitūta vēl lielāka. Viņš nevar tā pēc burvju mājiena mainīt valsts politiku tikai tāpat vien, jo tā vēlas. Man domāt, ka daudz interesantāk ir nevis tas, ko Donalds priekšvēlēšanu kašķos kliedzis, bet gan ko viņš tagad savā komandā savāks, kas būs ministri, kas vietnieki un padomnieki.

UPD
Vairāk biedē tie ļaudis, kas sevi pozicionē kā trampistus, kas nu sajutušies sadzirdēti un viņa ievēlēšanu uztvēruši kā apliecinājumu savas pārliecības pareizumam.

Palasu freidlisti – viena vienīga cepšanās par Turciju. Mīļie mani, tā Turcijā ir pastāvīga tradīcija, kas pēdējos 100 gados atkārtojas ar apskaužamu regularitāti: kad valsti pārņem stagnācija un iedzīvotāju neapmierinātība, tad armija uztaisa apvērsumu un pārņem varu. Saliek korumpantus cietumos, iestājas miers, sākas ekonomikas augšupeja, armija smuki nodod varu civilajai pārvaldei, demokrātiski ievēlētā valdība desmitgadē salaiž visu dēlī un cikls sākas no jauna. Ne mums kāds prasis padomiņu, ne ko varam ietekmēt.
Ir svarīgākas lietas, par ko domāt, piemēram, laika prognozētāju solītās vētras un lietavas, vismaz mūsu pusē, gājušas secen, tb spīd saulīte, viegls vējiņš – laiks ideāls, lai dotos sēnēs. :)

Pirmo reizi kopš Baltijas ceļa laikiem sataisījos uz piketu, takš netiku, nevarēju samenedžēt auklīti. :/

Biju nobriedis iet nevis tāpēc, ka dzīvotu ilūzijās par iespējām šādā veidā (vicinot plakātiņu un kliedzot "Belēviču ziepēs!") ietekmēt varas vīru nostāju, un ne tāpēc, ka aplam uztrauktos par nedzemdējušu sieviešu olšūnu likteni (tās mani interesēja pirms gadiem 20 ;) ). Tas viss mazsvarīgi.
Gluži vienkārši, esmu maldīgā pārliecībā, ka likumi var patikt, var nepatikt, taču jābūt vienam, proti, likuma nepieciešamībai jābūt racionāli pamatotai. Pieņēmumi - "iespējams" nožēlos, "var būt" blaknes, - nav vis racionālisms, bet gan šamanisms (jebkurai medicīniskai manipulācijai var būt blaknes, bet par manipulācijas nelietderību var spriest tikai pēc klīniskas analīzes, kuras šai gadījumā nav). Un, kaut cilvēks pa lielam nav racionāla būtne, taču jācenšas, lai savstarpējās saskarsmes normas būtu balstītas racionalitātē, nevis atsevišķu indivīdu ticībā, kas tiek administratīvi uzspiesta pārējiem. Aber ideoloģijā balstīti ierobežojumi neizbēgami pārvēršas aizliegumos. Un tad jau nebija vērts tai Baltijas ceļā stāties, ja atgriežamies sistēmā, kur likumdošana pakārtota dažu un ne visai gudru taču pie varas kloķiem nonākušu indivīdu ideoloģiskai ticībai.
Tāpēc vēlējos aiziet un vienkārši ar savu klātbūtni paust: neesmu ar jums, aizliedzēji.
Nekas, gan jau kādreiz saņemšos.