Vispār jau praktiski visi valsts noteikumi ir tieši tāda idioloģiska brehņa no sērijas "tici mums, tā būs labāk". Vnk pieraduma jautājums. Olšūnu donorēšana vēl tā - nav gluži katru dienu par to jāuztraucas. Bet kā ar to, ka cilvēkam nedrīkst piederēt zeme/mājoklis vai paša darbs? T.i., šīs lietas ir "valsts" īpašums, un tev par "godīgu samaksu" (nodokļiem) tiek dota privilēģija šīs lietas apsaimniekot - kamēr vien tu maksā īri. Tak blāķu blāķiem tādu "likumu", kuriem ar saprātīgumu saistība labi ja vāji sekundāra.