To visu varētu tā smuki salikt kopā pienākumi/tiesības: politiski militāru vai kādu tur sūdu gadījumā no konkrētās valsts uzņem tieši tik daudz bēgļus, cik šī valsts pati bijusi ar mieru uzņemt. Domāju, Zviedrijai tas varētu patikt. nu bet latvieši tak mīl tēvzemi un nebēgs, pat ja orki ieradīsies.

Tā īsti nesaprotu to cepienu par vēlēšanu rezultātiem un jauno valdību Grieķijā: visai mēreni bāli rozā krāsas sociāldemokrāti - neraugoities uz far-left frazeoloģiju, viņu programma ir mērenāka par britu The Labour Party vai vācu Sozialdemokratische Partei Deutschlands (SPD) programmām, kuras šie divi rietumpasaules sociāldemokārātijas pilāri realizēja vēl XX. gadsimta 70. gados (stratēģisko uzņēmumu nacionālizācija, indikatīvās plānošanas ieviešana ekonomikā utt.). Tb nekā īpaša.

Kā zinām, "mēs" (tb ASV un satelīti) palīdzam ar bruņojumu t.s. Sīrijas opozīcijai (2013. gadā tas bija 250 000 000 USD apjoms, pirms pāris dienām palielināja). Tas normāli. Prakse, ka kāda valsts apgādā ar bruņojumu un finansiāli palīdz sev netīkamas vaslsts opozicijai mūsdienās ir vispārpieņemta un leģitīma. Bet mani mulsina viens: tie jaukie opozicionāri, kas apkaro Sadata minoritāšu režīmu ar saukli "kristiešus pie krusta, alafītus bedrē!" tak ir tie paši, kas pārsimt km tālāk Irākā griež ggalvas kristiešu un kurdu bērniņiem un veido Paradīzi zemes virsū, tb Islama valsti. Tos mēs bikucīt bombardējam, jo šie, mūdži tādi, apdraud mūsu naftas ieglas un trubas. Kur tā sāls reizē bombardēt un reizē apbruņot šitos psihos? Vai patiesi gudrajiem analītiķiem Lenglijā škietas, ka šie tā paklausīgi metīs ssavus kalifāta murgus pie malas, izklapēs Sadatu un kristiešu kopienas Levantē, un tālāk nekur neies, bet kļūs par jaukiem biznesa partneriem? Kur tā sāls?

Par t.s. "saskaņiešu" apkarošanu* atradu analogu citātu:
«Как-то, несколько недель тому назад, в самый разгар большевистской власти мою прислугу посетил ее брат, матрос, конечно, социалист до мозга костей. Все зло, как и полагается, он видел в буржуях, причем под буржуями разумелись все, кроме матросов, солдат. Когда ему заметили, что едва ли вы сможете обойтись без буржуев, например появится холера, что вы станете делать без докторов? – он торжественно ответил, что все это пустяки. «Ведь это уже давно известно, что холеру напускают сами доктора».
Иван Павлов. «О русском уме» 1918

-----------
* Šai gadījumā mani neinteresē šis politiskais grupējums, par kuru man nav ne mazāko ilūziju, bet gan pretējās puses argumentācija, to apkarojot. Tb ļaužu argumentācija karojošajā paradigmā "mēs/viņi" joprojām dzīva.

Vakar 5 min paskatījos TV interviju ar Hermani. Atliek vien secināt, ka gluži tāpat, kā Zālītes u.c. gadījumos, talants vienā jomā nebūt nenozīmē kādu nebūt izcilību citās. Tik vien kā plašākas iespējas publiski paust savu viedokli, kurš ir analogs mūsmājas sētnieces Monikas pārliecībai - marksistiskais domāšanas modelis nekur nav pazudis vēstures mēslainē, bet dzīvo gan pagalmā, gan TV ekrānā. Acīmredzot tāpēc Moņa tādā sajūsmā par šo interviju, ka no rīta, kad biju izvilcies uzkūpināt rīta cigu, atlika pat lapu grābšanu, lai mani apgaismotu novitātēs virtuves politoloģijā.

Mazliet mani mulsina retorika, ka jābalsojot nevis par uzskatiem, pārliecību un mērķiem, bet tikai par tām partijām, kuras ar garantiju pārvarēšot to 5% barjeru, jo ja balsošot par kādu, kas varētu parlamentā neiekļūt, tas atņemšot balsis esošajām varas partijām, un šāds balsotājs esot nejēga un tautas ienaidnieks.

Ja ko tādu apgalvotu visi kalvīši-šleseri-āboltiņas-ušakovi-dombrovski, es to saprastu: skaidrs, ka nevienam negribas kādu jaunpienācēju pie siles, kas mainītu spēku samēru un ar kuru būtu jādalās (vai, pasarg Džā, tālākā hipotētiskā nākotnē pat kura priekšā jāpiekāpjas). Saprotu arī tos, kuriem esošā situācija un perspektīva valstī šķiet visnotaļ pieņemama: ja vēlies, lai viss būtu kā šobrīd ir, balso tur par savu vienotību, vislatviešiem, saskaņu vai zaļzemniekiem, un tie jau nu saglabās status quo un līdzšinējo virzības vektoru. Šāds aicinājums publiskajā sfērā dzirdēts arī no visai prominentām personām, tipa politologi u.tml., kas man jau grūtāk pieņemams, gan visādiem cibiņiem (kas, protams, nav rādītājs, jo kreatīvo emigrējušo mājsaimnieču rezonējoša publisko frāžu atreferēšana man nekad nav šķituši īpaši saistoša).

Es par ko citu aizdomājos. Proti, šāds aicinājums ir tieša vēršanās pret demokrātijas principu kā tādu, jo vēlēšanās jābalso par idejām un mērķiem, kas saskan ar tavu pasaules skatījumu, nevis par kaut kādu sūdu, kas tev nepatīk, tikai tāpēc, ka tas sūds ar garantiju noturēšoties "на плаву", tb pārvarēšot barjeras un iekļūšot parlamentā.

Ja pareizi saprotu, tad demokrātijas pamatos ir ideja par iespēju rasties jaunām idejām un tām augt, pret apstākļiem, kad tās tiek apspiestas. Un tad jau laiks rādīs, vai sabiedrības vairākums pieņem šīs idejas, noraida, vai tās paliek kur sētmalā, knapi bvelkot dzīvību. Taču te ir klajš aicinājums samīdīt jebkuru jaunu asnu, vadoties nevis pēc tā saturiskā kritērija (skaidrs, ka 90% jaunpartiju drīzāk ir frīku kompānijas, taču atcerēsimiems, ka visas esošās "varas partijas" un "profesionālie" politiķi savulaik sāka gluži tāpat), bet tikai tāpēc, ka tas var traucēt esošajiem krūmiem baudīt saules gaismu un cīnīties par varu dārziņā. Tb es te saskatu visai vāji maskētu vēlmi pēc skaidras un prognozējamas politiskas stagnācijas ar autoritārisma elementiem, kur būtu 3-4 politiskās partijas, bet jaunu partiju dibināšanu vispār vajadzētu aizliegt, taču ideālā gadījumā būītu tikai 2 partijas - "latviešu" un "krievu".

Tb manuprāt tiem, kas neredz par ko balsot, tieši šī iemesla dēļ - lai arī nākotnē nebūtu situācijas, kad tev nav par ko balsot, - jābalso par vissīkākajiem frīkiem, ja vien viņu idejas tevi kā paķer. Ja viņš vēlas, lai šīs idejas nenoslāpst dīglī. Aber ja tā kāda balss netiek "premjeru partijām", tad šie paši vainīgi, tb lai uzvedās un darbojās tā, ka par viņiem kādam vēlme balsot, nevis par iemeslui ir klasiskais muļķu mierinājums "par mazāko ļaunumu".

P.S.
Atcerēsimies, ka pirms pārdesmit gadiem arī Dzintaru Raivja komanda bija margināli frīki puišeļi, kas plikiem vēderiem lāpu gājienos skrēja pa ielām, un visi "profesionālie politiķi" aicināja par šiem nebalsot, jo tā tiekot atņemtas balsis visiem Latvijas ceļiem un Tautas partijām, kas stūrējot šo valsti un garantējot stabilitāti.

P.P.S.
Tās tīri subjektīvas pārdomas, jo kā pīpmanis es principā nevaru balsot ne par vienu pie varas esošo politisko partiju, kuras priekšstāvji ir atbalstījuši manu dzīves komfortu iegrožojušo likumu, tb aizliegumu krodziņu īpašniekiem pašiem lemt par savu biznesu, vai tā būs dzertuve pīpmaņiem bohēmistiem, vai burkānsulas spiestuve "piena kafejnīca" sārtvaidžiem klerkiem.

1. Vai jūsu pārstāvētā partija ir gatava aizstāvēt neatkarīgu VKKF finansējuma modeli, un kādu tieši? - Kas būtu "neatkarīgs" modelis? Nesapratu jautājumu. Finansējumu var rast vienīgi no valsts, tb manuprāt var spriest tikai par komisijas kompetenci un neangažētību.

2. Vai atbalstīsiet sociālā nodrošinājuma sistēmas izveidi radošajām personām, un kādu? - Jau pastāv VSAA, jepkura persona var apdrošināties kaut vai Austrālijā. Tb ar sociālo nodrošinājumu viss kārtībā.

3. Kā jūsu partija plāno veicināt Latvijas kultūras organizāciju konkurētspēju? - Kāda te daļa partijām? Tām pavisam citas funkcijas. Aber organizācijām (vienalga, peļņas, bezpeļņas vai sabiedriskajām) pašām jārūpējas par savu konkurētspēju - tas taču to darbības pamatā.

4. Kā plānojat panākt kultūrpolitikas nostādnēs "Radošā Latvija" paredzēto darbavietu un uzņēmumu skaita pieaugumu radošo industriju sektorā, un cik procentiem no tiem vajadzētu atrasties reģionos? - Nekā. Skat, iepriekšējo atbildi.

5. Vai atjaunosiet grāmatu valsts iepirkumu publisko bibliotēku vajadzībām? - Jā. Bet veidojot cenzūras komisiju (LNB nepieciešamā literatūra saturiski krasi atšķiras no tā, kas nepieciešams ciema bibliotēkā, tb beletristiku uz laukiem, nopietnajās krātuvēs saturiski augstvērtīgāko).

6. Kādu kultūras projektu, pēc jūsu partijas domām, vajadzētu īstenot uz Latvijas simtgadi: nacionālo enciklopēdiju, Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, Dziesmusvētku norises vietu rekonstrukciju vai vēl kādu citu? - Pirmos divus OK, bet dziedāt var arī pļaviņā.

...Президент Латвии Андрис Берзиньш и премьер-министр этой страны Лаймдота Страуюма выступают против военного вмешательства Запада в украинский конфликт, сообщает Deutsche Welle...

Kāds no tiem, kas postulē "valsts, tie esam mēs paši", kā valsts iemiesojums varētu man tuvāk paskaidrot savu nostāju?



Fotogrāfijā redzamajiem Vienotība un ZZS pārstāvjiem pajautāt nevaru, par viņiem atliek tikai balsot tuvējās vēlēšanās.

Lasot un domājot par Maskavijas lielkņazistes pirmo saskarsmi ar Eiropu - t.s. Livonijas karu, (kādreiz pastāstīšu arī par to) - ievēroju, ka jau XVI gs. pastāvēja un aktīvi nostiprinājās viens no moskovitu pasaules uzskata stūrakmeņiem "visapkārt vieni vienīgi nelabvēļi un ienaidnieki" ("мы в кольце врагов"). Kas, šķiet, arī mūsdienās dominē austrumos no Zilupes.
Šī paradigma netieši paredz, ka ja visi ir ienaidnieki, tad tie automātiski ir savstarpēji sabiedrotie, kas sazvērējušies, kopā alkst un plāno iznīcināt (Trešo Romu / pasaulē pirmo sociālistisko valsti / unikālo un Dieva inspirēto krievu civilizāciju - katrs var izvēlēties, atbilstoši savai gaumei). Attiecīgi, Krievijai kā Maskavijas tradīcijas mantiniecei šādā gadījumā ir tikai trīs sabiedrotie: armija, flote un kādi pāris jocīgi latīņamerikāņi (kuri ir sabiedrotie tāpēc, ka Krievija tālu), bet pārējos vai nu agri vai vēlu jāpakļauj, vai jāpakļaujas. Sanāk mūžīga cīņa sociāldarvinistu garā, un, ja tā pavirši skatās, tā tas esot visā pasaulē.
Bet ja nepavirši palūko, tad var redzēt, ka visādas tur Eiropas - kuras arī nebūt nav nekādi dieva jēriņi, bet gan visai savtīga civilizācija, - šajā ziņā atšķiras ar vienu it kā sīku, pirmajā brīdī grūti pamanāmu, taču būtisku aspektu. Proti, jēdziena "ienaidnieki" vietā viņi lieto "sāncenši/konkurenti". Un, attiecīgi, tā arī raugās uz pasauli. Ja visi ir tavi konkurenti, tad tie konkurē arī savā starpā (pie tam bieži vien veidojot simbiotiskas saites, lai palielinātu savu spēju konkurēt).
Un šāds modelis daudz tuvāks ir reālajai pasaules ainai, dod daudz plašākas iespējas manevram, un ļauj uzturēt daudz labākas kaimiņattiecības. Līdzīgi kā Tour de France, kur it kā visi ir konkurenti, taču spiesti sadarboties, veidot grupu aizvēju, apakšgrupas, kas konkurē ar citām. Tas riteņbraucējiem palīdz pietaupīt spēkus visu garo distanci līdz finiša taisnei. Izdevīgāk ir sadarboties, nekā visiem mēģināt uzspļaut vai grāvī iegrūst.

Postpadomju cilvēka kā tāda (arī daudzu kvēlu Latvijas patriotu, kas savā domāšanā ir izteikti moskoviti, tikai spoguļattēlā - kā monētas averss un reverss) nelaime ir tajā, ka viņam "konkurents" un "ienaidnieks" ir viens un tas pats.

"Lai nāk Dieva dusmas pār neticīgajiem! Nespēju aprakstīt ne to valdnieku, ne viņa daudzskaitlīgos karapūļus, lai nesalauztu musulmaņu sirdis; patiesi, notikumi ir šausminoši, un nedomājat, ka tas pulks, kas izsiroja Nisibunu un Haburu, ne tas cits pulks, kas ieradās Irbilā un Kirkūkā, nākuši tikai palaupīt. Patiesībā tie nākuši izzināt, vai šai zemē ir kāds, kas spēj viņus atvairīt. Atgriezušies, tie izstāstīja savam valdniekam, ka šai zemei nav aizstāvju, ka te nav valdnieka un karaspēka. Viņu alkatība pieņemas spēkā un pavasarī šie būs klāt, uzbruks jums, un nekur jūs neradīsiet glābiņu, kā vien bēgot uz rietumu karalistēm. Jo viņi ir nolēmuši iekarot visas zemes. Lai Dievs sargā jūsu dvēseles."

XXII-XXI gs. p.m.ē. - kutiji
XX gs. p.m.ē. - amorieši
1595.-1105. g. p.m.ē. - kasīti
XI gs. p.m.ē. - aramieši
no 539. g.p.m.ē. līdz 1958. gadam - visi, kam nav slinkums (persieši, grieķi, romieši, arābi, mongoļi, osmaņi utt.)
1958.-2003. - mūsu ēras laikā vienīgais neatkarības laiks, Irakas Republika
no 2003. gada - okupācija, pilsoņu karš (kurā pēdējos 10 gados nogalināti 10x vairāk, nekā visā Sadama Asiņainā valdīšanas laikā kopā), šobrīd ticības karš (šorīt ziņās vēstīja, ka sunnītu fundamentālistu vienības iekarojušas jau trīs provinces)


asasīns nogalina vezīru Nizamī al Mulku

Skumjš liktenis Mezopotāmijai, mūsu civilizācijas šūpulim. Interesanti, kādas sajūtas mūsu politiķēm, vērojot ziņās jaunumus no turienes un apzinoties, ka šodienas situācijai viņas vakar mazliet piepalīdzējušas?