Mazliet mani mulsina retorika, ka jābalsojot nevis par uzskatiem, pārliecību un mērķiem, bet tikai par tām partijām, kuras ar garantiju pārvarēšot to 5% barjeru, jo ja balsošot par kādu, kas varētu parlamentā neiekļūt, tas atņemšot balsis esošajām varas partijām, un šāds balsotājs esot nejēga un tautas ienaidnieks.

Ja ko tādu apgalvotu visi kalvīši-šleseri-āboltiņas-ušakovi-dombrovski, es to saprastu: skaidrs, ka nevienam negribas kādu jaunpienācēju pie siles, kas mainītu spēku samēru un ar kuru būtu jādalās (vai, pasarg Džā, tālākā hipotētiskā nākotnē pat kura priekšā jāpiekāpjas). Saprotu arī tos, kuriem esošā situācija un perspektīva valstī šķiet visnotaļ pieņemama: ja vēlies, lai viss būtu kā šobrīd ir, balso tur par savu vienotību, vislatviešiem, saskaņu vai zaļzemniekiem, un tie jau nu saglabās status quo un līdzšinējo virzības vektoru. Šāds aicinājums publiskajā sfērā dzirdēts arī no visai prominentām personām, tipa politologi u.tml., kas man jau grūtāk pieņemams, gan visādiem cibiņiem (kas, protams, nav rādītājs, jo kreatīvo emigrējušo mājsaimnieču rezonējoša publisko frāžu atreferēšana man nekad nav šķituši īpaši saistoša).

Es par ko citu aizdomājos. Proti, šāds aicinājums ir tieša vēršanās pret demokrātijas principu kā tādu, jo vēlēšanās jābalso par idejām un mērķiem, kas saskan ar tavu pasaules skatījumu, nevis par kaut kādu sūdu, kas tev nepatīk, tikai tāpēc, ka tas sūds ar garantiju noturēšoties "на плаву", tb pārvarēšot barjeras un iekļūšot parlamentā.

Ja pareizi saprotu, tad demokrātijas pamatos ir ideja par iespēju rasties jaunām idejām un tām augt, pret apstākļiem, kad tās tiek apspiestas. Un tad jau laiks rādīs, vai sabiedrības vairākums pieņem šīs idejas, noraida, vai tās paliek kur sētmalā, knapi bvelkot dzīvību. Taču te ir klajš aicinājums samīdīt jebkuru jaunu asnu, vadoties nevis pēc tā saturiskā kritērija (skaidrs, ka 90% jaunpartiju drīzāk ir frīku kompānijas, taču atcerēsimiems, ka visas esošās "varas partijas" un "profesionālie" politiķi savulaik sāka gluži tāpat), bet tikai tāpēc, ka tas var traucēt esošajiem krūmiem baudīt saules gaismu un cīnīties par varu dārziņā. Tb es te saskatu visai vāji maskētu vēlmi pēc skaidras un prognozējamas politiskas stagnācijas ar autoritārisma elementiem, kur būtu 3-4 politiskās partijas, bet jaunu partiju dibināšanu vispār vajadzētu aizliegt, taču ideālā gadījumā būītu tikai 2 partijas - "latviešu" un "krievu".

Tb manuprāt tiem, kas neredz par ko balsot, tieši šī iemesla dēļ - lai arī nākotnē nebūtu situācijas, kad tev nav par ko balsot, - jābalso par vissīkākajiem frīkiem, ja vien viņu idejas tevi kā paķer. Ja viņš vēlas, lai šīs idejas nenoslāpst dīglī. Aber ja tā kāda balss netiek "premjeru partijām", tad šie paši vainīgi, tb lai uzvedās un darbojās tā, ka par viņiem kādam vēlme balsot, nevis par iemeslui ir klasiskais muļķu mierinājums "par mazāko ļaunumu".

P.S.
Atcerēsimies, ka pirms pārdesmit gadiem arī Dzintaru Raivja komanda bija margināli frīki puišeļi, kas plikiem vēderiem lāpu gājienos skrēja pa ielām, un visi "profesionālie politiķi" aicināja par šiem nebalsot, jo tā tiekot atņemtas balsis visiem Latvijas ceļiem un Tautas partijām, kas stūrējot šo valsti un garantējot stabilitāti.

P.P.S.
Tās tīri subjektīvas pārdomas, jo kā pīpmanis es principā nevaru balsot ne par vienu pie varas esošo politisko partiju, kuras priekšstāvji ir atbalstījuši manu dzīves komfortu iegrožojušo likumu, tb aizliegumu krodziņu īpašniekiem pašiem lemt par savu biznesu, vai tā būs dzertuve pīpmaņiem bohēmistiem, vai burkānsulas spiestuve "piena kafejnīca" sārtvaidžiem klerkiem.