- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – Pagaidi mazliet… - Nē, to es ne tev…. Ko? Slikti dzirdu! Piezvani vēlāk, es šobrīd esmu aizņemts. Ko? Aizņemts! Labi, es pats tev piezvanīšu pēc kādas pusstundas. Divdesmit minūtēm. Nu labi, pēc desmit. Viss, esmu darbā. Nu es tak piezvanīšu! Viss.
Bruņinieks aizbāza tālruni aiz stilbu sarga un atvēzējās ar zobenu. Drakons ierēcās un atvēzējās sitienam ar ķetnu. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons. Bruņinieks nolemti nopūtās, nolaižot zobenu un dodot drakonam zīmi pagaidīt. Tas atspiedās pret pilsdrupu torni un sāka garlaikoti ar nagu tīrīt ilkņu starpas, kamēr bruņinieks izmakanēja tālruni.
- Jā, mīļā! Kas nu atkal? – nogurušā balsī vaicāja bruņinieks. – Kas ir tik ļoti steidzams? Tu taču zini, ka kad esmu darbā, nevajag traucēt. Izlaidums? Kāds izlaidums? A, nu jā, izlaidums! Protams, ka atceros… Un? Kas par kleitu? Es zinu, ka skuķi izlaidumā ierodas kleitās, ne jau plikas! Gribi teikt, ka mūsu meitai viņas četros drēbju skapjos nav nevienas kleitas? Ko nozīmē “Izabellai tas pats”? Arī četri skapji ar drēbēm? Bet no manis ko vēlaties? Esi vīrietis un dari kaut ko? Tieši tā! Es esmu vīrietis un tajās jūsu meitiešu problēmās…
Bruņinieks apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz drakonu.
- Nometa klausuli. Ej tu viņas saproti. Teica man tēvs… Eh, pie kā palikām?
Drakons izslējās un atvēzējās ar ķetnu, kamēr bruņinieks veikli atlēca, ieņemot kaujas pozīciju un paceļot zobenu cirtienam. Abi sastinga: spalgi un uzbāzīgi iezvanījās telefons, atskaņojot Vāgnera “Valkīru lidojums”. Drakons grūši nopūtās un izmakanēja no pavēderes tālruni.
- Jā, mīļā! Piedod, ka tā uzreiz neatbildēju, mazliet aizņemts… Jā, ļoti aizņemts! Jā, kā parasti! Jā, kārtējo reizi darbā līdz tumsai. Bērni? Jā, es zinu, ka man ir ģimene un bērni. Kas ar viņiem tāds? Manuprāt bērni kā bērni. Nedomāju vis, ka ko būtu piemirsis. Kāds putnu būrītis? Kāds vēl “no rīta”? Kā es varu atcerēties to, ko neviens man nav teicis? Ko nozīmē, ka es nemaz neinteresējos, kā maniem bērniem skolā iet? Es esmu slikts tēvs? Bet kurš…
Drakons apklusa pusvārdā un samulsis palūkojās uz bruņinieku. Abi saprotoši saskatījās un nopūtās.
- Ja nu kas, es tīri labi māku putnu būrīšus gatavot, - it kā starp citu ieminējās bruņinieks, - kā nekā četri bērni sākumskolā, nācies ik gadu tos zīļu vīriņus, kabaču lokomotīves un visu pārējo… Pats saproti.
- No rīta jābūt gatavam, - drakons bezcerīgi nopūtās. – Domā, var paspēt?
- Mierīgi. Pusstundas darbiņš! – bruņinieks atmeta ar roku. – Žvīks un žvāks. Bet ja tiem strazdiem nepatiks, tās jau viņu problēmas.
- Njā… - drakons domīgi pakasīja ar asti pakausi. – Paklau, man te tās kleitas… nu kādi pāris desmiti atradīsies. Tak gana to princešu bijis, neies jau labu drēbju kārtu ārā mest. Tu tās… nu vari uzmest aci, varbūt kas noder.
- O, vecīt! Tas gan būtu lieliski, - bruņinieks no sirds atplauka smaidā. – Tas mani izglābtu ne nenovēršamas… pats saproti. Bet vispirms tas tavs putnu būris.
- Lieliski! – nopriecājās drakons. – Bet to mūsu divkauju, to kad vēlāk. Ko saki par brīvdienām? Nu kādos sešos no rīta, kamēr visi guļ?
- Un kur tālāk kalnos, - piekrītoši pamāja bruņinieks. – Kur mobilajiem nav zonas.