Tā kā aizvien biežāk paziņas jautā, ko esmu atradis neokonservatīvismā, iestājoties JKP, nolēmu pats priekš sevis noformulēt, ko tad es pozitīvu saskatu šajā pasaules skatījumā, kam izglītotu ļaužu aprindās ir tāda nesimpātiska pieskaņa.

Kāpēc tas man, anarhomonarhistam pēc politiskās pārliecības, Latvijas politiskajā telpā šķiet vistuvākais?

Te, protams, jāņem vērā subjektīvo faktoru, jo vienā un tajā pašā katrs cilvēks saskata ko savu, t.i. šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis, ko mācīti politologi, iespējams, izsmies kā analfabētisku, bet lai nu tā būtu.

Konservatīvisms (no lat. val. conservativus – tāds, kas saglabā) kā pasaules skatījums (teorētiķu vidū joprojām ir debates, vai konservatīvismu vispār var uzskatīt par ideoloģiju) ir radies XVIII-XIX gs. mijas straujo politisko un sociālo pārmaiņu, un to radītās nestabilitātes laikā kā pretreakcija, vēlme, ka nevajag mainīt mainīšanas pēc to, ko var nemainīt. Svarīgākais šajā skatījumā ir sociālais miers, stabilitāte un privātīpašuma neaizskaramība. T.i. piederība kādai skaidri atšķiramai sabiedrībai ar no iepriekšējām paaudzēm mantotu sociālo vidi, paražām un dzīvesveidu, rada stabilitāti un labklājību. Novitātes, no kurām nevar izvairīties, ideālā gadījumā tiek adaptētas esošajā kultūrvidē, nevis tā tiek pakārtota jaunievedumiem. Un nevis tāpēc, ka kādas tradicionālās dzīves normas būtu pašmērķis, bet gan tāpēc, ka tieši tās pārbaudītā ceļā nodrošina lielāko stabilitāti un komfortu. Nozīmīgs ir t.s. subsidiaritātes princips. Proti, valstij ir jāiesaistās vienīgi tad, kad problēmas nespēj atrisināt cilvēks pats – nevis nolūkā nemitīgi to apgādāt, regulēt un pieskatīt visās dzīves situācijās. Tur, kur valsts var leģitīmi sagaidīt paša cilvēka aktivitāti un rūpes par sevi, tai gluži vienkārši nav jāiejaucas.

Klasiskais konservatīvisms ar tādām idejām kā, piemēram, dabiskā hierarhija un no tās izrietošā politiskā nevienlīdzība it kā neiederas XXI gs. tendencē uz vispārēju vienlīdzību, taču prakse rāda, ka reālā dzīve nekādi nesaskan ar dažām utopiskām teorijām "kā jābūt", un jebkurā sociālajā grupā hierarhija un nevienlīdzība veidojas neizbēgami – lai kādas jaunas uzvedības normas cilvēki neizgudrotu, apspiest mātes dabas ieliktos uzvedības modeļus praktiski nav iespējams. Līdz ar to konservatīvismā respektē cilvēka dabu, un savā tieksmē pēc stabilitātes nevis cenšas izskaust elitārismu kā tādu, cenšoties nonivelēt sabiedrību, bet gan rūpējas par uzvedību un attiecības regulējošām normām, lai nepieļautu svaru kausu pārlieku nosvēršanos vienā pusē, kas izjauc līdzsvaru un sāk mazināt sabiedrības dzīves komfortu. Bez tam, kā jebkura sociālā teorija, arī konservatīvisms nemitīgi mainās, reaģējot uz apkārtējās pasaules prasībām. Jau pagājušā 1980. gados tas, sabiedrības stabilitātes un konforta vārdā pieņēma tik daudz liberālo ideju, ka nu jau runa ir par neokonservatīvismu (manā skatījumā Jaunā konservatīvā partija ir tieši neokonservatīva: par liberālu priekš klasiskā konservatīvisma, bet par konservatīvu priekš liberālisma). Bet ar ko neokonservatīvisms tā būtiski atšķiras no konservatīvā liberālisma, pat nepateikšu – tas teorētiķu lauciņš.

Atšķirībā no nacionālisma, konservatīvismā etniskumu atzīst nevis kā galveno, bet gan tikai kā pozitīvu faktoru, vienu no (tas, tāpat kā reliģija, ir indivīda privāta lieta), bet savas valsts sabiedrību uztver vairāk kā sociālās un politiskās kultūras vienotu politisku nāciju, kur kultūras un interešu kopība nodrošina sabiedrības brīvības un labklājības pakāpi, nevis vienas tautas dominēšanu un monoetniskas valsts veidošanu – kā nekā konservatīvisma radās zemēs, kuras apdzīvoja vienkopus visai liels birums dažādu etnisko grupu. Līdz ar to kamēr etniskums/nacionālisms veicina sabiedrības stabilitāti un kultūras pārmantojamību, tas tiek atzīts par pozitīvu faktoru, bet tikko kā sāk apdraudēt sabiedrības stabilitāti, tas kļūst par negatīvu traucēkli.

Taču cilvēks ir subjektīva būtne, un nemitīgi mēs redzam, ka vienas un tās pašas idejas dažādi ļaudis saprot atšķirīgi – piemēram, gan māte Terēze, gan Torkvemada bija īstenticīgi kristieši, taču neviens neapstrīdēs, ka abu šo personību darbība un kristietības izpratne visai ievērojami atšķīrās. Līdzīgi ir ar konservatīvismu, kuru kā tādu leģitīmu piesegu izmanto dažādi ļautiņi savai visai primitīvajai homofobijai un misoneismam. Vicinot konservatīvisma karogu un uzstājoties par nācijas glābējiem šādi ļaudis iestājas pret partnerattiecību reģistrācijas likumprojektu, atsakās atzīt par ģimeni tādu, kurā ir tikai viens no vecākiem u.tml., attiecīgi radot spriedzi sabiedrībā, mazinot tās dzīves komforta līmeni, t.i. savas individuālās patikas/nepatikas vārdā atsakoties no konservatīvisma pamatmērķiem: sabiedrības stabilitātes, komforta un labklājības. Jā, man kā konservatīvam katolim ir skaidrs priekšstats, kas manuprāt ir laulība, un es cenšos pie tā pieturēties, tad tas nenozīmē, ka jābūt cūkai, diskriminējot tos, kas nedzīvo laulībā, un jāčakarē viņiem dzīvi, neļaujot reģistrēties kopdzīvē (kam ar laulību kā sakramentu nav nekāda sakara). Galu galā tieši konservatīvajiem sauklis "viens likums, viena taisnība visiem" nav tikai tukši vārdi, bet viens no pasaules skatījuma stūrakmeņiem. Un atteikšanās no tā vienlaikus ir atteikšanās no konservatīvisma kā tāda, nomainot to pret primitīvu ksenofobiju.

Jaunajā konservatīvajā partijā esmu iepazinies ar virkni interesantu un zinošu cilvēku, kuri patiešām par savu mērķi ir izvirzījuši sociuma stabiitāti un labklājību. Protams, kā jebkurā lielākā sabiedrības grupā, kurā nav izteikta diktāta, ko un kā domāt/darīt, uzskatu amplitūda ir visai plaša - ir tajā komandā sastapti arī visai paštaisni un homofobi ļautiņi, - taču vismaz pagaidām tajā ir pietiekami daudz ļaužu, kuri raugās uz pasauli līdzīgi kā es, bet dumjo ir skaitlisks mazākums. Un ceru, ka nevilšos savā pirmajā mēģinājumā iesaistīties politikā (dalība Muļķu partijas dibināšanā neskaitās), un kaut kad nākotnē šis domubiedru kopums patiesi ko varēs dot savu ieguldījumu, lai dzīve šai zemē uzlabotos visiem.

UPD.
Tā kā man visu laiku kāds bāžās virsū par to homofobiju... Varu paskaidrot savu viedokli (jo tāda "oficiāla" nemaz nav). Jā, manuprāt JKP ierindas biedru vairākums ir atklāti homofobi. Dažbrīd es pat neredzu ne mazāko atšķirību starp JKP un NA (šādos brīžos sāku domāt par plintes mešanu krūmos). Taču mazākums biedru ir līdzīgās pozīcijās kā es, tb reliģija un seksualitāte ir katra privāta lieta, un politikai/iem tur nav jābāžas iekšā. Un neko – tas viss tīri labi sadzīvo un nekādi netraucē spriest, kā uzlabot bērnudārzu finansēšanas sistēmu vai kā iebāzt sprunguļus riteņos kārtējai saskaņiešu "otkatu" mahinācijai. Protams, postpadomju cilvēkam, kam šķiet, ka visiem jābūt vienādiem kā Ķekavas vistu olām, to nesaprast.