Pirmo reizi kopš Baltijas ceļa laikiem sataisījos uz piketu, takš netiku, nevarēju samenedžēt auklīti. :/

Biju nobriedis iet nevis tāpēc, ka dzīvotu ilūzijās par iespējām šādā veidā (vicinot plakātiņu un kliedzot "Belēviču ziepēs!") ietekmēt varas vīru nostāju, un ne tāpēc, ka aplam uztrauktos par nedzemdējušu sieviešu olšūnu likteni (tās mani interesēja pirms gadiem 20 ;) ). Tas viss mazsvarīgi.
Gluži vienkārši, esmu maldīgā pārliecībā, ka likumi var patikt, var nepatikt, taču jābūt vienam, proti, likuma nepieciešamībai jābūt racionāli pamatotai. Pieņēmumi - "iespējams" nožēlos, "var būt" blaknes, - nav vis racionālisms, bet gan šamanisms (jebkurai medicīniskai manipulācijai var būt blaknes, bet par manipulācijas nelietderību var spriest tikai pēc klīniskas analīzes, kuras šai gadījumā nav). Un, kaut cilvēks pa lielam nav racionāla būtne, taču jācenšas, lai savstarpējās saskarsmes normas būtu balstītas racionalitātē, nevis atsevišķu indivīdu ticībā, kas tiek administratīvi uzspiesta pārējiem. Aber ideoloģijā balstīti ierobežojumi neizbēgami pārvēršas aizliegumos. Un tad jau nebija vērts tai Baltijas ceļā stāties, ja atgriežamies sistēmā, kur likumdošana pakārtota dažu un ne visai gudru taču pie varas kloķiem nonākušu indivīdu ideoloģiskai ticībai.
Tāpēc vēlējos aiziet un vienkārši ar savu klātbūtni paust: neesmu ar jums, aizliedzēji.
Nekas, gan jau kādreiz saņemšos.